Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Siguldas novads, Vidzeme

Ko uzglabā iezis?

Teksts: Rvīns Varde

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..

Ko uzglabā iezis?

Gāze ir ne tikai zils un silts zieds jūsu virtuvē, to izdala gan purvi, kuros viss trūd, gan pazeme, kurā trūd aizvēsture. Dinozauri izmira neko nenojauzdami, ka ar viņu attālo, homoepātisko palīdzību sildīsim sev tēju. Tāpat viņi nezināja, ka pēc miljoniem gadu tie izšķīdīs naftas formā, no kuras ražos polimērus un kausēs dinozauru figūriņas, par to senie dzīvnieki gan justu gandarījumu. Taču nepietiek ar to, ka cilvēki gāzi no pazemes izdabū, to vajag glabāt un transportēt. Savulaik vienam cilvēkam ienāca prātā, ka to var izdarīt ar dirižabļa palīdzību, kas galapunktā gan būtu pilnībā izpumpēts. Tika nolemts, ka prātīgāk būtu gāzi atdzesēt un vest ar kuģu palīdzību, vai arī ierakt zemē cauruli pa kuru gāze trauksies gar savām iegulām. Ja gāze gaidītu šo brīdi vienkārši lielā cisternā, tas būtu ārkārtīgi bīstami, turklāt tvertnei būtu jābūt tik lielai, ka to grūti pat iztēloties. Un vispār, 1919. gadā Bostonā saplīsa milzu muca ar melasi, aculiecinieki salīdzināja skaņu ar ložmetēju - kā lodes šāvās ārā kniedes, bet pats tumīgais šķidrums nogalināja 21 cilvēku un ievainoja 151, tai skaitā suņus un zirgus, un vēl viena dirižabļa liktenis lika cilvēkiem aizdomāties.

 Ideja glabāt gāzi zemē radās ASV, jo, galu galā, gāze taču nāk no zeme, un tā izrādījusies veiksmīga. PSRS seismologi no sākuma izurba zemē caurumus, iebāza tajos sprāgstvielas, un tad uzmanīgi klausījās un vēroja. Tādējādi viņi pat nemeklēja ideālu vietu, kur gāzei būs mājīgi. Viņi meklēja pašu gāzi un naftu, bet neko neatrada, izņemot smilšakmeni. Kurš tad nav redzējis smilšakmeni, bet viņi droši vien leca kājās un apskāvās, jo tieši šis smilšakmens bija piesūcies ar ūdeni kā paklājs ziemā. Bez tam 700 metrus dziļi esošo iezi no virszemes atdalīja blīvs māla slānis, kas nozīmēja, ka cilvēki nemaz nenojautīs, ka pazemē kaut kas notiek. Minēto slāni formas dēļ visur dēvē par cepuri, un tā laikam ir lielākā cepure pasaulē. Igaunijā smilšakmens nolēmis iegulties seklākā vietā, nieka 300 metru dziļumā, taču tas ir bijis par maz, lai gan, ja man jautātu, es teiktu, ka pilnīgi pietiekoši. Par laimi, man nejautāja, kā arī noplātīja rokas par Krievijas smilšakmeni, kurš atrodas zemē vismaz divu kilometru dziļumā, un iebakstīja ar pirkstu kartē tieši Inčukalnam. Latvijā ir vēl vienpadsmit vietas, kur būtu iespējams ierīkot kaut ko līdzīgu, bet svarīgi ir arī atpūsties un neizdegt kā gāzei.

 Ja kāds mani mēģinātu pārliecināt, ka šī ir laba ideja, es atbildētu, ka tikpat labi var piepūst vardi ar salmiņu. Lai dabūtu gāzi zemes dzīlēs atpakaļ gan vajag krietni lielāku spiedienu. To veic uzmanīgi, jo gāze uzkarst, un to var saprast. Satiekoties ar smilšakmeni, gāze izspiež tajā esošo ūdeni, kas negribīgi atkāpjas. Tāpat tas nodrošina gāzes atceļu, jo grib tikt atpakaļ smilšakmenī, kur viņam ir labi. Un tas viss patiešām darbojas, gāze atrodas zemē aptuveni 25 kilometru lielā teritorijā, lielākā daļa Siguldas novadā. Iedzīvotājiem piekodināts, lai viņi ar zemi apdomīgi, vismaz ne 700 metrus dziļi. Lai gan pirmās cilvēku bažas par to visu presē parādās deviņdesmitajos gados, nekas nelāgs līdz šim nav noticis. Reizēm viņi juta gāzes smaku, taču tā radās attīrīšanas nevis noplūdes procesā. Te gan jāpiebilst, ka gāzei nav smakas pašai par sevi, tai pievieno odorantus, kuri apvainotos, ka tiek dēvēti par smaku. Piemēram, to izmanto jau pieminētajā Amerikā, kur par odorantu kalpo sērs, tādēļ pēc grifu koncentrācijas var uziet gāzes noplūdi, kuru putni notur par maitu. Arī jūs virtuvē pamanāt gāzi šī iemesla dēļ, kaut, pieļauju, neesat grifs.

Vai jūs varat iztēloties gandrīz piecus miljardus kubikmetru? Es nē. Tieši tik liels ir smilšakmens sūklis kaut kur dziļi zem mūsu kājām. Kad ievajagas, cilvēki atskrūvē krānus un gāze pati ceļas virszemē. Un vajag to rudenī un ziemā, tādēļ gāzi pumpē zemē tikai vasarās. Pēc dīkdienīgas laika pavadīšanas zemē, gāze uzsūkusi sevī dažādus piejaukumus un mitrumu, tāpēc tā esot jāfiltrē un jāžāvē, ko es itin viegli varu iztēloties. Nekur citur Baltijas valstīs nav šādas gāzes glabātuves, bet mums ir. Apkārtnē regulāri tiek analizēta ūdens kvalitāte, kura ir normas robežās. Protams, var notikt ugunsgrēks, zemestrīce, terorakts, var tieši tur nokrist meteorīts, bet citādi var gulēt mierīgi un domāt par gāzi un cilvēku izdomas spēku. Piemēram, mani šis stāsts pamudināja nopirkt gāzētu ūdeni.