Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Valmieras novads, Vidzeme

Pastāvēs, kas nemainīsies

Teksts: Aigars Mamis
Foto: Artūrs Jenots
Pastāvēs, kas nemainīsies

Man vienmēr ir licies savāds Raiņa sacītais apgalvojums “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Es vienmēr esmu jutis, ka šajā īsajā izteikumā ir kāda pamatīga kļūda, jo pastāvēšana nozīmē palikšanu. Baidos, ka slavētās pārmaiņas ne vienmēr ir veicinājušas labā pastāvēšanu un izdzīvošanu. Tik daudz labā ir izzudis pārvērtību vārdā, un arī Valmieras novada kontekstā nepārtrauktais mainīgums ir atstājis dziļas rētas.

Valmieras novads ir gājis cauri lielām pārmaiņām savā vēsturē. Patiesībā tikai pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu Valmieras novadu klāja pamatīga ledāju kārta, kas atkāpjoties veidoja Valmieras novada pašreizējo reljefu. Tāds Valmieras novads kā šodien (un arī visa Latvija) vēl nemaz neeksistēja. Tā vietā bija tikai liels aukstums un dziļš klusums. Potenciāls radīt dzīvību. Gadu tūkstošiem ejot, cilvēku kultūra attīstījās un ledāji vairs nebija galvenie spēki, kas ietekmēja vidi. Mainoties gadsimtiem, pār Valmieras teritoriju un tās iedzīvotājiem nāca dažādas impērijas, varas un ietekmes. Savu nospiedumu atstāja Zobenbrāļu, tad Livonijas ordenis, Zviedrijas karaliste, cariskā Krievija un, protams, arī Padomju Savienība. Tāpat kā citur Latvijā, arī Valmierā tieši padomju laikiem ir spilgtākais iespaids uz esošo Valmieras vides, dizaina un kultūras formu. Otrais pasaules karš un pēcāk padomju laiks ir lielākās rētas Valmieras vēsturē, jo tieši šis bija agresīvākais uzbrukums tā laika pasaules kārtībai un redzējumam. Tas bez žēlastības iznīcināja un pārveidoja to, ko valmierieši 19. un 20. gs. sākumā dēvēja par skaistu, labu un patiesu. Tad nu, atsaucoties uz Raiņa sacīto, jāpiekrīt, ka padomju laiks izmainīja Valmieras novadu, un pārvērtību rezultātā tas turpināja pastāvēt. Bet par pārmaiņām tika maksāta barga cena, un daudz labā tās iznīcināja.

Ceļojot pa Valmieras novadu, var redzēt ne tikai bijušo ledāju atstātās pēdas, bet arī aizgājušo ideoloģiju paliekas. Grūti ir izbraukt cauri kādam Valmieras novada pagastam, nepamanot arhitektūru, kas burtiski cīnās pret dabas harmoniju un cilvēka garu. Galu galā, padomju laiks bija laiks, kas balstījās jaunās idejās par cilvēku, dabu, Dievu, identitāti, antropoloģiju, sabiedrības struktūru utt., un šīs idejas ieguva pasaulē fizisku ķermeni un formu. Šie milži joprojām guļ uz mūsu zemes. Pār Valmieras novada teritoriju nāca milzīga padomju revolūcija, kas pārveidoja visu tās telpu, taču cilvēki daudz labā spēja atcerēties. Vēl dzīva bija atmiņa par citu Latviju, atmiņa par mūsu dziesmām, dzeju un gara lielumu. Diez cik ilgi mēs būtu spējuši šo atmiņu uzturēt? Tad nu šī spēja atcerēties labo palīdzēja mums vērtīgo nosargāt. Par spīti uzspiestajām pārmaiņām, daudzos valdīja lielāka apņēmība – nemainīties.

Protams, pēc padomju varas sabrukuma mūsu zeme atkal nonāca pārmaiņu vētrā – jaunās ekonomiskās sistēmās, jaunos pārvaldes procesos un jaunas valsts identitātes veidošanā. Bija jāmācās staigāt no jauna. Mūsu klibošanu var just vēl šodien. Tomēr vismaz mēs atkal bijām brīvi atskatīties pagātnē, atkal atcerēties un pieminēt godību, kas mūs aplaimoja agrāk. Tad nu aizvadītie trīsdesmit gadi ir bijuši mēģinājumi atkal salikt kopā visas mazās lauskas un drupačiņas no mūsu pagātnes. Savu atmiņu atjaunot. Un tomēr, kamēr daži lipina kopā veco, citi meklē, skatās un tiecas pēc jaunām virsotnēm un pārvērtībām. Šādu kontrastu var īpaši novērot Valmieras novadā, kur pastāv divi lieli spēki – saglabāt un kopt esošo un vienlaikus meklēt jauno un neiepazīto. Šā kontrasta rezultātā daudziem netop skaidrs, ko ir vērts atcerēties un saglabāt, kas jāizmet, kurus pieminekļus nojaukt, kurus būvēt un kurā virzienā doties. Šķietami nemitīgajā pārvērtību virpulī ir grūti atrast pamatu zem kājām. Tomēr Valmieras novadā ir vairāki cilvēki, kuri, manuprāt, ir atraduši pareizo pieeju šim jautājumam. Viņu atbilde skan aptuveni šādi: mūsu uzdevums ir atjaunot to, kas bijis labs pagātnē, un ienest to šodienā. Viens no šiem labajiem piemēriem ir “Vaidavas keramika”.

