Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Zasa, Sēlija

Anda Svarāne. Jāturpina sava dziesma.

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Foto: Artūrs Jenots
Anda Svarāne. Jāturpina sava dziesma.

Anda un Ieva Svarānes savā darbnīcā “Rūme” veido savu mikrokosmosu. Teju pašā Zasas centrā esošā ēka izstaro gaišumu, mākslas klātbūtni un to, ka tā nav gluži parasta keramiķa darbnīca. Laikam jau sēliskais raksturs, tiešums un godīgums ved mūsu sarunu nejaušos apcirkņos, bet vienmēr atduras pret atbildību. Atbildību pret bērniem, viņu nākotnes iespējām un to, cik svarīgi darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai sargātu savu identitāti.

 

Pēdējo reizi tikāmies Sēlijas “Laiks Ziedonim” ceremonijā, kur Anda saņēma balvu “Sēlijas Bize”. Kādas ir sajūtas pēc balvas saņemšanas?  

Anda: Sajūtas ir patīkamas, bet mani kā sēļu cilvēku ir grūti izgrūstīt no manas takas, lai tur būtu kāds medālis man iedots. Es turpinu savu darbu. Es jūtu, ka pēc šīs balvas bērniem (Andas audzēkņiem) tas kaut ko nozīmē, viņi no tā ir kaut ko guvuši un tas darbs nav veltīgs. Ja bērni paši tālākos dzīves ceļos saprot, ka tā Zasa, “Rūme” un tā mazā mākslas skoliņa viņam kaut ko dod, tad tam ir jēga. Man drīzāk ir nepieciešams laiks mieram, gada ritumam, kas ir Sēlija un kas ir daba, lai savus darbus secīgi, mierīgi padarītu. Jo man liekas, ka tā pasaule tagad sāk skriet tik ātri, tajā pašā laikā – pavirši. Es tā fundamentāli – Ziedoņa balva ir tāpēc, ka darbs ir padarīts labi, tad viņš tā arī jāturpina darīt – labi. Ne jau stagnātiski sēžot uz vietas. Jāturpina savs darbs, jāturpina sava dziesma un nav jāskrien. Es dzīvoju tā stabili.

“Sēlijas bizi” pasniedza par “dzīvi mākslā”. Kā tas ir – dzīvot mākslā? Viegli, grūti, racionāli?

Anda: Bez mākslas es vairs nevaru dzīvot. Ja nav mākslas, radošuma, tad nejūties īsti normāls. Tā ir tava dzīve. Un strādājot kopā ar jauniešiem, daudz laika paiet, lejot viņos iekšā to mākslu. Tagad, kad nāk Ziemassvētku laiks, man kā keramiķim iekšā ir tā sajūta, ka nu ir jābūt tai Ziemassvētku kolekcijai, bet man nākas burtiski zagt to laiku, lai tiktu savā darbnīcā un izdarītu to, ko man gribas. Jo visvairāk laika aiziet jauniešiem un viņu attīstībai. Tu nevari tā – pa pusei. Tur ir jālec līdz elkoņiem iekšā. Un ir tā labā sajūta, ka visu laiku ir deficīts, lai tu pats radītu.  Tad tu neesi tāds sapelējis, nosēdējies.

 

Kas ir galvenā lieta par keramiku un mākslu, kas jāzina bērnam?

Anda: Tā manā skatījumā nav nekāda abstrakta lieta. Mūsu bērnam – Latvijas bērnam – ir jāsajūt iekšējais cilvēka un latvieša dabas ritms, ir krāsaini jāizdzīvo sava bērnība un jāsakrāj bagāža savam radošumam. Jo māksla beidzas tur, kur mēs grābstāmies un kopējam citus. Dažreiz mēs varam kopēt, lai celtu savu meistarību – tie ir stili un tehnikas. Bet mēs nekad nevaram būt mākslinieki, ja mēs kāda cita ideju esam vienkārši atgremojuši. Un es saviem bērniem cenšos neprasīt, lai viņi raktos interneta dzīlēs, skatītos apkārt – mākslinieks ir atrodams tikai sevī. Un mākslas pamats lauku bērnam ir izdzīvota bērnība un gara, brīva vasara. Tā ir viņa akadēmija. Man mati slejas stāvus par jauno ierosinājumu, ka bērniem vajagot saīsināt brīvlaiku. Mīļie cilvēki, mēs esam latvieši, mēs dzīvojam tādā dabas ritā! Mēs esam garu rudeni un ziemu nosēdējuši, nomācījušies un vasara ir tā, kad tu lej tās visas apgūtās zināšanas sevī. Nevajag to vienkārši atņemt, jo “kādā citā valstī tā dara”. Jābūt pašam ar sevi – tas ir mākslas pamats. Un tad ir virzieni, stili, konstrukcijas, bet tev jābūt ko teikt.

