Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Johans Valters

Teksts: Kristiāna Ābele
Johans Valters

“Viņš un Purvītis mākslas mīļotāju un patieso mākslas interesentu publikai Jelgavā kļuva par “lielo modi”, un bija daudz strīdu, kurš no abiem ir nozīmīgākais,” Baltijas vācu rakstnieks un mākslinieks Herberts fon Hērners (Herbert von Hoerner) 1937. gadā rakstīja vēstulē mākslas vēsturniekam Jānim Siliņam, atceroties savu skolotāju – gleznotāju Johanu Valteru (Johann Walter, 1869–1932). 

Piedzimis un uzaudzis rātskunga un tirgotāja ģimenē, kas piederēja pie Jelgavas vācu pilsonības, Johans Teodors Eižens Valters vācu valodu uzskatīja par savu dzimto, bet latviešu – par dzimtenes valodu. Kad 1890. gadā Purvītis iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, Valters tur jau gadu bija studējis. Viņu draudzība aizsākās 1891. gadā izveidotā latviešu mākslas studentu pulciņa “Rūķis” lokā, kura pirmais vadītājs un ideālu iedibinātājs bija cits abu draugs – Ādams Alksnis. Pēc Alkšņa studiju beigām pulciņa vadību uzņēmās Valters, būdams “ļoti sabiedrisks, izglītots, veikls runātājs un darīšanu kārtotājs”. Viņš jau tolaik apliecināja smalkjūtīga pedagoga dotības un, protams, papildināja jauno mākslinieku svētkus un ikdienu ar saviem vijoļspēles priekšnesumiem, kas rosināja iedziļināšanos vizuālās un muzikālās izteiksmes paralēlēs. “Rūķa” laikā Valters iesaistījās latviešu kultūras emancipācijas centienos un 1896. gadā piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā, bet vēlāk svaru kausi piederības sajūtā vairāk nosliecās uz mātes tautiešu – Baltijas vāciešu – pusi.

Strādādami katrs savā akadēmijas meistardarbnīcā – Purvītis pie ainavista Arhipa Kuindži un Valters pie žanrista Vladimira Makovska –, abi draugi reizē tuvojās studiju noslēgumam, guva arvien vairāk ievērības Pēterburgas izstādēs un 1897. gada vasarā kopā devās uz Valtera dzimto Jelgavu gleznot diplomdarbus. Tieši tolaik tur radās minētā “lielā mode”, daļai pilsētnieku ieinteresēti vērojot jaunos gleznotājus. Vietējā krievu kluba augšstāva zālē Valters un Purvītis iekārtoja improvizētu darbnīcu, kur rudenī pirms došanās uz Pēterburgu sarīkoja izstādi, parādot jelgavniekiem ne tikai katrs savu lielo konkursa gleznu, bet arī daudz studiju. Herberta fon Hērnera māsa māksliniece Grēta fon Hērnere (Greta von Hoerner) pēc daudziem gadiematcerējās sajūsmu, ko abu diplomandu sniegums bija modinājis ikvienā ar māksliniecisku izjūtu apveltītā jelgavniekā, ja vien tas bija gatavs pieņemt jaunus meklējumus: “Abus baltiešus bija skolojusi gan franču impresionisma meistaru ietekme, gan tālaika krievu gleznotāju lielā un brīnumaini harmoniskā krāsainība, un tiklab studijas, kā dažas lielās gleznas pie improvizētās izstāžu telpas sienām izsauca vienlīdz daudz izbrīna un apbrīnas.” Valtera gleznā “Tirgus Jelgavā”, kas rotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgo ekspozīciju, ne tikai valda “gaisma un dzīvība”, ko tās kopiespaidā aicināja izjust Janis Rozentāls, bet arī atklājas radīšanas laika skaistums un liktenīgums. Vidusplānā ar muguru pret skatītāju sēdošais etīžu gleznotājs ir Purvītis, kura nodarbe līdzīgi piesaistīja garāmgājēju uzmanību Latvijas mazpilsētu ielās un laukumos vēl divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Savukārt priekšplānā tirgus burzmai garām cēli slīd gaismas un prieka iemiesojums divu jaunu un skaistu jelgavnieču tēlos. Gleznas autoru ar acīm sveicina Meta Feldmane (Meta Feldmann), kas 1900. gadā kļuva par viņa sievu, savukārt lepnā sānskatā parādītā Karolīne Štelmahere (Caroline Stellmacher) 1903. gadā apprecējās ar Purvīti.  

