Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Aglona, Latgale

Aglonas Kukažiņa Naaizmērstule (Rozālija Tabine)

Teksts: Anita Vaivode
Aglonas Kukažiņa Naaizmērstule (Rozālija Tabine)

Mana Aglona skan. Te mājo mūžīgās kustības avots. Te darbojas. Te viss elpo, ritinās, raisās, dvēseliski tikšķ.

Mana Aglona – garīgie stiprinieki te saklausās vienīgās Latvijas bazilikas 56 metrus augstajos torņos mītošā zvana Dominika sirdspukstos, kuri atbalsojas Egles un Cirīša ezeru ūdens atmiņā un svētavota melodiskā ritējuma skaistumā. Un tad pēkšņi tu, cilvēkbērns, te sajūties laimīgs, jo bazilikas aura tevi uzlādē kā brīnišķa dvēseles mūzika. Dieva elpa ir ieritinājusies tavos sirdspukstos, un iestājas tāds svētīgs pārdomu laiks…

Mana Aglona ir stipro personību zeme. Kur pagriezies, tur pretī dzirkstošu acu pāris ar pērlītes starojumu sirdī, tikai jāprot saskatīt un sajust – tas ir smalks un dvēselisks darbs. Ja esi no redzīgo cilts, tad pozitīvie impulsi tevi darīs laimīgu un priecīgu.

Un tā ir bijis allaž, ja parunājas ar vēsturi: dominikāņi, bazilikas mecenāti Šostovicki un muižnieks Reuts un darbīgās klostermāsas, un Aloizs Broks, un pat viedais dzejnieks, filozofs Roberts Mūks savas domu pērles te kaisījis, un divu pāvestu domas te uzklausītas, un vēl, un vēl… Var tikai laimīgi samulst savā skaitīšanā.

…bet visu personību vidū kā tāda dvēseliskā skaistuma un stipra garīguma puķe uzplaukst mūsu Aglyunys Rūžeņa un Kukažeņa (kā viņu dēvēja tautā) – skolotāja, dzejniece, prozaiķe, dramaturģe, tulkotāja, sabiedriskā darbiniece, Dieva izredzētā Naaizmērstule (īstajā vārdā Rozālija Tabine, 1890–1965), kuras skaistā un neparastā mūža moto bija: “Dīvs – muna cereiba.” Šie vārdi izlasāmi uz viņas kapu plāksnes Aglonas kapsētā. No savas mūža mājas viņa rāmi katru rītu noraugās skaistajā Aglonas bazilikā, noskaita rīta lūgšanu un pateicas Dievmātei Brīnumdarītājai par savu skaisto mūža piepildījumu.

Šī stiprā sieviete nāk no Bērzgales pagasta Veckubulovas, bet viņas darbīgākie dzīves gadi saistās ar Aglonu un tās apkārtni, kur baznīcas tuvums ir viņas spēka, radošās un pedagoģiskās darbības avots.

Viņa ir drosmīga kā Latvijas zeme, kura, dažādu zābaku bradāta, allaž atdzimst savā gadalaiku skaistumā, jo ienāk latgaliešu literatūrā kā tāds brīnumstarojums. Kā garīgā lāpa vēl aizmigušajiem. Kā sauciens sajust gaismu un savas latviskās (latgaliskās) identitātes kodu.

1913. gads. Latgale Krievijas Impērijas sastāvā tiek uztverta kā nomale bez sejas vaibstiem un balss. Kā bārenīte. Kā tukša rudzu roga dusmīgu vēju pluinītā tīrumā. Tāda beztiesiska… Bet tas nenozīmē, ka bez dvēseles!

Un uzrodas viena saucēja uz gaismu, viens nemiera, Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, “garainis, kas veicina vārīšanos”. Populārajā tā laika latgaliešu avīzē “Dryva” (“Druva”) 1913. gada 24. jūnijā tiek publicēts vēlāk tautā tik iemīļotās dzejnieces un rakstnieces Naaizmērstules (šo pseidonīmu viņai piešķir kāda Nācariešu klostermāsa Viļņā, kad Rozālija tur nokļūst sava dzīves ceļa meklējumos ar vēlmi kļūt par mūķeni) ritmizētās prozas paraugs “Tu manis navaicoj” (“Tu neprasi man”). Un Latgalē piedzimst brīnumpuķe – personība, kuras dvēsele vispatiesāk uzzied un atklājas vārdos:

“ – Nadūmoj, ka baile voi ļaunums uzvarēs munu sirdi…

– Es latvīte asu!...

– Mīļoju Dīvu un Juo Muoti, un pēc Jūs Latviju par sovu dzeivi vairuok.”

Patriote, drosmīga no saknēm līdz galotnei. Tautas skolotāja (skolas vajadzībām arī pati sacer literāros darbus, iedibina latgaliešu literārās pasakas tradīciju un droši šajā jomā var uzsmaidīt pašam Kārlim Skalbem – jā, jā!). Tikai latgaliski rakstoša literāte. Dieva cilvēks līdz smalkākajai sirds pavedienu stīdziņai. Īsta. Patiesa. Gribēja kļūt par mūķeni, kļuva par Latgales bērnu apgaismotāju – skolotāju.

Stipra kā vētrās rūdījusies priede, kuras galotne allaž tiecas pretī Aglonas Dievmātes skatienam un sirdsskaidrībai.

Mūsu Latvijas Naaizmērstule. Mūsu Latgales dvēseles teicēja. Manas Aglonas stipruma balsts.

Tikai tā.