Kad bijām ciemos pie “Vaidavas keramikas” vadītāja Mika Baloža, mani patīkami pārsteidza tas, ko viņiem ir izdevies uzbūvēt. Miks pārņēma keramikas rūpnīcu no saviem vecākiem un aizvadīto gadu laikā ir radījis daudz jaunu, mūsdienīgu produktu, kas nu jau atrodami neskaitāmās latviešu un arī ārzemju mājās. “Vaidavas keramika” ir pārņēmusi senu arodu un ar savu vecmeistaru palīdzību ir radījusi keramikas izstrādājumus, kas lieliski iederas mūsu laikmetā. Bet, runājoties ar Miku, man šķita interesants stāsts, ka – kad Vaidavas rūpnīcu apciemo cilvēki no Somijas vai Skandināvijas, bieži viņus neinteresē vizuāli minimālistiskie un mūsdienīgie Vaidavas trauki, bet gan tie vecie, savādie, naivie un dīvainie keramikas izstrādājumi. Tie, kuri mums jau šķiet pavisam novecojuši. Un es pieņemu, ka šī interese par šiem vecmodīgajiem traukiem ir saistīta ar to, ka šāds provinciālais naivums ir reti sastopams pārtikušajā un attīstītajā Eiropā. Viņiem tas ir kas pārsteidzošs un daudz īpašāks par kārtējo minimālistisko interjera objektu. Un man ir liels prieks, ka “Vaidavas keramika” vēl līdz šai dienai ir saglabājusi arī šo vēstures daļu un arī šodien piedāvā iegādāties tādus traukus, kādi tika radīti un veidoti pirms vairākām paaudzēm. Pat no smagā padomju laika viņi ir spējuši atcerēties labo un ienest to šodienā.

Tad nu šajā nemitīgajā mainīguma vētrā ir jāuzdod jautājums – ko ir vērts saglabāt? Vai mēs pametīsim veco tikai tāpēc, ka tas ir “vecmodīgs”? Vai mēs pametīsim mums nodoto tradīciju tikai tāpēc, ka tā nenes tiešu ekonomisko labumu? Vai mūs mētās kā niedres vējā? Jūs jau pēc mana toņa varat saprast, uz ko es te aicinu. Es aicinu pārsteidzīgi neizmest ārā to, ko uzskatām par novecojušu. Tajā vecajā māla traukā ir mūsu atmiņa. Saglabājot veco, mēs nevis kavējamies pagātnē, bet gan stiprinām savu identitāti un atmiņu par savu vēsturi. Lecot iekšā rītdienā, mūsu uzdevums ir neaizmirst, ka pirmie Latviešu Dziesmu svētki norisinājās Dikļos, neaizmirst Zilākalna Martu, Valmieras salātus un visas pārējās mazās īpatnības. Neaizmirst vietējo krēslu muzeju, zaļumballes, amatniekus, skroderus, alus darītājus un pat arbūzu audzētājus. Mūsu uzdevums ir ne tikai saglabāt veco, bet arī to kopt un atjaunot, lai tas varētu nākotnē pastāvēt un radīt jaunu vērtību.

Un te nu ir tas, ko vēlos galu galā uzsvērt, – mūsu kultūra neveidojas no jaunā un svešā, bet gan no tā, ko jau pazīstam. Jaunais bieži nāk vecā vietā un nomaina to, bet mūsu identitāte, patīk mums tas vai ne, vienmēr ir sakņota vecajā – tajā, kas bijis pirms mums. Savu vārdu, savas mājas, savu valodu mēs ieguvām no saviem vecākiem. Pārmaiņu aizrautībā mūsu atmiņa var klibot un mūsu identitāte var tikt novājināta. Saprotiet mani pareizi, es neesmu pret jauno. Jaunais var atnest mums brīnišķīgas iespējas un izaugsmi. Tomēr es ticu, ka jaunajam ir sava vieta – jaunā uzdevums ir atdzīvināt to labo no vakardienas un ienest to šodienā. Tas nedrīkst veco identitāti izmest un iestāties tās vietā. Pretējā gadījumā tas ir tikai vēl viens agresors mūsu vēstures lappusēs, vēl viens spēks, kas izdzēš mūsu atmiņu.

Valmieras novads dzīvo šajās krustcelēs starp mainīšanos un palikšanu, tomēr man ir nojauta, ka liela novada daļa piekristu šim apgalvojumam – mūsu kultūru veido tas, ko jau pazīstam. Pilsētniekiem šāds apgalvojums varētu šķist skandalozs, bet šo patiesību visvairāk var just mirklī, kad izbraucam nedaudz ārpus urbānajiem centriem. Kad nonākam zemnieku tirdziņos, viensētās un meža takās – tur vēl joprojām ir spēcīga šī savādā un klusā balss. Tā neskan gluži tā kā Raiņa vārdos. Tur valda pārliecība, ka pastāvēs, kas nemainīsies. Lai tā arī paliek.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Valmieras novada pašvaldība