Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Ilūkste, Sēlija

Intervija ar Stefanu Rāznu. Cilvēki uz goda.

Teksts: Ar Stefanu Rāznu un viņa ģimeni sarunājās Daniela Muižniece, Žanete Grende, Elīna Kursīte un Emīls Lukjanskis
Foto: Elīna Kursīte
Intervija ar Stefanu Rāznu. Cilvēki uz goda.

Tā jūnija pievakare Rāznu mājās ik pa brīdim ataust atmiņā ar tīru, nesamocītu pateicību. Mēs, noguruši un mazliet apputējuši izvēlāmies no sarkanā ekspedīcijas busiņa un, šķiet, kopīgi nopūtāmies. Nav grūti iedomāties, kāpēc Ziedonis braucis ciemos pie Stefana, kāpēc tieši tur viņš varējis stundām maldīties meža klusumā, ignorējot pasauli un vakariņu laiku. Nē, tas gan laikam nav īsti skaidrs. Man nav ne jausmas, kādā dvēseles stāvoklī cilvēks var atteikties no Lenvijas vakariņām. Bet labi, es nekad neesmu maldījusies Sēlijas mežos. 

Stefans Rāzna jau sarunas sākumā noteica, ka dzimtai ar Rāznas ezeru neesot nekāda sakara, visi esot šejienieši. Piedodiet manu salkanumu, bet tie ezeri ir viņiem acīs. Visiem – gan pašam Stefanam, gan sievai Lenvijai, gan mazbērniem, kuri, sākoties vasarai, atmukuši uz laukiem. 
Tie ezerainie acu pāri runā paši par sevi. Vispār, arī, ja Stefans nebūtu pateicis ne pušplēsta vārda, mēs aizbrauktu apmierināti. Jāmin, ka šķietami neizsīkstošajiem prossecco krājumiem ar to nebūtu teju nekāda sakara. Mēs varējām pāris stundas pasēdēt pie viena galda ar cilvēkiem uz goda. Un cilvēki uz goda, ziniet, mūsdienās tas ir vesels kapitāls. 

Tomēr runāja gan Rāznas, gan mēs visi pārējie. Jo vispār jau būtu mazliet draņķīgi aizbraukt neparunājušamies, ja pie pleca sēž un elpo cilvēks, kurš Augstajā Padomē nobalsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bijis pēdējais Ilūkstes novada priekšsēdētājs un stāvējis frontes pirmajās līnijās cīņā par Sēlijas brīvību. Stefans uz brīvību vienmēr ir pusceļā. Viņa slāpes pēc tās ir neremdējamas, ticis cauri vienām durvīm, viņš nemanot meklē nākamās. Kad satikāmies, viņš tikko bija nopircis moci - reizi par visām reizēm braukšot lūkot, kur tā brīvība ziemojot. Tā vajadzētu būt ātrāk. 

Daniela: Jūs sevi uzskatāt par Sēli? 


Stefans: Kad mājās no Rīgas pa to Sēlijas ceļu, es staroju. Man vienkārši viss liekas tik mīļš. Man tētis ir dzimis šeit un mamma, no paaudzes paaudzē. Es brīnos, kur man uzvārds tāds – ar Rāznas ezeru nav nekāda sakara.

Daniela: Vai iespējams vilkt kādas paralēles starp Trešo atmodu un centieniem iegūt Sēlijas neatkarību? 

S: Nu, kā tie apstākļi veidosies. Ja tie, kuru rokās ir vara pieņemt lēmumus, darbosies tādā infantilismā, kā līdz šim, es domāju, ka tā spriedze augs un tur būs manāmas līdzības. Jo Satversmē ir ļoti skaidri pateikts, kam pieder valsts, kam vara, bet visi to ignorē. 

Elīna: Vai tagad nav tā, ka cilvēkiem vairāk ir vienalga? Gan politiski, gan vispār?

S: Pamatā jau cilvēkus ietekmē materiālisms, nav laika domāt par garīgām lietām, bet cilvēkus vajag pacelt. Ir vajadzīgi vadoņi. Tās dedzīgās runas, kādas bija kādreiz, tās pacēla tautu. Īstenībā, tādiem vadoņiem jābūt katrā kopienā, viņiem jānosēj visa teritorija. Runājot par Sēliju, domāju, ka katrā pagastā vajag pulcināt cilvēkus, lai viņi beidzot pieņem lēmumus, veido asociācijas, deleģē savus pārstāvjus. Ir jāsāk darīt!

Žanete: Ziniet, kas mani vakar satrieca? Es jautāju vairākiem cilvēkiem Subatē un Eglainē nosaukt lielus cilvēkus no sava vidus. Un viņi visi bija uz pauzes. Varēja nosaukt tikai mirušus cilvēkus. Jūs varat nosaukt cilvēkus, kuros šodien ieklausās?

S: Ir jau diezgan daudz tādu, ko varētu nosaukt. Bet apkārtējie cilvēki to visbiežāk nemaz nesaredz. Tā ir, mēs esam akli, pasīvi, nepamanām nozīmīgo. 

Ž: Vai atceraties to brīdi, kad 4. maijā bija jābalso? Ko domājāt?

S: Īstenībā, man faktiski nebija nekādu emociju. Tās parādījās tikai pēc. Līdz tam man bija sajūta, ka es vienkārši pildu ikdienišķus pienākumus. Es ļoti aktīvi iesaistījos atmodā no pašiem pirmsākumiem, biju ļoti priecīgs par tiem notikumiem. Tik daudz slavenību izbrauca caur Bebreni, savā ziņā tas bija visa reģiona centrs. Te izveidojās ļoti stipra Tautas fronte. Es biju jauns un enerģisks. Tas bija skaists laiks, tas viss kūsāja līdz aizgāja uz Augstāko padomi. Augstākā virsotne atmodas laikā bija tā pirmsvēlēšanu kauja. 

Ž: Bail nebija?

S: Nu, daudzas naktis bobiki braukāja, īpaši puča laikā. Es bērnus sūtīju no prom no mājām. 

Lenvija: Stefans no Rīgas zvana un baida mūs: “Tagad skatieties, kas šonakt būs! Bērnus ved pie manas mammas uz Ilzi!” Vecākajam dēls jau bija tas vecums, kad varēja armijā iesaukt. Mums bija traktors, vecākie puiši viņā iesēdās un aizbrauca uz Ilzi.

Viena nakts bija drausmīga, garām brauca mašīna, piestāja uz ielas, ārā izkāpa viens vīrietis, piegāja pie durvīm un klauvēja. Es satraukta, man vēl mazākais puika bija palicis mājās, bet padauzījās un aizbrauca. Es tik atceros, ka viņam bija tāds garš, garš mētelis. Nepagāja stunda, un viņi vēlreiz atbrauca, vēlreiz klauvēja. Mēs - it kā nekas tur nebūtu. Nu, ko viņi man būtu darījuši? Laikam jau neko, bet bija drausmīgs uztraukums.

Tad gāju uz darbu, es strādāju pagastā tajā laikā, un domāju – kā tur tagad būs, kas būs, kā māju aizslēgt vai vēl kaut ko, nebija omulīgi. Kādas divas nedēļas bija tā, pēc tam viss iegāja vecajās sliedēs. Pēc laiciņa atkal zvana Stefans no Rīgas: “Nu, tagad skatieties, piesargieties!” Atkal uztraucos, bet tā..

Cepuri nost vietējai varai, mums tāda brīnišķīga pagasta priekšniece bija. Pie manis nāca visi tie, kas gribēja reģistrēties Tautas frontē. Būtība es biju pretpadomju elements, priekšniecei vajadzēja mani izgrūst ārā, bet viņa ļoti mierīga, sēdēja savā kabinetā it kā neko neredzētu. 

S: Un tā atnāca pats 4. maijs. Protams, tās iepriekšējās dienas un manifestācijas, stadionā tas notikums – jā, tas bija tāds reāls darbiņš, kas jāpadara. Šaubu, protams, nekādu.

L: Stefans no Daugavmalas uzreiz brauca mājās, jo mums ļoti vēlu gāja autobuss, Rīga – Bebrene gāja caur Pļaviņām. Tad, kad viņš ienāca mājās, bija divi vai trīs naktī un viņu, taču, Bebrenē pie autobusa sagaidīja kādi seši cilvēki! Tad atnāca mājās, šampanieti dzērām, tas bija tāds brīnišķīgs notikums.

S: Īstenībā, savādi – visā šajā reģionā, arī tad, kad veidojās Tautas fronte, bija milzīgs pretspēks. Vispār Daugavpilī bija astoņi Augstākās Padomes deputāti, bet es vienīgais balsoju par neatkarību. Tā interesanti, tu viens vienīgs. Bija tāds Viktors Krols, foršs džeks, es pie viņa pieeju un saku: “Vecīt, johaidī, nebaidies – ir jābalso!” Viņš saka: “Nē, es nedrīkstu balsot “par”, man vēlētāji nav devuši tādas tiesības.” Daugavpils joprojām ir sarkana.

Es varu pastāstīt, kāpēc man tāds neierasts, varbūt pat nepieņemams niknums pret komunistiem. Tāpēc, ka man kaimiņos dzīvoja tāds vientuļš onkulis, viņš bija ļoti bagāts un ļoti liels nacionālists. Viņš pat baidījās ar pieaugušajiem kādas lietas runāt, bet es biju puišelis, un ar mani viņš vienmēr runājās. Viņš pirka loterijas biļetes, veseliem kalniem, man bija jāiet viņam pārbaudīt tos numurus. Viņš tiešām daudzas reizes vinnēja lielas naudas. Nu, un es sēžu, pārbaudu tos numurus, un man apnīk, jo viņu tik daudz. Tad, kamēr viņš neskatījās, es pārliku dažus numurus, nemaz nepārbaudot. Vienreiz viņš man atnesa un parādīja grāmatu  “Baigais gads” – tādam sešgadīgam puikam! Man vēl šobrīd acīs viss tas iespaids. Rādīja man un teica: “To darīja komunisti. Komunisti! Komunisti!” Tas manī izveidoja ļoti spēcīgu pārliecību.

Ž: Man arī bija bail no komunistiem, es, protams, biju oktobrēns un pionieris – viss, kā vajag, bet man bija bail. Arī no salaveča un mācītājiem, šausmīgi bail.

S: Man atkal pret mācītājiem bija ļoti liela bijība, nenormāla bijība.

Ž: Jūs esi kristīts?

S: Es esmu kristīts. Un man krusttēvs ir mācītājs. Vispār manas kristības bija tāds liktenīgs notikums, mani aizveda uz baznīcu un tur krustmāte bija, bet plānotais krusttēvs neieradās. Varbūt kaut kas bija noticis, nezinu. Esot pagaidījuši brītiņu, tad vēl brītiņu, līdz mācītājs teica: “Klausieties, negaidīsim! Tas foršs puika, viņš tālu tiks, es būšu viņa krusttēvs.” Tā mani nokristīja. Un visā manā tālākajā dzīvē tā arī sagadījās, sanāca iepazīties ar daudz mācītājiem.

Emīls: Mācītājs teica, ka jūs tālu tiksiet. Kā jums pašam šķiet – jūs esat tālu ticis?

S: Es nezinu. No vienas puses, jā, man tā dzīve ir tāda neparasta izveidojusies. Es vienmēr esmu bijis protestants. Kad par inženieri strādāju, es centos saprasties ar daiļumu, iekārtot vidi sev apkārt, nepārtraukti virzīties uz priekšu. Prom no tā muklāja, uz kaut kādām gaišākām vietām. Parādīt citiem, ka ir iespējams darīt labāk. Tā tas visu laiku ir bijis. Visi pasniegtie notikumi, tā pati atmoda. 

Ž: Jūs domājat, viss ir sanācis tā viegli?

S: Pretestība jau vienmēr ir, bet man liekas, ka man piemīt tā labā īpašība, ka neesmu sagumis zem tās pretestības. Kaut vai tad, kad kļuvu par zemnieku un reizē biju arī kolhoza galvenais inženieris. Atceros, ka tad kolhozā runāja, vai tad vispār tā var – būt reizē inženieris un zemnieks? Bija spiediens. Jo tā jau ir, jo vairāk neparastu dari, jo vairāk tevi mēģina nokaut. Bet man tas kaut kā taisni iepatikās. 

