Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Upīte, Latgale

Mūžs Latgales mīlestībai. Antons Slišāns

Teksts: Vineta Zeltkalne
Ilustrācijas: Evelīna Ozola
Mūžs Latgales mīlestībai. Antons Slišāns

Nav vārdos izstāstāms un aprakstāms, kāds ir Ontona Slišāna (Antona Slišāna) personīgais devums latgaliešu valodas, vēstures un kultūras saglabāšanā. Kas to būtu domājis un paredzējis, ka tālajā 1948. gada 28. decembrī Balvu rajona Šķilbēnu pagasta Stabļovas ciemā Domenika un Annas Slišānu ģimenē piedzimušais puika Ontons kļūs par ievērojamu cilvēku, pateicoties savai mīlestībai pret latgalisko, – ar vērtību izpēti, saglabāšanu, uzturēšanu un pārmantošanu.

Ontons Slišāns dzīvoja vienkāršu dzīvi, tāpat kā daudzi cilvēki, gāja skolā, strādāja kolhozā – sākumā par ražošanas iecirkņa vadītāju, tad galveno agronomu un bijis pat kolhoza priekšsēdētājs. Apprecējās ar kaimiņu ciema meiteni Irēnu un kopā audzināja četrus bērnus, uzturēja arī savu saimniecību, bija kupls vušku (aitu) ganāmpulks. Viss kā parasti – darbs, mājas, sieva, bērni.

Taču viss kļuva neparasts, jo arī Irēnai tuva bija folklora un visu mūžu viņa bērniem mācīja latgaliešu dziesmas, dančus, tradīcijas un rokdarbus. Līdztekus citu bērnu mācīšanai, arī savi bērni jau no bērnības dzīvoja latgaliešu tradīciju ieskauti. Varu vien brīnīties, kā, dzīvojot parasto padomju cilvēka dzīvi, Ontons atrada laiku vēl visiem saviem – kā mūsdienās dēvētu – hobijiem: vākt un pierakstīt mutvārdu un muzikālo folkloru Baltinavas un Šķilbēnu pagastā, apkopot informāciju par novadniekiem, pētīt apkaimes vēsturi. Daudzas dziesmas Ontons ir pierakstījis no savas mammas Annas dziesmu pūra. Tās turpina dzīvot Upītes etnogrāfiskā ansambļa un Upītes jauniešu folkloras kopas repertuārā. Neticami, ka 20. gs. 70. gados Ontons domāja par dziesmu pūra digitalizāciju. Toreiz viedtālruņa, kurā var filmēt, fotografēt un ierakstīt gandrīz ikviens, nebija, un Ontons kopā ar priesteri Miķeli Jermacānu magnetafona lentēs ierakstījis Šķilbēnu pusē dziedātos psalmus par mirušajiem, garīgās dziesmas un tautasdziesmu dziedāšanu laukā. 

Ontons Slišāns nodibināja Rekavas un Upītes etnogrāfiskos ansambļus, no 1980. līdz 2010. gadam bija Upītes etnogrāfiskā ansambļa vadītājs. „Es visu savu radošo mūžu esmu centies pieaudzēt apcirstās saknes savai latgaliešu valodai, savai tautai, savas tautas kultūrai, savas zemes vēsturei… Es daudziem biju pazīstams kā baltais zvirbulis, kā latgaliskais ultrapatriots, kā „terra incognita”, kurš nemīlēja plātīties ar savu darbošanos, bet klusi strādāja, cik spēja, un iesaistīja latgaliskajā kultūrdarbā daudzus līdzbiedrus vai bija līdzbiedrs citiem latgaliskā kultūrdarba veicējiem,” rakstīja Ontons Slišāns.

Tikai no 1995. gada Ontona sirdsdarbs kļuva arī par pamatdarbu, jo viņš sāka strādāt par Upītes bibliotēkas vadītāju, kā arī izveidoja Upītes kultūrvēstures muzeju. Ontons Slišāns nebija ērtais darbinieks vadītājiem, jo teica, ko domā, vai uzdeva vadībai neērtos jautājumus un aicināja padomāt par to, kas ir pamatvērtības. Uzrakstījis un izdevis (ar savas z/s „Jākupāni” un fondu atbalstu) 29  grāmatas latgaliešu un latviešu literārajā valodā – dzeju un prozu bērniem un pieaugušajiem. „Volūda navar byut dorba objekts, kuram ir juogatavej struodnīki, volūda ir dabys i culvāka viesturiskuos kūpatteisteibys auglis, kū kai vislyluokū boguoteibu, juosorgoj i kai īdzimtteibys genu nesieju juonūdūd nu paaudzis iz paaudzi,” dedzīgi teicis Ontons Slišāns. Literārajā darbā „Čipierkstneits jeb apcirsto sakņu pieaudzēšana” Ontons apkopojis savas domas un informāciju par daudziem ievērojamiem latgaliešiem, līdzcilvēkiem. Unikāla ir viņa bērnu 2018. gadā izdotā grāmata „Vuss apleik maņ munā volūdā skaņ”, kurā apkopoti visi O. Slišāna latviešu un latgaliešu valodā rakstītie dzejoļi bērniem.

Ontons aizgāja mūžībā 2010. gada 15. decembrī, tikai 2 nedēļas pirms savas 62. dzimšanas dienas. Bet varbūt tā bija providences apredzība, lai bērni – Lienīte, Annele, Andris un Mārīte – nepaļautos tikai uz tēva stipro balstu un domu, ka tēvs jau visu izdarīs, bet paši sāktu latgaliešu kultūras jomā darboties simtprocentīgi.

Apbrīnoju darbīgo Slišānu dzimtu: pacietīgo Lienīti, māksliniecisko Anneli, izcilo gardumu cepēju, stāstnieci un dzejnieci Mārīti un uzņēmīgo Andri, kurš kultūras pasākumus Upītē ir izveidojis kā vietu, uz kurieni vēlas atbraukt ne tikai latgalieši. Ģimeniskā sajūta un latgaliešu viesmīlība ir jūtama ikvienā pasākumā un arī piektajā Ontona Slišāna „bērnā – lolojumā meilys aiļu i dzīsmu festivālā „Upītes Uobeļduorzs”.  Tā ideja realizēta 2002. gadā, kad nolēma, ka dzejas dienas taču varētu kļūt kuplākas un kāpēc lai tajās arī nemuzicētu? Vecākais latgaliešu festivāls Upītes Uobeļduorzs” šogad svinēja 20 gadu jubileju. Es ticu, ka Ontons ir lepns par latgaliskās dzīvesziņas turpinājumu savos bērnos un mazbērnos – stiprajā Slišānu dzimtā.

Aicinu ikvienu interesentu apmeklēt kādu kultūras pasākumu Upītē, piedalīties kādā Ontona Slišāna dzimšanas dienas piemiņas pasākumā vai vārdadienas ekspedīcijas pārgājienā, ko rīko bērni, – lai paši piedzīvotu un savā sirdī ierakstītu Ontona mīlestību pret latgalisko. Un sekot Ontona Slišāna padomam: „Atlīk viņ vīns dorbs – atklout vieļ naatkluotū, izpieteit vieļ naizpieteitū, paruodeit sev i pasauļam vieļ naparuodeitū.”[1]

[1] Ontons Slišāns "Čipierkstneits jeb apcirsto sakņu pieaudzēšana", 2010., 68. lpp.

Mūžs Latgales mīlestībai. Antons Slišāns