 

Zasa ir ļoti skaista mazpilsēta. Kā vide ir ietekmējusi bērnus, kuri pie jums mācās? Cik ļoti vide palīdz mācību procesā?

Anda: Mūsu lauku skoliņā jau nenāk tikai bērni no viensētām un lauku mājām. Brauc arī no Jēkabpils. Un viņiem ir savi novērojumi. Nav jau svarīgi vai tu dzīvo urbānā, vai lauku vidē. Tev ir jābūt tam laikam, ko pavadi ar sevi. Un te milzīga nozīme ir vecākiem un ģimenei – to mēs varam just, cik tas bērns ir pabijis savā ģimenē. Jo tagad ir tāda jocīga tendence – ka tikai bērnu ātrāk aizsūtīt bērnudārzā vai ilgāk paturēt skolā. Jo mums it kā ir bērns, bet tajā pašā laikā - kaut kur jānogrūž, lai nav mājās. Māju sajūta ir vajadzīga. Un vajadzīga ir tā bērnības sajūta pie tās mammas un vecmmamas. Un tur jau nav starpības vai tā ir pilsētas kundzīte, vai lauku. Svarīgi ir neizgrūst to bērnu par ātru tajā burzmā un barā. Un to var atšķirt. Pilsētas bērniem ir drusku citādākas problēmas un tēmas, varbūt pat krāsu izvēle. Bet viņš pie mums nomierinās un attīstās. Pilsētā jau arī ir ļoti daudz foršu lietu. Katra vide ir forša, tikai nevajag pirms laika jaunieti izmest no mājas – tā ir tā sliktākā lieta.

 

Bet nu pievērsīsimies keramikai. Mani urda kāda tad ir Sēļu keramika? Vai ir atrasti kādi seni trauku fragmenti, kas spētu dot gana daudz informācijas par to? Anda: Es esmu meklējusi un centusies atrast, kas ir tas sēliskais jau no laikiem, kad radušies etnogrāfiskie novadi un augšzemnieciskais. Un ir diezgan grūti. Ir bijis mūsu apkaimē tāds Serafimovičs – pēc uzvārda jau var just, ka sēliskums ir, kā ir – bet darbu nav pārāk daudz saglabājies. Pētot citus podiņus, kas ir augšzemē – tie ir ļoti, ļoti vienkārši, maz dekorēti, kas atšķiras no Latgales, arī no Kurzemes tām lielajām saulēm uz zara kannām. Ir tikai drusciņ kaut kas iespiests un tā. Tikmēr mans sēliskais trauks ir aizgājis mūsu dabas krāsās – ūdens, ķērpju, purva, vilka matu krāsās un tas mani ir saķēris, un tas mani arī tur. Ne ar varu, ne kopējot, bet tā dabas klātbūtne ir kā mierīgs pelēcīgums, ūdeņainība. Ir tāda klišejiska lieta radusies, ka Sēlijai jābūt zaļai – tas no karoga un mežiem. Bet tajā mežā ir tik daudz krāsu! Mākslinieks tāpēc ir mākslinieks, lai ieraudzītu to sīkumiņu, nevis lielo masu.