Ž: Un kā jums iepatikās Lenvija? Kā iepazināties - vienā klasē mācījāties?

L: Nē, blakus klasēs, viņš bija vienu gadu vecāks. Mācījāmies Bebrenes vidusskolā. Iepazināmies, kad es atnācu uz 9. klasi.

Ž: Ballē?

S: Jā, kaut kādā tusiņā. 

Elīna: Iekrita acīs un viss?

L: Laikam. Laikam tā arī bija. Tad viņš aizgāja uz akadēmiju, es dzinos pakaļ.

Elīna: Man ir jautājums jums abiem – kas ir laimīgas laulības noslēpums?

Nezinu, kurš tad vispār to var pateikt! Ļoti bieži jābūt kopā, jābūt kādam virzienam, kopīgam mērķim. Nu, piemēram, tā pati politika. Jau sākot no Tautas Frontes, daudz darījām kopā. Bieži vien sadzīvisku sarunu vietā mums sarunas par politiku. 

Ž: Bet jūs abi kādreiz strīdaties?

L: Kā var darbus darīt nestrīdoties?

S: Bet jo vairāk gadi nāk, jo viss tas kļūst mierīgāk. Jā, var teikt, ka tagad ir tāda absolūta harmonija. Īstenībā – tāds stāvoklis radies, ka vairs pat nav iespējas lāga padusmoties, kaut ko aizrādīt. 
Es domāju, ka spēja būt kopā ir dabas dotība, dievišķīga īpašība. Tas ir liels notikums, ja kaut kas sakrīt. Man liekas, ka laimei neko mākslīgu nevar izveidot, ja tas dabā nav ielikts. Ir vai nav. 

Ž: Ko jūs par dzīvi varētu pateikt saviem mazbērniem?

S: Īstenībā, kādu laiku biju nolēmis, ka pēc Augstākās Padomes vairs politikā neatgriezīšos, bet tad, kad apstākļi savā ziņā piespieda, jo aktualizējās jautājums par Sēlijas neatkarību, es, pasniedzot sevi programmā, no visas sirds uzrakstīju: “Es atgriežos politikā ar mērķi izdarīt labas lietas, lai mani bērni un mazbērni par mani nekaunētos.” Nu, ko tad es vēl varu mazbērniem pateikt? Lai viņi mēģinātu arī paši savu dzīvi tādā veidā virzīt. Lai būtu goda vīri un nodotu to nākamajām paaudzēm. 

Ž: (vēršoties pie mazbērniem): Izstāstiet, kā jūs redzat savu vectēvu?

Mazmeita Marta: Man liekas, ka ir tik daudz lietu, ko es nemaz nezinu par viņu, ko viņš nestāsta. Bet man ir ļoti liels prieks, ka man ir tāds vectētiņš, pie kura mēs atbraucam un katru reizi kaut ko iegūstam. Tā ir bijis visu dzīvi, viņi abi ar vecmammu mūs ļoti atbalsta, vienmēr palīdz. Un mēs mēģinām palīdzēt arī viņiem, kaut ko dot pretī. 

Mazdēls Gustavs: Kā no vecākā un gudrākā dzimtā, mēs no vectēva ņemam ļoti lielu piemēru. Katrs pats izvēlās, ko tieši, bet paņemam. 

Marta: Un ne tikai no vectētiņa viena, bet no tā, kā viņi ar vecmammu visus šos gadus ir nodzīvojuši kopā un kā viņi otru pastumj, kad vajag un atbalsta. Tas arī ir ļoti skaists piemērs. 

Mazdēls Pēteris: Tā ir liela cieņa no mūsu puses.

Ž: Nu labi, Stefan, un ko tālāk? Iesi Saeimā?

S: Nē, tagad ir brīvība, lidojums. Nopirku moci, braukšu apkārt Rāznas ezeram.

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Ilūkstes novada pašvaldība (2021)