Radiožurnāls

ANTRA LIEDSKALNIŅA
(1930. gada 22. oktobris - 2000. gada 20. aprīlis)

Ik pa laikam pašmāju mākslas pasauli satricina apaļas jubilejas. Un satricina ne jau tāpēc, ka liecina par neapturamo laika plūdumu, bet tāpēc, ka atgādina par ģeniāliem māksliniekiem, kurus varam lepni saukt par savējiem. Pirms diviem gadiem ar savu 150. jubileju par sevi vēlreiz atgādināja Jūlijs Madernieks. Jaunākajai paaudzei Madernieka stilīgie, laiku apsteigušie ornamenti un dizains lika izbrīnā pavērt muti, pieredzējušajiem – lepni sakrustot rokas uz krūtīm un, viegli smīnot, novilkt: “Redzi? Es taču tev teicu, ka tas ira stils, stils, stils!” Pats mākslinieks gan ir teicis: “Viegli izrunāt vārdu “stils”, bet viņu radīt – mūža darbs.”

Madernieks nāk no Gulbenes puses, kas darba mūža pilnbriedā viņam liks pievērsties dzimtās apkārtnes motīvu atveidošanai. Viņš savā mākslā pievērsīsies ornamentiem, ģeometriski precīziem rakstiem un simetrijai. Simetrija un daba abas ir vienlīdz harmoniskas parādības. Un harmoniskie raksti (angliski šis vārds, manuprāt, skan uztveramāk: patterns) un pikseļi šodien ir neapšaubāma Madernieka vizītkarte. Savādi par ģeometriskām figūrām teikt – rokraksts, bet tāds tas ir, ieej kaut vai Siguldas Jaunajā pilī un paveries apkārt. Sienu un griestu rotājumi ir Madernieka darbs – tūlītēji atpazīstams. Arī Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā izliktie Jūlija darbi viegli hipnotizē un liek atgriezties “zilajā istabā” vēl un vēlreiz. Pat intuitīvā līmenī, it kā garām ejot, rodas vilinājums “vēl tikai vienu reizīti uzmest aci”. 

Visticamāk, Madernieka pasaulīgā rokraksta tapšana saistāma ar bērnības pieredzi un tās kombināciju ar mācībām Pēterburgā, Parīzē, Londonā, Minhenē un citviet. Bērnu dienas pavadītas skaistā, sakoptā apkaimē, pašam piedaloties visos lauku darbos un iekopjot savu puķu dārzu, bet jau nobriedušā vecumā nokļūšana pasaules mākslas notikumu epicentros piešķir domāšanas mērogu. Protams, arī nonākšana mākslinieku grupas “Rūķis” sastāvā, kurā tobrīd darbojas Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Teodors Zaļkalns, Johans Valters un citi tā laika grandi, liek Madernieku “mērīt” pēc visaugstākajiem kvalitātes kritērijiem. Tiesa, Jūlijs ir daudzpusīgāks nekā laikabiedri, jo, pateicoties iegūtajai vispusīgajai izglītībai, spēj sevi realizēt teju jebkurā mākslas veidā: lietišķā grafika, grāmatu un burtu dizains, mēbeļu un interjera dizains, paklāji un tekstils. Tas viss precīzi atbilst Madernieka pārstāvētā jūgendstila kredo: mākslai jāaptver viss, kas saistīts ar cilvēka dzīvi, – no arhitektūras līdz vissīkākajai sadzīviskajai lietai.  

Atgriežoties pie Madernieka rokraksta – tam ir izteikts ritms, simetrija un harmonija. Šos jēdzienus tikpat labi varam attiecināt uz vēl kādu mākslas nozari – mūziku. Tāpat kā mākslā, arī mūzikas pamats ir kompozīcija, taktsmērs, temps un zināma loģika. Visticamāk, arī šis nav nejauši, jo Madernieka dzīvē pat bijis posms, kurā jāizvēlas – kļūt par mākslinieku vai komponistu. Un kā nu ne, ja tev draugos ir tādi Latvijas mūzikas smagsvari kā Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Arvīds Žilinskis un Alfrēds Kalniņš. Ar pēdējo Madernieks, mācoties Pēterburgā zīmēšanu, kopīgi īrēja nelielu istabiņu. Kalniņš mudinājis apgūt arī mūzikas teoriju, apmeklēt koncertus un pat komponēt. Jūlijs esot spēlējis vijoli, klavieres un ērģeles.  Pēc Emiļa Melngaiļa un Arvīda Žilinska atmiņu pierakstiem – pat samērā ciešami. Lai vai kā, jebkura māksla, kas apgūta paralēli pamatprofesijai, spēj ietekmēt rokrakstu – tur mums noteikti piekristu vēl kāds Madernieka laikabiedrs – Jānis Jaunsudrabiņš. 

Kad īsu brīdi – pandēmijas pilnbriedā – mācījos Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedrā, biju vienīgais vīrietis kursā un, iespējams, arī visa katedrā. Tikmēr Madernieka vārds tekstilmākslas nozarē ir ierakstīts zelta burtiem. Tā kā tekstilmāksla vairumā gadījumu saistās ar sievišķo, jādomā, ka Madernieka tuvumā apgrozījies liels skaits dāmu. Un tomēr – nekā. Kādā intervijā viņam vaicāts, vai nav grūti dzīvot bez ģimenes. Viņš atbildējis, ka "laulība un māksla – divas augstas un patmīlīgas būtnes, kurām reizē kalpot tā, lai neviena no tām neciestu, spēj tikai nedaudzi mākslinieki". Vai vientulība bija izvēle vai sakritība – lai paliek paša mākslinieka ziņā, bet mākslas pasaule no tā noteikti ir ieguvēja (ja seko Jūlija spriedumam). Tiesa, daļa Madernieka darbu tā arī nav sagaidījuši mūsdienas – karš un ideoloģiju cenzūra atstājuši melnbaltu fotogrāfiju nospiedumus. Valsts kancelejas astoņu telpu griestu un sienu rotājumi, Ata Ķeniņa skolas ērģeļu zāle un daudzas citas dizaina pērles nu skatāmas vien foto uzņēmumos. 

Droši vien neviens no mums nespēj līdz galam iedomāties sadzīvi laikā, kad viens pēc otra pasauli pāršalc divi nežēlīgi kari, bet arī tas nosaka personības izaugsmi. Madernieks remdējās darbā, atzīstot to par sava prieka avotu, un to pašu viņš mācījis arī saviem audzēkņiem – Romānam Sutam, Ansim Cīrulim, Ugam Skulmem un daudziem citiem. Un, ja tā padomā, viņš pats ir kā tāds ornaments – rotājums Latvijas mākslas pasaules kolorītajā vēsturē. Parādījis visiem, ka “var arī šādi”, Madernieks ir piemērs talanta, darba spēju, izdomas, prāta asuma un atvērtības sakausējumam. Un tas ir liels retums. Tāpēc – nacionālais dārgums. 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Gulbenes novada Kultūras pārvalde