 

Kā keramiķis atrod savu materiālu? Ir taču tik daudz variantu – akmens masa, māls, porcelāns.. Tā ir kāda īpaša sadarbība? Materiāls atsaucas? Anda: Ar materiālu ir tā diezgan jocīgi. Sēlijā keramiķu nav bijis tāpēc, ka mūsu iegulās tie māli priekš podniecības ir ne īpaši labi. Jā, krāšņu mūrniecībai un būvniecībai der, bet ne keramikai. Tāpēc tie vēsturiskie podi te ir ievesti un keramika te nav attīstīta nozare. Mans mīļākais ir baltais, pelēkais māls. Lai es parādītu to krāsu gammu, man apakšā vajadzīgs baltais māls. Jo zemes tonis – brūnais māls – pārējo krāsu pataisa caur savu filtru diezgan neredzamu, viņš ir smagnējs un pats par sevi skaists. Bet, lai es izteiktos, pamatā jābūt gaišumam. Maniem traukiem tas ir vieglums gan cilājot, gan krāsās – tas ir tas baltais māls.

 

Ēvalds Vasiļevskis (Latgales podnieku skolas izveidotājs) teica: “Ja nerīvējas kantītes, tad brīnums nenotiek”. Vai jums arī ir kāds “ticējums”, māņticība vai rituāls, lai atvēlētu vietu brīnumam.

Anda: Keramiķis tad ir galīgais ražotājs, ja viņš neprot radīt brīnumu. Kaut arī atšķirībā no Ēvalda, es strādāju ar elektronisko cepli nevis malkas cepli, jo manai keramikai tas neder. Bet šā kā tā, tu nekad nezini, kas no tā cepļa iznāks. Lai arī viss ir saprogrammēts, zini kā tā temperatūra celsies vai kritīs, bet tik un tā - tur vienmēr ir brīnums, jo tas nenotiek rūpnieciski. Tā tehnoloģija nav atstrādāta un tu savā ziņā riskē. Es nekad nedaru tā, ka izdedzināšu kādu paraugu un tad – “Ā, šitais man patīk” – likšu tālāk. Es riskēju, skatos: ir - ir, nav – nav. Jā, brīnumi ir visu laiku. Arī slikti brīnumi.

 

Ir dizaina keramika un tradicionālā. Un to tradicionālo, kā izrādās, tūristi pērk vairāk. Kur ir tas balanss starp nacionālo identitāti un pasaules elpu? Jo dizaina keramika varētu taču tapt jebkur – kaut vai Āfrikā. Bet tūristam vienmēr gribēsies daļu no tradicionālās kultūras.

Anda: Te ir svarīgi saprast cik tam skatītājam ir gudra vai trenēta acs. Lai kur mēs aizvestu savu glezniecību - uz Orsē muzeju vai kur citur - mēs redzam latviešu glezniecību. Un tur nav jābūt tautas tērpos tērptām meitenēm. Lai cik tu esi moderns, var just to latvisko skolu. Es savos traukos vienmēr ielieku tādu kolorītu, kas ir tepat apkārt. Tas tūrists, kurš ir te atbraucis, manos traukos redz – te taču ir tā upe, kur mēs bijām tajā Teiču purvā! Var uztaisīt arī tā, ka bez tā tradicionālā jūt no kurienes tas ir. Arī tas sīkums, kas taisīts mūsdienīgi, par valsti un mākslinieku visu pasaka. Ir tādi masveida tūristi un ir arī gudrāki tūristi. Es uzskatu, ka mums ar savu darbu ir cilvēka acs jātrenē – jāliek viņam viss ieraudzīt mazliet citādāk. Man arī ir uznāk tādi dabas riti, kad sagribas uz Lieldienām taisīt klasiskas pīrāgu bļodas, uz Jāņiem – krūzes. Es to visu protu, bet neuzskatu, ka tas jādara turpmāk visu dzīvi – to jau ir izdarījuši mūsu senči. Tas ir jāciena, jāgodā un jāprot. Bet kaut kam taču arī pēc mums ir jāpaliek, lai tie citi nākotnē skatās uz mūsu šodienas keramiku.

Izraēlā kāds keramiķis, uz manu jautājumu, kāds ir viņa lielākais sapnis, atbildēja “lai es varētu paturēt visus savus traukus sev. Lai neviens nebūtu jāpārdod.” Cik viegli vai grūti keramiķim ir šķirties no sava darba?

