Radiožurnāls

Ziniet, ir tādi cilvēki, kuri patīk gandrīz visiem. Piemēram, Raimonds Pauls. Kā uzreiz nākamais rindā nāk prātā mūsu šā raksta varonis, kuru pamatoti varam saukt par Leišmalītes ķēniņu, – Imants Lancmanis. Manā bērnībā Imants Lancmanis bija tāds uzburts baltais tētiņš, jo mani krustvecāki strādāja Rundāles pilī par restauratoriem, un, jāatzīst, ļoti bieži mājās, kur pavadīju savas bērnības skaistākās vasaras, Imantu pieminēja ar ļoti labiem un gaišiem vārdiem. Piemēram, dzirdēju par to, kā pils darbinieki braukuši kopā ekskursijās un Imants beigās visiem uzsaucis lepnas vakariņas, vai arī dabūju redzēt bildēs, kā notika leģendārās gadskārtējās kostīmu balles, kurām krusttēvs vakaros šuva tērpus. Imanta taisnā gaita esot nesajaucama ar nevienu citu. Darbiniekiem vienmēr par savu priekšnieku ir bijis liels lepnums, jo ne kurš katrs taču spēj sarunāties ar hercoga Ernsta Johana Bīrona radiniekiem kā līdzīgs ar līdzīgu! Lai gan bieži biju dzirdējusi visu ko, kā arī bildēs apskatījusi, pašu Lancmaņa kungu nekad dzīvē nebiju satikusi – viņš pastāvēja tikai nostāstos, gluži kā Rundāles pils Baltā dāma. Tāpēc, kad mani uzrunāja, vai gribētu satikt, nointervēt un nobildēt Imantu Lancmani, neminstinājos ne brīdi un sajūsmināta pievienojos Ziedoņa muzeja ekspedīcijai.

Ar Imantu tikāmies Rundāles pilī. Grūti iedomāties tikšanos kur citur, jo pils un Imants liekas pavisam savīti kopā, par spīti tam, ka viņš oficiāli tur vairs nestrādā. Par pili Imants runā kā par dzīvu organismu – pils esot zonā, kuru neskar ārējie elektromagnētiskie viļņi, tai ir savs ritms un savi spēles noteikumi. Pils ir liels enerģētisks kamols, tajā netiek iekšā negācijas, un pils padomju laikos ir bijusi kā patvērums ideoloģiski dažādi domājošajiem. Pils kā brīnums, kurā realizēt savas iedomas par pagātni un restaurāciju – tā par pili runā Imants. Mēs pilī ieradāmies līdz ar durvju atslēgšanu un uzreiz tikām laipni sagaidītas un pavadītas uz bibliotēku, kurā tagad ik pa laikam šiverē arī mūsu raksta varonis. Bibliotēka ir mājīga, un tajā savu stūrīti iekārtojis arī Lancmaņa kungs. Atrodam vietu pie galda, steigšus apdāvinām mūsu uzņēmēju ar konjaku un grāmatu un sākam interviju.

Te uzreiz jāpiemin tas, ka Imantā gribas klausīties un klausīties. Un varbūt pat neko nejautāt. Viņš runā viegli un liegi. Un gudri. Biju pat sagatavojusi provokatīvus jautājumus par tobrīd aktuālo Brektes murāli, taču arī ar to viņš tik veikli un gudri tika galā, ka paliku vaļā muti. Jau tad sapratu, ka rakstīt būs grūti, jo Imants vienkārši ir vairākas pakāpes augstāk par mums visiem. Netverams.

