Radiožurnāls

Kustība latgaliešu kultūrā un literatūrā nav nekur apstājusies. Par tās eksistenci zina ļoti maz cilvēku, bet tas nav no iemesliem, lai visas plintes mestu krūmos un iekuros nodedzinātu vecmāmiņas dziesmu klades. Kluss, bet rezultatīvi redzams savā radošajā darbībā ir Valentīns Lukaševičs. Ar viņu runājamies šoreiz.

Latgales rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs ir piedzimis 1968. gada 27. oktobrī. Tā bijusi svētdiena. Šo faktu pavada māņticība, ka tie cilvēki, kas piedzimuši svētdienā, izaugs par baznīckungiem vai par sliņķiem. Visa bērnība Valentīnam paiet Lielo Garanču ciemā pie Rēzeknes. Šo gadu laikā pilsētas robeža nav pabīdījusies ne par metru un Rēzekne Lielos Garančus nav ieskāvusi savās skavās. Tik vien uz pašas robežlīnijas, laukos, kur kādreiz auga labība, tagad slejas privātmājas.

Tālāk Valentīns izvēlas mācīties Rēzeknes 5. vidusskolā fizikas un matemātikas novirzienā, jo, kā pats saka, “tā [Rēzeknes 5. vidusskola] uz citu skolu fona nezināmu iemeslu dēļ man palikās interesantāka”.

Pēc Rēzeknes tālākais dzīves ceļš uz diviem gadiem Valentīnu aizved uz Sanktpēterburgu, kur studē teorētisko fiziku, tad vienu gadu viņš paspēj pastudēt filozofiju Latvijas Universitātē. Runājot ar saviem draugiem vai paziņām, kas dzīvo lielākās pasaules metropolēs, kā vienu no lielpilsētas mīnusiem Valentīns min sabiedrisko transportu. Protams, labi, ka viņš ir, bet pavadīt katru dienu 3–4 stundas ceļā no vai uz darbu – tas ir pārāk daudz prasīts no Valentīna pacietības un brīvā laika. Tomēr sabiedrisko transportu viņš izmanto, ceļojot un braucot bez mērķa. Jautāts, kāpēc tā, atbilde ir vienkārša – tad vislabāk domājas. Tieši tāpēc Daugavpils ir jaukāka vieta studēšanai, strādāšanai un dzīvošanai nekā lielpilsēta. Tā Daugavpili par savām mājām viņš sauc joprojām.

Literatūrā Valentīns Lukaševičs ienāk 20. gadsimta 90. gados, kopā ar Oskaru Seikstu sarakstot dzejas krājumu “Seppuku iz saulis vādara” (1995)  un gadu vēlāk publicējot pirmo latgaliešu postmodernisma romānu “Valerjana dzeive i redzīņi” (1996). Populāras ir arī viņa tā saucamās boltuos gruomotys, kas sastāv no dzejoļu grāmatu tetraloģijas “Ceļš” (“Kuozynda”, 2005; “Vot taidi i batviņi”, 2006; “Bolti burti”, 2011; “Pādi navā svāti”, 2020). Par dzejoļu krājumu “Bolti burti” saņēmis Latvijas Literatūras gada balvas speciālo balvu.

Valentīns atzīst, ka jaunībā vairāk bijis abstrakciju mīļotājs, bet tad nonācis pie tā, ka nav nekā labāka par praktiskām lietām. Pie tādas atziņas arī palicis joprojām, jo esot cēlies no zemnieku kultūras. Šeit kā piemēru viņš min savu vectēvu, kam nekad nav patikuši suvenīri, jo, vectēva uzskatā, tās ir bezjēdzīgas mantas. Nemaz nerunājot par lieki iztērētiem resursiem un laiku, tās saražojot. Lai cik suvenīri ir skaisti, tie nekam nav vajadzīgi. Vectēvam esot bijusi dizaina domāšana – jebkurai mantai jābūt funkcionālai, parocīgai un smukai.

Tāpat šo visu materiālo pasauli var pārnest un nemateriālo. Cik pasaulē daudz ir rakstu, tekstu, informācijas, mākslas darbu! Un principā tie ir aizgājuši divās galējībās – pārgudrībā un prastumā. Cilvēks jau nevar taisni nobraukt pa ceļa vidu, vienmēr iebrauks kādā grāvī. Kāds apstāsies pie katra akmentiņa un teiks, ka tas ir unikāls un citur tāda nav. Otrs teiks, kas viss labākais ir citur, ne pie mums.

Ieminoties par latgaliešu kultūru, abi paliekam pie tā, ka tā ir mutvārdu folklora ar tik vien kā 200 cilvēku auditoriju, jo mēs dzīvojam tādā folkloristiskā laikmetā, kur lasīšana un rakstīšana kļūst aizvien grūtāka. Valentīna novērojumi liecina, ka cilvēki slikti prot rakstīt, un tas ir tāpēc, ka maz lasa. Tās ir savstarpēji saistītas lietas. Rakstītā kultūras sadaļa, kas ir literatūra, piedzīvo diezgan grūtus laikus, jo apkārt dominē vizuālā un audio kultūra. Grāmatu laikmetu nomaina displeju laikmets, un displejos ir viss – no enciklopēdijām līdz videopamācībām, kā automašīnai nomainīt spuldzīti. Esam nonākuši pie galējībām, ka skolu var nemaz neapmeklēt.

Kartīte no pastkaršu komplekta Raibīs “Obrozi”, 2021.

Sanāk tā, ka rakstniekam, kas strādā ar drukāto vārdu, kļūst aizvien mazāka auditorija, bet tā auditorija paliek feināka. Notiek dabiskā atlase. Tāpat kā krodziņā, ja tu pārdod lētu alu un belašus, skaidrs, ka tev būs peļņa, bet tu saproti arī, kāda publika pie tevis nāks. Latgaliešu literatūrai vienkārši nepaveicās, bilst Valentīns, – tad, kad literatūra varētu atdzimt, ienāca displeju kultūra. Pat latgaliešu inteliģences pārstāvji privātās sarunās ir izteikušies par savu nesagatavotību atbalstīt latgaliešu literatūru. Kāds tam visam būtu risinājums? Valentīns kļūst domīgs. Varbūt tiešām kā ēģiptiešiem popularizēt savas piramīdas, no defekta uztaisot efektu?! Bet latgaliešiem nav, par ko sūdzēties, jo ir uz pasaules tautas (gan Latvijā, gan citur), kam klājas vēl sliktāk. Un noteikti nevajag sevi likt nabadziņu lomā vai gaidīt aizjūras dāvanas vai brīnumus.

Nākotnes radošie plāni Valentīnam Lukaševičam saistās ar tradicionālajām valodām, kas tiek vai tika izmantotas Latgales teritorijā: latviešu, latgaliešu, krievu, poļu, baltkrievu un jidišs. Jo mācīties visiem zināmo angļu vai vācu valodu neesot lielas intereses, tamdēļ viņš pievēršas lokālajam šarmam.

2021. gada oktobris