Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Subate , Sēlija

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Teksts: Didzis Ruicēns
Foto: Elīna Kursīte
Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Subate – vienas dienas refleksijas, tverot vidi, cilvēkus, baznīcas un kaķus. 

Domājot par jebkuru pilsētu, ciemu, pagastu, novadu, pat valsti, viens no centrālajiem jautājumiem, ko pēc šo vietu apmeklēšanas es sev uzdodu ir: Kādu sajūtu man šī vieta atstāj? No šī jautājuma izriet citi: Kādi ir šīs vietas cilvēki? Kāda ir šis vietas noskaņa? Kāda ir šīs vietas smarža, garša, ideoloģija? Jāsaka, ka, no vienas puses, es gandrīz visas apmeklētās vietas uztveru kā dzīvus, vibrējošus organismus, kuri būtu jāslēdz vaļā un jāiepazīst, lai spētu uz šiem jautājumiem atbildēt. No otras puses, parasti (ja neskaita manu dzimto pilsētu Dobeli; vietu, kur sešus gadus mācījos – Jelgavu, un vietu, kur dzīvoju pašlaik – Rīgu), es esmu tūrista lomā, kas nozīmē tīri vispārēju priekšstatu gūšanu, mirkļa tvērumu, un tas pats mirklis var būt tīri iluzors, maldīgs. Tādējādi, gūtās atbildes uz maniem jautājumiem, iespējams, ir meli, jo, nu, vienkārši es neesmu vietējais. Tāpēc rakstu par vienu no Sēlijas pilsētām – Subati – es rakstīšu izejot tieši no šādām pozīcijām – mirklīga sajūtas tvērēja, jeb tūrista pozīcijām.

Kad pienāk laiks slēgt vaļā šo tēmu, man ir diezgan grūti. Subatē es pabiju 2021. gada vasaras sākumā, fonda Viegli ekspedīciju cikla laikā. Tas bija mans pirmais Subates un, kopumā, Ilūkstes novada apmeklējums. Īsti nekāda racionāla pamata šīm grūtībām nav, tomēr, rakstot un domājot par šo tekstu, tas nenāk viegli. Parasti kāda vieta mani ar kaut ko paķer, aizrauj, atklājās, tomēr, pat vasarā, kad centos šo darbu rakstīt, nespēju šo atslēgu atrast. Gāju cauri bildēm telefonā, aplūkoju savus ekspedīcijas pierakstus, pētīju informāciju internetā – nekas. Saprotot, ka nekas man nepalīdz, biju jau atmetis ar roku tekstam un savām spējām to izveidot. Bet tad notika kāds pavērsiens. Vasaras vidū es lasīju Orbītas bibliotēkas sērijā iznākušo amerikāņu bitņiku dzejnieka un rakstnieka Ričarda Brotigana darbu Foreļu cope Amerikā. Šajā darbā uzdūros šādai pasāžai: Grāmatnīca bija stāvvieta lietotām kapsētām. Tur stāvēja tūkstošiem kapsētu, noparkotas rindās kā automašīnas. Vairums grāmatu jau sen kā netika drukātas par jaunu, un neviens negribēja tās lasīt, bet tās izlasījušie cilvēki bija miruši vai aizmirsuši par tām, taču mūzikas organiskais process grāmatas atkal bija padarījis par jaunavām. Tās nēsāja savas senās autortiesības kā svaigas jaunavības plēves.[1]

Izlasot šīs rindas es, dīvainā kārtā, nonācu pie savas Subates. Tā bija tā neizprotamā sajūta – sajūta, ka Tu fiziski atrodies kādā vietā, tu it kā pat redzi un satiec dažādus cilvēkus, runā sev saprotamā valodā, tver sev saprotamas zīmes, no sev zināma kultūras lauka, tomēr dzīvība nav jūtama. R. Brotigans precīzi notver šo sajūtu – par laiku, kas ir aizgājis un paņēmis līdzi sev dažādus cilvēkus, vēstures notikumus, ēkas un citas parādības. Subate ir izcils piemērs tam. Tā ir pilsēta, kura, ja var ticēt stāstītajam, bija kā sava veida kopiena, kas bija ļoti iekļaujoša, pat laikmetīga. Kopiena sevī spēja apvienot dažādu tautību un pārliecību cilvēkus: katoļus, luterāņus, vecticībniekus, ebrejus. Par šo kopienas faktoru liecina vien pilsētas centra uzbūve – tas ir aplis, kas ļauj sevi aptvert no visām pusēm, vienalga no kurienes tu nāc. Tas ir cikliskuma un aicinājuma, rituma un plūduma simbols. Tas ir aplis, kura centrā ir baznīca, tirgus laukums – pamata sociālās vietas Rietumu kultūras telpā.

