Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Gulbenes novads , Vidzeme

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Teksts: Līga Blaua
ANTRA LIEDSKALNIŅA

ANTRA LIEDSKALNIŅA
(1930. gada 22. oktobris - 2000. gada 20. aprīlis)

Ik pa laikam pašmāju mākslas pasauli satricina apaļas jubilejas. Un satricina ne jau tāpēc, ka liecina par neapturamo laika plūdumu, bet tāpēc, ka atgādina par ģeniāliem māksliniekiem, kurus varam lepni saukt par savējiem. Pirms diviem gadiem ar savu 150. jubileju par sevi vēlreiz atgādināja Jūlijs Madernieks. Jaunākajai paaudzei Madernieka stilīgie, laiku apsteigušie ornamenti un dizains lika izbrīnā pavērt muti, pieredzējušajiem – lepni sakrustot rokas uz krūtīm un, viegli smīnot, novilkt: “Redzi? Es taču tev teicu, ka tas ira stils, stils, stils!” Pats mākslinieks gan ir teicis: “Viegli izrunāt vārdu “stils”, bet viņu radīt – mūža darbs.”

Madernieks nāk no Gulbenes puses, kas darba mūža pilnbriedā viņam liks pievērsties dzimtās apkārtnes motīvu atveidošanai. Viņš savā mākslā pievērsīsies ornamentiem, ģeometriski precīziem rakstiem un simetrijai. Simetrija un daba abas ir vienlīdz harmoniskas parādības. Un harmoniskie raksti (angliski šis vārds, manuprāt, skan uztveramāk: patterns) un pikseļi šodien ir neapšaubāma Madernieka vizītkarte. Savādi par ģeometriskām figūrām teikt – rokraksts, bet tāds tas ir, ieej kaut vai Siguldas Jaunajā pilī un paveries apkārt. Sienu un griestu rotājumi ir Madernieka darbs – tūlītēji atpazīstams. Arī Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā izliktie Jūlija darbi viegli hipnotizē un liek atgriezties “zilajā istabā” vēl un vēlreiz. Pat intuitīvā līmenī, it kā garām ejot, rodas vilinājums “vēl tikai vienu reizīti uzmest aci”. 

Visticamāk, Madernieka pasaulīgā rokraksta tapšana saistāma ar bērnības pieredzi un tās kombināciju ar mācībām Pēterburgā, Parīzē, Londonā, Minhenē un citviet. Bērnu dienas pavadītas skaistā, sakoptā apkaimē, pašam piedaloties visos lauku darbos un iekopjot savu puķu dārzu, bet jau nobriedušā vecumā nokļūšana pasaules mākslas notikumu epicentros piešķir domāšanas mērogu. Protams, arī nonākšana mākslinieku grupas “Rūķis” sastāvā, kurā tobrīd darbojas Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Teodors Zaļkalns, Johans Valters un citi tā laika grandi, liek Madernieku “mērīt” pēc visaugstākajiem kvalitātes kritērijiem. Tiesa, Jūlijs ir daudzpusīgāks nekā laikabiedri, jo, pateicoties iegūtajai vispusīgajai izglītībai, spēj sevi realizēt teju jebkurā mākslas veidā: lietišķā grafika, grāmatu un burtu dizains, mēbeļu un interjera dizains, paklāji un tekstils. Tas viss precīzi atbilst Madernieka pārstāvētā jūgendstila kredo: mākslai jāaptver viss, kas saistīts ar cilvēka dzīvi, – no arhitektūras līdz vissīkākajai sadzīviskajai lietai.  

Atgriežoties pie Madernieka rokraksta – tam ir izteikts ritms, simetrija un harmonija. Šos jēdzienus tikpat labi varam attiecināt uz vēl kādu mākslas nozari – mūziku. Tāpat kā mākslā, arī mūzikas pamats ir kompozīcija, taktsmērs, temps un zināma loģika. Visticamāk, arī šis nav nejauši, jo Madernieka dzīvē pat bijis posms, kurā jāizvēlas – kļūt par mākslinieku vai komponistu. Un kā nu ne, ja tev draugos ir tādi Latvijas mūzikas smagsvari kā Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Arvīds Žilinskis un Alfrēds Kalniņš. Ar pēdējo Madernieks, mācoties Pēterburgā zīmēšanu, kopīgi īrēja nelielu istabiņu. Kalniņš mudinājis apgūt arī mūzikas teoriju, apmeklēt koncertus un pat komponēt. Jūlijs esot spēlējis vijoli, klavieres un ērģeles.  Pēc Emiļa Melngaiļa un Arvīda Žilinska atmiņu pierakstiem – pat samērā ciešami. Lai vai kā, jebkura māksla, kas apgūta paralēli pamatprofesijai, spēj ietekmēt rokrakstu – tur mums noteikti piekristu vēl kāds Madernieka laikabiedrs – Jānis Jaunsudrabiņš. 

Kad īsu brīdi – pandēmijas pilnbriedā – mācījos Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedrā, biju vienīgais vīrietis kursā un, iespējams, arī visa katedrā. Tikmēr Madernieka vārds tekstilmākslas nozarē ir ierakstīts zelta burtiem. Tā kā tekstilmāksla vairumā gadījumu saistās ar sievišķo, jādomā, ka Madernieka tuvumā apgrozījies liels skaits dāmu. Un tomēr – nekā. Kādā intervijā viņam vaicāts, vai nav grūti dzīvot bez ģimenes. Viņš atbildējis, ka "laulība un māksla – divas augstas un patmīlīgas būtnes, kurām reizē kalpot tā, lai neviena no tām neciestu, spēj tikai nedaudzi mākslinieki". Vai vientulība bija izvēle vai sakritība – lai paliek paša mākslinieka ziņā, bet mākslas pasaule no tā noteikti ir ieguvēja (ja seko Jūlija spriedumam). Tiesa, daļa Madernieka darbu tā arī nav sagaidījuši mūsdienas – karš un ideoloģiju cenzūra atstājuši melnbaltu fotogrāfiju nospiedumus. Valsts kancelejas astoņu telpu griestu un sienu rotājumi, Ata Ķeniņa skolas ērģeļu zāle un daudzas citas dizaina pērles nu skatāmas vien foto uzņēmumos. 

Droši vien neviens no mums nespēj līdz galam iedomāties sadzīvi laikā, kad viens pēc otra pasauli pāršalc divi nežēlīgi kari, bet arī tas nosaka personības izaugsmi. Madernieks remdējās darbā, atzīstot to par sava prieka avotu, un to pašu viņš mācījis arī saviem audzēkņiem – Romānam Sutam, Ansim Cīrulim, Ugam Skulmem un daudziem citiem. Un, ja tā padomā, viņš pats ir kā tāds ornaments – rotājums Latvijas mākslas pasaules kolorītajā vēsturē. Parādījis visiem, ka “var arī šādi”, Madernieks ir piemērs talanta, darba spēju, izdomas, prāta asuma un atvērtības sakausējumam. Un tas ir liels retums. Tāpēc – nacionālais dārgums. 


Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Gulbenes novada Kultūras pārvalde