Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Siguldas novads, Murjāņi , Zemgale

Lūkojumi un pamanījumi

Teksts: Ēriks Hānbergs
Lūkojumi un pamanījumi

Mēs turējāmies laukos.
Katrs savā vagā.
Imants – rakstnieciski, es – žurnālistiski.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos ciešākā kopdarbībā. Kad dzejniekam nāca klajā publicistiskais dokumentējums “Kurzemīte” un man – garstāsts “Pirmā grēka līcis”.
Mēs, kā raksturoja Imants, “degām zemdegās”. Mēs – rakstītāji par laukiem.
Ziedonis: “Dripe brēc no apakšas:  “Tāda nevar būt dzīve, tā nedrīkst būt!” Hānbergs skatās no augšas uz leju un rāda: “Tāda ir dzīve. Filozofiskā prātā.” Visu laiku dežurē Pauls Putniņš.”
Kad iecerējām konkursu par sakoptākajām lauku sētām, vienojāmies ar Aivaru Berķi. Imants: “Asredzīgo radio žurnālistu par lauku tēmām.”
Mēs bildinājām, un mums neatteica Daina Bruņiniece. Imants: “Liriskā publiciste – televīzijas raidījuma “Savai zemītei” veidotāja.”
Piecpadsmit gados izciemojāmies 500 lauku sētās! Tapušas trīs grāmatas. Pirmo – trīs autoru: Aivara Berķa, Ērika Hānberga, Imanta Ziedoņa – ar virsrakstu “Lauku sēta ir gudra” rosināja dzejnieks.
Tajos piecpadsmit, arī pirms tam un pēc tam, bijām lūkotāji. Allaž priecājāmies par Imanta Ziedoņa pamanījumiem, ierosām un secinājumiem. Par nopietnībām un nenopietnībām.

Ieskatam – gan dzejnieka citējumi, gan mani atstāsti.

•    “Daudz izdomas un līdzekļu saimniecības ceļu plānošanai ielikuši saimnieki – Dzirnes Ārija un Zigfrīds Remtes "Žagatiņās". Pagalms ar plašu, koptu zālienu pilnīgi norobežots no iebraukšanas. Saimniecības ēkas visapkārt savieno apvedceļš  gar glītu jaunveidotu žogu. Viss ir izdomāts – mēslu vešanas ceļi nekrusto puķu ceļus, govju ceļi nekrusto pirts ceļus. Jā, un pirts nav tikai pirts, bet arī filtrs. Uz kūti, no kūts – caur pirti, pārģērbjoties un noskalojoties.”


•    “Sētas par saimnieku pastāsta visu. Apskaties grāvjus, apskaties laipiņas, tiltiņus, ravētāju centību, saimnieka tālredzību (nomizotās, šķūņgalā saslietās žoga kārtis, glīti sakrautos malkas strēķīšus vai otrādi – vecu malkas krāģīti un nevīžīgi izgāzto mašīnkravu ar alkšņiem, ko sazāģēt un saskaldīt tikai vajadzības reizē un tūliņ nežāvētus nest uz istabu un mokoties plīti pūšot kurināt.”


•    “Jaunpiebalgas "Lielkrūzēs" saimnieko Valentīna un Guntars  Dolmaņi kopā ar nākamo paaudzi. Tētis Guntars vasaras vakaros iet gulēt sienaugšā – kūtī vai šķūnī. Bērni līdzi. Tāpēc, ka tie ir pasakaini vakari un pamošanās rīti, jo tētis zina putnu valodas. "Lielkrūzēs" tūristi un ārzemju viesi var nosvinēt Jāņus, Lieldienas, meteņus. Un, kad viņi te, kūtsaugšā, gulēs, tad būs jāpastāsta, ka apakšā tās, kas tur šņāc  un nopūšas, ir govis un tās “pļek, pļek” skaņas klusā vakarā arī ir govis.”


•    Todien Imants nebija līdzbraucējos pie Brenguļu pagasta "Steķeru" saimnieces Intas Indriksones. Pēc Dainas, Aivara un mana atstāsta, dzejnieks piedokumentējis: “Un tā nu es esmu atbraucis melleņu ķiļķēnu dēļ, un lai man nemēģina “iemānīt” saldajā kaut kādu septiņkārtu bagātu torti vai bubertu, peldošās salas vai ko citu. Ķiļķēni. Vai nu ir šie melleņu ķiļķēni daudzināti un daudzināmi, vai nav. Es gan nebiju garšošanas reizē klāt, bet visa tā asociāciju gūzma sanāk ap mani un manī, kad dzirdu – “melleņu ķiļķēni”! Lai arī Ēriks grib smalkāk izsacīties – “klimpas melleņu peldinājumā” –, neņemos apstrīdēt. Varbūt viņa vizītes maltītē tos ķiļķēnus kaut kā peldināja...”


•    “Relaksējoties Jāņa Sārmiņa ģimenes "Sārmu" sētā pie dīķīša, kura vidū izveidots mazam pilskalnam līdzīgs pakalniņš (todien saulē tur augšā mirdzēja galdiņš un seši balti krēsli – izskatījās ļoti dīvaini skaisti), es atlaidos ēnā guļamtīklā. Ar vīriem par nomuļļātajām problemātiskajām ziņām pļāpājot, negulējās. Skatījos vecajā osī un mēģināju uzrakstīt trioletu.
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls.
     Un mazliet nosmaržo pēc kūts,
     Aiz mūžu cikliem mūžu cikls,
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls,
     Ir dienas vidus kluss un bikls,
     Un flokšu aroms salds un grūts.
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls 
     Un mazliet uzvēdī pēc kūts.”


Kad ar dzejnieku sākām lauku sētu apceļošanu, ilgi tērzējām par konkursa tematiku un kritērijiem. Pāri visam – sakoptība. Ik reizi cits nosacījums. Pirmajā gadā – Latviskākā lauku sēta.
Kādai tai jābūt? Imants: “Nebūtu godīgi, ja es ietu pa to pašu zemi un izliktos, ka neviens to nav mērījis.” 
Tovakar klausījāmies dzejnieka uzšķīrumus un lasījumus. 
“Nekur jūs neatradīsiet tik skaistu un precīzu raksturojumu visu lietu kārtībai kā Edvarda Virzas poēmā par lauku sētu “Straumēni”: “Jūs pārlaižat skatu visapkārt mājai, un, ja jūs esat pilns nemiera, jūs kļūstat tikpat mierīgs, cik mierīgs kļūst jūras braucējs, redzēdams no sabangotā plašuma kuģi ieslīdam ostas rāmajos ūdeņos...” 
Tovakar mēs vakarējām "Straumēnos" un turpinājām vakarēt Annas Brigaderes enciklopēdiskajā vēstījumā “Dievs. Daba. Darbs”.
Sasparojāmies ilglaicīgumam. Ziedoņa mundrināti: “Mēs braucam, romantiski dzenamies no pilsētas ārā...” 
Katrs tverdams ceļa zibšņus. Ainaviskos. Saimnieciskos. Filozofiskos. Absurdos. Garšīgos.”

Imants, gan jau zvejniekbērnību atcerēdamies: “Viens no ļoti reti baudāmiem gardumiem ir uz iesma virs oglēm cepti brētliņi. Tos saver uz speciāli plakana iesma tā, lai augšpusē būtu muguriņa ar saturošo asaku, nolīdzsvaroti uzdurot tieši vidū, vienādā attālumā no galvas un astes, lai neviens gals neliektos par tuvu oglēm un nesadegtu melns.

Iesmu apcep no vienas un otras puses, tad liek šķīvī, pārlej ar skābu krējumu un uz īsu laiciņu pārklāj ar otru šķīvi, lai pasūt un garšvielas ievelkas. Ēd ar kartupeļiem vai maizi, vai tāpat bez nekā. Par šādu cienastu, ko mūsu konkursam “Daudzinātākais cienasts novadā” bija gatavojusi Straupju māte Ragaciema "Bantiņos", "Bantiņi" ieguva apbalvojumu.”
Mēs, lūkotāji, centāmies redzējumus un dzirdējumus tālākteikt presē, radio, televīzijā, grāmatās.
     

Imants Ziedonis mūsu centienus dēvēja par pienākumiem: “Piesaukt ikvienu latvieti, kas spējis sētas spēku, skaistumu un labumus cildināt un atstāt emocionālu liecību par to dzīvesveidu, kurš daļēji zudis, bet nedrīkst galīgi izzust. Tam jādzīvo starp mītu un šodienas realitāti – tad mūsu lauku dzīve būs gan romantiska, gan saimnieciski praktiska. Tādas sētas mēs meklējam.”

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Siguldas novada pašvaldība