Subate, kuru es apmeklēju vairs nav šī vieta. Tā ir cita, izmainījusies, ar citiem stāstiem un pieredzēm, citiem cilvēkiem un notikumiem. Savā veidā Subate turas pie sava vēstures mantojuma. Ļoti daudz no tā bija redzams vietējā Subates muzejā, kur ekspedīcijas laikā iepazināmies ar dažādiem vēstures avotiem – bildēm, laikrakstu izgriezumiem, albumiem. Bildēs redzams kas līdzīgs tam, ko varētu saukt par 20. gadsimta 20. un 30. gadu Latvijas lauku idilli. Tāda sajūta vismaz bija man. Iespējams, ka tā ir mānīga, jo, visu mūžu dzīvojot pilsētās, rodas diezgan maldīgi un nepamatoti priekšstati par to, kas ir ārpus mana komunikācijas burbuļa.

Bet, kas īsti ir Subate, kurā biju es? Šī ir Subate, kurā dzīvību iedveš nevis cilvēki, bet gan kas cits. To dara ēkas – tās ir vienīgās pagātnes liecinieces šeit. Un, šķietami, arī tagadnes. Tās ir dažādas, vairumā no koka. Tās ieskauj dažādus pagalmus, tomēr cilvēku tajos nav. Būdams Subatē, es redzēju 7, varbūt 8 cilvēkus. Gribēju ar kādu no viņiem aprunāties, iegūt stāstus, tomēr bija sajūta, ka šī ir noslēgta vide. Un es to saprotu, tik tiešām. Jo mēs bijām daži cilvēki, svešinieki, kuri ieradās citu privātajā telpā. Vienas dienas laikā ir grūti iegūt līdzcilvēku uzticību, tāpēc veidot dokumentālu materiālu par Subati man ir neiespējami. Iespējams, ka šeit pie vainas ir arī manas bailes atvērties subatiešiem. Kas to lai zina?

Tas, kas man no šī Subates apciemojuma prātā palicis visvairāk – tie ir kaķi. Man šie mazie dzīvnieki liecināja par Subates esamību. Pastaigājoties pa Subati es redzēju tik tiešām daudz kaķus, neatceros cik. Pārlūkojot vasarā uzņemtās bildes, saprotu, ka šie kaķi bija neaprakstāmi dažādi. Manīju aktīvus, lielus, mazus, rudus, melnus, gaišus, dzīvi paudošus, guļošus, snaudošus, skrienošsus, lienošus, lēkājošus, uz cīņu un konfliktu gatavus četrkājainos draugus. Īsāk sakot, kaķus ar attieksmi, ar raksturu.

Prātā palikušas arī dažas no redzētajām baznīcām Subatē. Kopā tās šajā mazajā pilsētā ir trīs – katoļu, luterāņu un vecticībnieku. Interesantākā no tām bija pēdējā manis pieminētā. Vecticībnieku baznīca, ja lūkojamies attiecībā pret pašu pilsētu, atrodas perifērijā. Tajā arī vismazākā draudze, kā ekspedīcijas laikā uzzinām. Tomēr šī baznīca man šķita savā īpatnējā veidā mīļa. Ne gluži tuva, tomēr silta, aicinoša. Iespējams, tas saistīts ar to, ka no visām trīs baznīcām šī bija taisīta no koka, nevis betona, tādējādi, tā ir organiskāka, dabiskāka, man saprotamāka. Iekšā diemžēl gan netikām, tomēr pat no ārpuses varēja sajust tādu kā īpašu atmosfēru un sajūtu ap to.

Braucot šajā ekspedīcijā man kā šī raksta autoram šķita, ka tekstu veidot būs vieglāk, nekā tas izrādījās patiesībā. Aprakstot kādu ceļojuma daļu, viens no Foreļu cope Amerikā grāmatas tēliem vēsta: “Izskatās, ka Stenlijā līst,” es sacīju, lai gan pirms tam nekad nebiju bijis Stenlijā. Ir tik viegli kaut ko pateikt par Stenliju, ja neesi tur bijis.[2] Arī šis nav visu Subati atspoguļojošs teksts. Tie ir impulsi no cilvēka, kurš praktiski visu savu dzīvi ir pilsētnieks, kuram reizēm ir sanācis saskarties ar kaut ko ārpus pilsētas. Tāpēc šis skats ir drīzāk impulsīvs, uz salīdzinājumiem un pašrefleksiju balstīts. Tomēr tāds tas ir. Ja gribat pārbaudīt šī raksta patiesumu – dodieties uz Subati. Un pasveiciniet kaķus.

[1] Brotigans, Ričards (1967, tulk. 2020). Foreļu cope Amerikā. Rīga: Orbītas bibliotēka.
[2] Brotigans, Ričards (1967, tulk. 2020). Foreļu cope Amerikā. Rīga: Orbītas bibliotēka.

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Ilūkstes novada pašvaldība (2021)

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads

Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads