Radiožurnāls

Vidzemē – starp Drustiem un Jaunpiebalgu, tuvumā Gatartai atrodas Savvaļa – mākslinieka Andra Eglīša aizsākta ideja par mākslas un dabas mijiedarbību. Apmeklētājiem visu gadu atvērta bezmaksas izstāžu zāle ar Jāņa Mitrēvica, Edgara Vērpes, Kates Krolles, Kristapa Ozola, Laimdotas Malles, Lienes Rumpes, Ievas Iltneres, Austra Mailīša un daudzu citu laikmetīgās mākslas pārstāvju darbiem. Darbi, kā var noprast pēc vietas nosaukuma, atrodas savvaļā. Daži – diezgan dziļā savvaļā.

Tā arī būtu galvenā informācija, kas jāzina. Un nav nepieciešamības kautrēties par savām skopajām zināšanām mākslā, nav jāuztraucas, ka kāds kaut ko mācīs, rādīs vai mēģinās pierādīt. Savvaļa ir stāsts par jēgu un piedzīvojuma pēcgaršu. Par pirmo runājot – pārgājienu taku ar laikmetīgās mākslas objektiem pa ceļam jēga pati “staigā”. Sākotnēji tev šķiet, ka tu ej skatīties mākslu. Pēc tam – ka tu ej pārgājienā, kurā ik pa laikam vari apskatīt pa mākslas objektam. Vēl vēlāk – ka tu vienkārši brien pa mežu. Nonākot atpakaļ sākuma punktā (ļoti mājīgā un vienmēr atvērtā (burtiski) “Bāzē”) saproti, ka īstenībā bridi pats pa sevi. Pa saviem priekštatiem, izpratni par mākslu, dabu, iešanu, brišanu, kāpšanu pāri, elpošanu. Un attopies, ka mākslai ar tikko piedzīvoto ir visai attāls sakars – respektīvi – tā darbojas tikai kā katalizators un lakmusa papīrītis vienlaikus. Savvaļā varētu būt izstādīti kaut vai Pikaso, Monē un Purvītis – saviļņojums rodas no katra gājēja individuālās mijiedarbības ar visu piedzīvojumu kopumā.

Un tagad – par būtisko. Piedzīvojuma pēcgarša. Man ir diezgan pamatīgas bailes no augstuma. Bet es uzkāpu “Bāzes” dzegā. Es parasti tā nedaru. Man ne visai patīk pārgājieni – laikam bērnības trauma no skautu kustības. Savvaļas lielo pārgājiena taku mēs izgājām pusotrā stundā, otru – četrdesmit minūtēs. Un es nevaru saprast – kāpēc man līdz šim šķita, ka man nepatīk pārgājieni? Man ļoti nepatīk ielauzties privātā teritorijā un ēst no svešu cilvēku bļodiņām (burtiski). “Bāzē” to drīkst (un vajag) darīt. Vairākkārtēji atgādinājumi, ka šeit drīksti atrasties un aiztikt, un lietot visu ko vēlies – grilu, ledusskapi, traukus, izlietni, galdu, gultu galu galā – atbruņo līdz nepazīšanai. Tas esmu es, kas šobrīd ir šeit? Vai mājās aizbrauks mans “vecais es”, vai tas jaunais?

Savvaļa ir klišķis, kas atgādina, ka ir priekštati par sevi un ir arī realitāte. Ilūziju sīpola mizas pārgājiena laikā lobās, bet nesāp. Tās mīļi atgādina, ka viss par ko priecājies bērnībā, kad varēji stundām pētīt gliemežus, skudras un sēnes, ir tepat. Un to drīkst darīt arī pieaugušie – dauzīties, taisīt mākslu, brist pa purviem, vest līdzi citus, nezināt, kur tālāk jāiet. Jo tas ir tik dabiski – nezināt, kur tālāk jāiet. Tad ir vienkārši jāiet. Savā nodabā. Savvaļā.