Radiožurnāls

Piemēram, vai zinājāt, ka Ungurpils ezerā peldot 12 salas? Brīdī, kad mūsu ekspedīcija pastaigājas gar ezeru, deviņas no tām ir piestājušas krastā atpūsties, bet pārējās trīs – apvienojušās vienā lielā kokiem apaugušā salā. Salas peld, jo tās izveidojušās, kūdras masīviem paceļoties no applūdinātas upes gultnes.

Savukārt ap Purezeru ved 4 kilometrus gara laipu taka, ko, kārākajiem dabas sniegto psihotropo vielu faniem par prieku, ieskauj nebeidzama vaivariņu plantācija. Ezera krasts patīkami un vienlaikus aizdomīgi šūpojas, jo kūdra nav gluži stabila melnzeme. Ap ezeru izvietotajos informācijas stendos lasām, ka senlatvieši šeit upurējuši savus līdzcilvēkus. Cik latviski. Bet pēc šīs informācijas apjausma, ka (U)Purezeru sauc tieši tā un ne citādi, mazliet stindzina kājas un tumšie kūdras ezera ūdeņi vairs neaicina atveldzēties. Ka neatveldzējas par daudz, kā smejies...

Staicele ir kā pastkarte. Sakopta, vienā mierā plūstoša rāma upe ar trošu tiltu pār Salacu, kas cilvēkiem ar vājiem nerviem ir nepārvarams. Protams, reklamēt nelegālas darbības nav labi, bet, ja vēlaties uz mirkli nonākt Andreja Tarkovska filmu cienīgā lokācijā – pilnīgi nosacīti vēl stabilajā Staiceles papīrfabrikā piefotografēsiet pilnu telefona atmiņu ar bildēm, kas liks vēl un vēlreiz padomāt: šito izdzēst vai tomēr atstāt, jo nu tā-ā-āds kadrs!

Turpat – ielu māksla, Latvijas futbola izlases treniņu bāze, stārķi, veikaliņi, kuros var nopirkt, ja ne “Gucci”, tad “Guchi, ļoti draudzīgi cilvēki un pilnīgi dullas (absolūti labākajā šā vārda nozīmē!) dāmas, kuras izveidojušas brīvprātīgo glābēju komandu, muzeju, amatniecības klēti, kur var nopirkt gan villaines, gan vainagus, gan adītas zeķes. Un pāri visam – ļoti interesanta un fotogēniska pilsētas apbūve: daudzdzīvokļu (!) divstāvu koka mājas, kas celtas fabrikas strādniekiem, bet šobrīd izskatās pēc idilliskiem namiņiem, kuros sadzīvo pagātne un mūsdienas. Kur gan atrast līdzsvaru starp vēsturi un šodienu? Cieņā.

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Alojas novada pašvaldība