Radiožurnāls

Pirms 10–13 tūkstošiem gadu lielākā daļa Valmieras novada saldi dusēja zem lielā ledus laikmeta biezās ledus kārtas. Kad ledum apnika un tas devās mājās, promejot sastūma grants, smilts, mālu un citu iežu slāņus savdabīgā rupjmaizes kārtojumā – drumlinā. Nogulumi sablīvējās kārtās kā zvīņas, starp kuriem ceļu viegli varēja izgrauzt avoti. Ledājam kūstot, ieplakās uzkrājās ūdeņi, kas lēnām aizauga ar grīšļiem, niedrēm, kosām un hipniem. Un tā radās zemie purvi, no kuriem vēlāk radās zāļu kūdra. Kūdras rašanās process bija sācies, un kūdra vēl nemaz nenojauta, cik lielu lomu spēlēs Valmieras novada jaunāko laiku vēsturē. Mantojums, ar kuru tikt un arī netikt galā.

Ja ļaudis ir izdomas bagāti, padomju laika kūdras ieguves vietas var kļūt par nevainojamu tūrisma objektu. Ja vēl ledāja kušana sastūmusi pamatīgu megadrumlinu (75 metru augstumā) un netīšām (vai apzināti) tas kļuvis par svētvietu, tad Zilaiskalns var dzīvot cepuri kuldams. Sapratuši, ka tagadnei un nākotnei (lasi – savu bērnu dzīvesvietai) vienādības zīme pa vidu liekama, piemēram, Dikļu iedzīvotāji ampelējas uz nebēdu. Tā, lai gan pašiem prieks, gan bērni izaug radošā un draudzīgā vidē. Un varu saderēt, ka Dikļiem pamatiedzīvotāju aizbraukšana tuvākajā laikā nedraud. Es arī negribētu pamest tik stilīgu pilsētu.

Un tad ir Seda. Bēdu māsa. Pierādījums, ka ledāja, pēc tam arī padomju varas un vēlāk arī kūdras raktuvju aizvēršanas sekas ir grūti sagremot vēl šodien. Bet – kas par arhitektūru, vēsturi, kas par potenciālu tūrisma uzplaukumam! Tikai drusciņ rosības, uzticēšanās, pašironijas… un daudz naudas (varbūt Eiropas fondu līdzekļi?).

Bet, godīgi sakot, ja ir vēlme apceļot Valmieras novadu, tad jāņem bezalgas atvaļinājums, jo to var izbraukāt krustu šķērsu, bet ne jau vienā vai divās dienās. Obligāti jāredz Burtnieku pils apkārtne (Vīsraga putnu vērošanas tornis) un ezers, Strenči ar savu slaveno tiltu, visa Valmiera, Rūjiena, Brenguļi, Skaņākalna dabas parks, Mazsalaca un vēl, un vēl... Un, ja patur prātā lielo ledāju, kas to ainavas pārbagātību te sagrūdis, uzreiz kļūst interesantāk un katrs pakalns izskatās īpašs (sak, es zinu, kā tu te uzradies).

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Valmieras novada pašvaldība