Imanta dzīvē liela nozīme ir rakstniekiem. Viņš vienmēr apzinājies, ka ir izlasīto grāmatu rezultāts. Imants mierīgi varēja pazust grāmatu pasaulē, tur dzīvot un aizmirsties. Tā bijusi kā anestēzija, kā narkotikas. Bērnībā Imantu ļoti ietekmējis Fjodors Dostojevskis. Grāmatas lielākoties lasījis pie vecmāmiņas Zemgalē, un tas bija pamats, kā viņš uzbūra un uzbūvēja sev pasauli – ar Dostojevska grāmatām, īpaši viņu ir ietekmējis tieši Dostojevska lielākais darbs “Brāļi Karamazovi”. Šķiet, tieši no turienes Imants paņēmis trīsvienību – Dievu, brīvību un morāli. Vēlāk viņa literatūrā ienākuši franči, kuru ietekme arī vērtējama kā spēcīga. Zudušo pili meklējot. Cilvēkiem reizēm šķiet, ka Imants ir vēss un atturīgs, taču īstenībā viņš esot ļoti emocionāls. Nostāsti gan vēsta, ka viņš nekad nav dzirdēts tā īsti lamājamies vai kā citādi patiesi izrādījis asu raksturu. Imants Lancmanis no Imanta Ziedoņa ir gribējis mācīties, kā tas ir – būt pašam. Viņš gribot negribot vienmēr kaut kā turējies pie vēlmes iekļauties sabiedrības rāmjos, mēģinājis nevienu neapvainot, nerādīt dusmīgu seju, tomēr tagad viņš sapratis, ka vajadzēja izstrādāt veselīgu egoismu un ļauties tam, ko saka iekšējā balss. Imants uzsver, ka ir jābūt gribai. Providence ierāda rāmjus, tomēr liek arī pašam sevi spiest. Imantam patīk paļauties, un viņš ir pateicīgs providencei, ka tā ir ļāvusi viņam bērnībā slīgt grāmatās un vēlāk aizvedusi darbos pilī.

Mēs vispār daudz runājam par vēsturi, par to, cik grūti nodalīt profesionālo varēšanu no personības. Imantam vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņam nav vēlēšanās kādu apbrīnot. Nu, varbūt mazliet Leonardo da Vinči. Bet tas bija sen un vairs neskaitās. Jo viņš visu vērtē selektīvi un fragmentāri. Tā nu runājam par to, kā Imants nevienu neapbrīno, tomēr viņam pasprūk, ka apbrīno gan Jēzu Kristu, gan Jāni Stradiņu, gan Mikelandželo, gan Imantu Ziedoni. Un Raimondu Paulu, protams, arī viņš fragmentāri apbrīno, jo Paulam piemītot neticama prasme veidot saldi skaistas emocionālas melodijas, kuras ir pat labākas nekā Endrū Loidam Veberam. Rakstu šīs rindas, fonā man skan Paula “Caurvējā”, kuru gribētu pasludināt par īsteno Latvijas himnu, un nevaru nepiekrist.

Kā jau sākumā minēju – pilī ir svinētas daudzas tematiskās balles. Imants ar prieku un smaidu tās arī atceras. Ballēm bijis noteikums – jāierodas kārtīgi izstrādātos tērpos, tāpēc darbinieki pirms tam bibliotēkā ir pētījuši, kādus tērpus taisīt, jo nesagatavojušies ierasties nedrīkst! Imantam prātā palikusi tematiskā balle “Romas impērija sabrukuma laikā”, kur bija izcepts jēriņš, kurš vispirms viesiem parādīts uz altāra un pēc tam uzreiz teatrāli izrauts no krāsns jau izcepts. Ballēs visi esot ļoti centušies, un arī pils pavāri esot bijuši uzdevuma augstumos. Imantu personīgi interesē kulinārija, viņš labprāt arī gatavo. Īpaši atmiņā palikusi pati pirmā reize, 1975. gadā, kad pilī esot sagatavojuši vīngliemežus, jo tie jau esot parādījušies pils parkā. Gatavojuši pēc visiem likumiem un gribējuši uzcienāt arī no citiem muzejiem uzaicinātos, taču vairums esot atteikušies. Kāds franču inženieris sešdesmitajos gados latviešiem iemācījis gatavot vīngliemežus Burgundijas gaumē, tā ir recepte, kurā sākumā gliemežus attīra 10 dienas, pēc tam novāra, izņem no čaulas, sataisa sviestu ar pētersīļiem un sāli, ieliek iekšā atpakaļ pannā un cep sviestā. Esot iztērēts milzu laiks, daudz pūļu, bet rezultātā tikai pāris cilvēku esot saņēmušies pagaršot. Tagad jau visi esot pieraduši, bet arī tādi laiki bijuši. Savukārt 1981. gadā esot bijusi balle pils pirmās kārtas atvēršanai. Imants atceras, ka par lielu naudu tirgū bija nopirkuši augļus no Padomju Savienības dienvidiem. Pēc tam visi runājuši nevis par to, kas pilī apskatāms, bet gan par to, kādi skaisti un neredzēti augļi bijuši uz galdiem.

Jūs jau zināt, ka mēs mēdzam Imantu Lancmani saukt par pēdējo aristokrātu, kas viņam pašam ne pārāk patīk, tomēr jāsaka, ka franču valodu Imants iemācījās, jau ejot Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kur vēl bija palikusi tradīcija, ka kārtīgam māksliniekam tomēr jāmāk sazināties franciski. Mājās Imantam franču valodas apgūšanai bija pieejama amizanta grāmata no cara laika, kur viss bija vēl no cara laika – gan uzrunas, gan kultūra. Hermētiskajā franču sabiedrībā gan Imantam nekad nav izdevies ielauzties. Pirmais iespaids no Francijas 1973. gadā bijis tāds: augusta pašas beigas, jālido no Maskavas, kur jāiet cauri lietainām ielām un kur pie veikalu ieejas ielikti papes gabali un visur valda nomāktība. Sākotnēji Imants, kurš šajā ekskursijā tika nejaušības pēc, nonāca Nicā. Tās pašas dienas vakarā ekskursanti peldējās Nicā, esot bija karsts, 30 grādu. Šis Nicas piedzīvojums pēc aukstās un lietainās Maskavas, esot licis sajusties kā sapnī. Šķita, ka Francijā dzīve ir apstājusies, ka viss notiek kā palēninātā kino.

Kad jautāju Imantam, vai ir kaut kas tāds, kas viņam nekad nav pajautāts, bet ko viņš gribētu izstāstīt, viņš apdomājas un saka: “Tas ir āķīgs jautājums, jo es jau būtībā vispār neko negribu izstāstīt, bet tajā pašā laikā es dalos, ja man pajautā.

Es nekad nerakstītu memuārus, neskatos fotoalbumus, neskatos atpakaļ. Mana paklausīgā zemapziņa man ir izdzēsusi neskaitāmus failus. Man neinteresē “es” un sava būtība, tomēr es labprāt dalos ar sevi. Es nesaprotu sociālos tīklus, jo es nevēlos pavēstīt, es gribu darboties ar savām iecerēm, kuru man ir tik daudz, ka ir pat kauns stāstīt, jo cilvēki domās, ka es esmu ķerts.”

Nobeigšu ar īsu komentāru par fotosesiju. Izstāstīju savu ideju – nobildēt Imantu pils priekšā, taču tā, ka es pati jau atrodos medību parkā. Pēc garās intervijas Imants enerģiski noorganizēja divus mazus braucamos, un mēs steigšus nokļuvām iecerētajos punktos. Vispār par medību parku man ir īpašas atmiņas – tur pazuda mūsu lauku suns Rienis, tāpēc ilgi to uzlūkoju kā īstu bubuli, taču tagad, kad tas iekopts un ieguvis seju, dusmas pārgājušas. Pavisam priecīga biju, kad Imants ļāvās manai idejai gluži vienkārši sēdēt krēslā pils priekšā un, pašam nezinot, izskatīties tieši pēc Leišmalītes ķēniņa. Paldies!