Anda: Katram noteikti ir bijusi tāda situācija, ka darbs ir tik mīļš, ka negribas to pārdot. Tad man kāds lietuviešu kolēģis – Arūns Augutis  – teica: “Tu pie sevis esi to paturējusi, laid viņu vaļā. Ja reiz cilvēkam tavs darbs patīk – laid viņu vaļā.” Tad es viņa ieteikumam arī sekoju, jo viņš ir viens no cilvēkiem, no kura es daudz ko smeļos un mācos. Jā, es pamīļoju savus darbus, es padzīvoju ar viņiem un tad laižu vaļā. Katrs savādāk rīkojas – es varu savu darbu palaist.

Jūs dalāt savu darbnīcu ar meitu Ievu. Kā jūs sadzīvojat? Vai kā īpaši atdalāt darbu zonas?

(Andas meita) Ieva: Es varbūt iespraukšos sarunā. Es jau no bērna kājas esmu maisījusies pa darbnīcām, arī mūsu dzimtajās mājās bija darbnīca. Un tas tā organiski – mēs viena otrai palīdzam. Ja, piemēram, glazēju savus traukus, mamma paskatās un saka: “Tur vēl vienu punktiņu vajag ielikt.” Vai viņa paparasa man, kā man no tāluma (Andas trauks) izskatās. Mēs pat tā nedomājam – vai varam sastrādāties. Varbūt, ja es nebūtu viņas meita, būtu citādāk. Es esmu izaugusi starp tām virpām, māliem, instrumentiem un viss notiek brīvā ritējumā.

Anda: Mākslinieki ar lielu vārdu reizēm veido to šovu un ārdās pa darbnīcām. Cits grib cilvēkus ielūgt, kā Pikaso, cits – dzen ārā. Tas ir tā teatrāli. Bet mēs strādājam vienā telpā – mēs to uztveram pilnīgi normāli. Bet, līdzko darbnīcā iegriežas kāds svešs, tad gan nākas valdīties. Tu it kā saproti, ka pats esi uzaicinājis uz radošo darbnīcu, viss notiek, bet līdz ko tur nav kaut kas nolikts vietā.. Svešs ļoti traucē aiz tā, ka viņš izjauc tavu kārtību.

Imants bieži jautāja ļaudīm “par ko tu cīnies”, lai saprastu sarunu biedra interešu loku. Es arī jums labprāt pajautāšu: “Par ko jūs cīnāties?”

Anda: Es cīnos par labu izglītību šeit saviem sēļu bērniem. Pirmkārt, par pieejamu izglītību. Es ļoti baidos no šīm dekoratīvajām reformām, kurās tiek nomainīti termini, vārdi, bet saturs - nē. Viss tiek ekseļu tabulās saskaitīts un saprasts, ka vajadzētu vairāk skaitliski, nemaz nedomājot par to vai tas cilvēks, kurš dzīvo šeit to varēs vispār sasniegt. Un par to es cīnos, un par to es daru reizēm par daudz, sevi pārslogoju un vakaros vairs nevaru pavilkties. Bet es līdz pēdējam par to cīnīšos. Lai mazās skolas netaisa ciet. Lai ļauj tomēr bērnam mācīties šeit, jo – kas attiecas uz mākslas izglītību – “ka tik vairāk, ka tik lielākas klases” – bet, ja mums nav normālas autobusu satiksmes un vecāki strādā, un nevar atļauties tikai sēdēt mājās un bērnus izvadāt pa šīm skolām, tad tā izglītība izpaliks un mēs iegūsim atkal bezsakņu, bez identitātes cilvēkus, sagrūstus lielās kaudzēs. Un tāpēc mēs piedalāmies konkursos, cīnāmies, lecam visiem acīs, lai mūs redz un novērtē. Un par to es cīnīšos un nekad nepadošos. Man ir svarīgi, lai te ir gudri bērni ar plašu redzesloku. Ne tikai mākslā.

Ieva: Es varbūt gribētu teikt tādā nākotnes nozīmē, jo es vēl esmu “iesācēja cīņā par kaut ko”. Es vēlētos cīnīties par to, lai laukos mana gada gājuma cilvēki paliek šeit un pilnveido visu apkārtni, Sēliju, jebkuru Latvijas novadu. Man arī pēc skolas beigšanas Rīgā bija svarīgi atgriezties šeit, izcīnīt savu vietu, lai esmu savā dzimtajā vietā.

 

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu.