Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Dviete, Sēlija

Cilvēka selekcija

Teksts: Didzis Ruicēns
Cilvēka selekcija

Kādu svētdienas rītu es pamodos ap pieciem no rīta. Tā bija viena no tām svētdienām, kurā iepriekšējā vakarā gulēt aizgāju diezgan agri, tāpēc šāda pamošanās nenāca kā pārsteigums. Īsti ne guļot, ne esot pilnīgā nomodā, atbloķēju telefonu, iegāju YouTube, lai atrastu kādu video, kas palīdzētu vienam no stāvokļiem īstenoties līdz galam. Vai nu, vai… Sērfojot cauri plašajam satura klāstam, uzdūros kādiem animētiem video par kosmosu, astrofiziku un galaktiku uzbūvi. Starp šiem video bija arī viens, kurā vīrietis tādā maigā, gādīgā un mīļā balsī vēstīja par to, kā mums kā cilvēkiem rodas koncepts par citu planētu un galaktiku potenciālajiem iedzīvotājiem. Īsti nespēšu izstāstīt visu video saturu, un tas nemaz nav nepieciešams, tomēr, esot šajā īpatnējā miega/nomoda starpstāvoklī, dzirdēju kādu domu graudu, kas ļāva man aizdomāties. Respektīvi, stāstot par dažādām civilizācijām, autors savā maigajā balsī, ar lielu interesi teica, ka no skudru perspektīvas mēs, cilvēki, viņām esam kā dievi. Esam lieli, vareni, neprognozējami, un viņu dzīvi ietekmējoši. Man uzbūrās galvā aina par kādu cilvēku, kuru man vasarā gan nesanāca personīgi iepazīt, bet daudz par viņu domāt un dzirdēt. Šis cilvēks ir selekcionārs, vīnogu audzētājs un dārzkopis Pauls Sukatnieks (1914 – 1989).

Mazliet kontekstam. Vasarā, pavadot trīs dienas ekspedīcijā Ilūkstes novadā ar fonda Viegli pārstāvjiem, kā vienu no saviem galamērķiem mēs izvēlējāmies Paula Sukatnieka dārzu un mājas Apsītes, kas atrodas Dvietē, netālu no pašas Ilūkstes pilsētas. Ierodoties muzejā mūs sagaidīja tā vadītāja un P. Sukatnieka mantojuma uzturētāja Vanda Gronska. Ar viņas gadību, pirms vairāk kā 10 gadiem muzejs piedzīvoja savu dibināšanu, labiekārtošanu un P. Sukatnieka mantojuma atdzīvināšanu. No Vandas uzzinām, ka muzeja teritorijas labiekārtošanas darbos savu roku pielicis arī Rimants Ziedonis. Vandas stāstu par muzeju un pašu selekcionāru klausījāmies sēžot dārzā, diezgan saulainajā vasaras dienā. Apkārt vīdēja dzīvība, smaržoja augi, viss ziedēja. Stāstot par pašu P. Sukatnieku Vanda atklāja, ka viņš bija noslēgts cilvēks, ļoti pretrunīga personība. Par viņa selekcionāra darbu savulaik daudz ir rakstīts kā vietējas, tā plašāka mēroga laikrakstos. P. Sukatniekam veltītā atvadu rakstā Zemes kopējs – zemes klēpī, ir iespējams uzzināt par selekcionāra atstāto mantojumu, ar kuru mūs iepazīstināja ar Vanda: Viņa mūža darbs – izaudzēt mūsu Latvijas apstākļiem piemērotas, izturīgas vīnogu šķirnes – vainagojies ar labiem rezultātiem. Četrdesmit gados, kurus P. Sukatnieks strādāja ar vīnogām, no daudzām mūsu zemes malām viņš savācis ap 360 vīnogu šķirņu un izaudzējis ap 3000 hibrīdu. Sākumā selekcionāru iepriecināja sala izturīgā šķirne “Dvietes zilā”, tālākie meklējumi noveda pie jaunām, labākām šķirnēm, kuras šobrīd aug dažādās dārzkopju plantācijās. Tās ir “Supaga”, “Sukribe”, “Agra”, “Veldze”, “Veina”, “Zilga”. Tās tagad grezno daudzu individuālo dārzkopju dārzus visā Latvijā. Bez tam republikas dārzkopji viņu pazīst kā meloņu, arbūzu, dažādu augļu un dārzeņu audzēšanas speciālistu.[1]

Pēc šīs publikācijas redzam P. Sukatnieka netsveramo devumu Latvijas augkopībā. Vanda mūs iepazīstināja ar visdažādākajiem selekcionāra piedzīvojumiem, veiksmēm un neveiksmēm, radot savu plašo dārzu. Visu P. Sukatnieka darba mantojumu, augu selekcionēšanas un audzēšanas procesu ir iespējams iepazīt muzeja krājumā. Strādājot pie muzeja restaurācijas, Vanda ir saglabājusi praktiski visas P. Sukatnieka pierakstu burtnīcas, kas būtu neatsverams devums mūsdienu selekcionāriem un biologiem.

Tomēr, kā jau minēju, šajā sarunā mēs uzzinājām par P. Sukatnieka pretrunīgo dabu. Viņš bija fantastisks profesionālis, jomas speciālists, tomēr tas neatsver to, ka pret savu ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem viņš bija visīstākais varmāka. Lai izveidotu savu dārzu un to iekoptu, viņš ir ekspluatējis savus ģimenes locekļus, nostrādinājis viņus, tādējādi radot plašas nesaskaņas savā ģimenē, kas, pēc Vandas stāstītā, īsti nav viņu uztraucis. No Vandas stāstītā, nav iespējams izprast viņas attieksmi pret šo P. Sukatnieka dzīves aspektu. Kaut kādā mērā, kas man, personīgi ir diezgan nepieņemami, viņa šķiet apoloģētiska, šo selekcionāra teroru izprotoša, ar domu, ka viņš jau bijis tikai cilvēks. Bet es neesmu pārliecināts, šis ir tīri subjektīvs minējums.

Kā stāsta Vanda, šī cilvēka dzīve esot bijuši augi, dārzs. Arī sadzīvē viņš bijis diezgan īgns vienpatis, kurš, kā sacīt jāsaka, nav bijis diez cik aicinošs cilvēks, kad runa ir bijusi par ciemiņiem. Interesanti gan ir tas, ka viens ciemiņš viņa mājās bijusi gaidīta vienmēr. Runa ir par dzejnieci un tulkotāju Vizmu Belševicu, kuru ar P. Sukatnieku saistījusi vairāku gadu draudzība un vēstuļu apmaiņa. Bez tam, arī veltījuma dzejoļi, ko abi rakstījuši viens otram. Bet viņa bija izņēmums. To ļoti labi iespējams nolasīt arī citos P. Sukatnieka dzejoļos, kas pārsvarā ir veltīti viņa selekcionētajiem augiem, dārzeņiem un augļiem, piemēram, šis autora 72 gadus vecumā rakstītais dzejolis Arbūzi: Arbūziem būs laba vieta / Tepat mūsu pašu Dvietē, / Kā tos aizaudzēt pie mums / Paskaidrošu tūlīt Jums. / Jāņem šķirne agrākā, / Labākā un saldākā / Trīssimti deviņdesmit pieci / Pobediteļ – būs uz pieci. / Jāsēj sēkla zemē vieglā / Podiņos jau maijā piektā, / Audzē lecektīs zem logiem, / Vai arī istabā bez loga. / Astoņpadsmit dienās tie / Stādi būs vislabākie, / Izstāda bez liešanas, / Kopj bez irdināšanas. / Nezāle ja parādās / Tūlīt jāizrauj ir tās, / Vietai jābūt saulaina, / Zemei siltai, smilšainai.[2]

Šādas rūpes un mīlestību pret cilvēkiem P. Sukatnieks izrādījis reti, ja vispār tādas ir izrādījis. Viņš ir sajutis tuvību ar dabu, pat runājis ar to. Šeit es atgriežos pie raksta sākumā minētajām skudrām. Vanda mums atklāj, ka P. Sukatnieka sliktās redzes dēļ, viņš mēdzis gulēt zālē un ļoti lielā tuvumā vērot visas dzīvās radības. Šīm radībām, gluži kā padomju laikrakstiem, P. Sukatnieks bija milzis, cilvēks-jaunradītājs, cilvēks-izgudrotājs. Diezgan nekritisks vērtējums. Pirmām kārtām, viņš bija cilvēks, un, šķiet, ne īpaši labs cilvēks. Gluži kā reizēm skudrām cilvēku lielums un varenība ir mānīga, tā mēdz gadīties arī pašiem cilvēkiem. Kad runa ir par personībām, reizēm paliekam nekritiski, raugāmies tikai uz monētas vienu pusi, aizmirstot to, ka ikviens no mums ir cilvēks. Mūsdienās vērtējums, ģēnijs, pirmkārt, cilvēks, otrkārt, nav pamatojams. Lai mēs kā sabiedrība un indivīdi augtu, mums jābūt spējīgiem kritiski vērtēt ne vien pašiem sevi, bet arī vēsturiskās personas, kas ietekmējušas mūsu laiku.

 

[1] http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:412647|article:DIVL103|query:Pauls%20Sukatnieks%20

[2] https://www.facebook.com/Dvietesvinogas/photos/pcb.325201102717297/325199689384105

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Ilūkstes novada pašvaldība (2021)