Kad Purvītis 1898. gada pavasarī kā akadēmijas diplomdarbu konkursa galvenās godalgas – ārzemju stipendijas – laureāts posās ceļā, dāsnais profesors Arhips Kuindži no saviem līdzekļiem medusmēnesi savā profesijā uzdāvināja ne tikai visiem pārējiem savas meistardarbnīcas audzēkņiem, bet arī Purvīša draugiem Valteram un Rozentālam. Tādējādi ceļojums sākās kopā, bet pēc daudziem gadiem Valtera privātstudijas audzēkņus Berlīnē un Purvīša studentus Latvijas Mākslas akadēmijā nevilšus vienoja īpaša bijība pret savu skolotāju leģendāro profesoru Kuindži kā šīs saimes garīgo ciltstēvu. 1898. gada beigās Purvītis un Valters bija galvenie eksponenti Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, 1900. gadā Sergejs Djagiļevs viņus uzaicināja par žurnāla Мир искусства izstāžu pastāvīgajiem dalībniekiem un 1902. gadā Aleksandrs Benuā atzīmēja savā “Krievu glezniecības vēsturē”.

Valtera darbība dzimtajā Jelgavā noslēdzās 1906. gada janvārī, kad viņš pēc Baltijas izcelsmes gleznotāja un jurista Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājuma pārcēlās uz Drēzdeni un savam uzvārdam pievienoja mātes pirmslaulību uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu (Walter-Kurau). Šis pievārds jaunajā dzīvē varēja atgādināt arī par atstāto Kurzemi, kur viņam kā jauktas ģimenes atvasei bija grūti samierināties ar revolūcijas nežēlību un tās uzjundītajām etniska naida izpausmēm. Laulība ar Metu izira un 1914. gadā, kad viņa Rīgā vēlējās nodibināt jaunu ģimeni, tika oficiāli šķirta. Pēc desmit gadiem, jau Pirmā pasaules kara laikā, par Valtera pastāvīgo darbības vietu kļuva Berlīne. Divdesmitajos gados Purvītis vairākas reizes aicināja viņu atgriezties dzimtenē un kļūt par Mākslas akadēmijas profesoru, taču audzēkņu loks un otrās sievas – vācu vijolnieces Ģertrūdes Valteres-Kūravas (Gertrud Walter-Kurau, dz. Matthaes) darbs – emigrantu saistīja Vācijas galvaspilsētā.

Kad Valters 1932. gada 19. decembrī tur pēc dažiem atraitnības mēnešiem nomira, viņa dēls no pirmās laulības un bijusī sieva lielu daļu emigrācijā radīto darbu atveda uz Latviju. 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā Purvītim izdevās sarīkot drauga piemiņas izstādi, pirmo reizi dzimtenē plaši parādot arī viņa vēlos darbus. Ar Purvīša gādību daļa no tiem papildināja muzeja krājumu, bet vairākus desmitus viņš glabāja savā privātajā kolekcijā. Šīs gleznas kopā ar neskaitāmām citām Purvīša krātām un paša radītām mākslas vērtībām 1944. gada vasarā aizgāja bojā nacistiskās Vācijas un PSRS armijas cīņās par Jelgavu. Skaistā pilsēta, kurā abi draugi reiz bija aizrautīgi un iemīlējušies diplomandi grūta un spoža dzīves un mākslas ceļa sākumā, tika gandrīz pilnībā noslaucīta no zemes virsas, tomēr Valtera gleznā viņu jaunības un draudzības “gaisma un dzīvība” veco Jelgavu apmirdz joprojām.