Radiožurnāls

Grāmatas kā krāsainas mozaīkas gabaliņi izgaismo mūs. Tur spilgti zaļie ir dzeja, tumši zilie — klasikas romāni, sarkanie, protams, romantiskie stāsti, melnie — fantastika, spilgti dzeltenie — ātri lasāmie krimiķi, bet pelnu pelēkie, kā akmeņi laukos un mežmalās, — Latvijas rakstnieku devums pasaulei, savukārt jūras zilie vedina tālos un filozofiskos ceļojumos. Visām grāmatām baltas lapas, vārdi tām piešķir ritmu.

Par krāsām aizsapņojos, skatoties uz Imanta Ziedoņa grāmatu plauktu vasaras mājā Dzirnakmeņi Murjāņos. Meklēju tajā kaut ko neparastu un ieraudzīju necila izskata paplānu grāmatiņu pelēkbrūnā krāsā. Uzreiz pamanu, ka teksts uz plānā vāka ir kirilicā. Māku to no bērnības pagalmu spēlēm ar kaimiņu rotaļbiedriem. Iekārtojos lasīšanai ēnainajā viesu istabā un aizraujos no rindas uz rindu, tverot brīnumus. Tik tēlaini skaista dzeja ar filozofijas nokrāsu ved mani nezināmajā. Krievu valodā tomēr nav viegli lasīt šo meistardarbu, aizķeros aiz svešiem vārdiem un sāku klibot cauri uzrakstītā ritmam.

Iegrimstu interneta dzīlēs, lai atrastu visu par grāmatas autoru. Rūmī. Kas ir Rūmī? Džalāledīns Muhammeds

Rūmī (1207–1273), senais Meistars (Mevlevī) dzimis uz mūsdienu Tadžikijas un Afganistānas robežas Centrālāzijā. Viņa spilgtais dzīves stāsts ir neparasts, gan šodienas acīm raugoties, gan, vēl izaicinošāk, vērtējot to no 13. gadsimta pozīcijām.

Rūmī — tā viņu nekad nesauca dzīves laikā, par Rūmī viņu sāka dēvēt pēc viņa priecīgās aizdejošanas mūžībā. Rūmī uzskatīja, ka viņa nāve ir skaista laulība ar visaugstāko mīlestību, kuru bija pieredzējis, izglītojoties dažādās skolās senajās pilsētās. Lielākajās no tām — Samarkandā, Damaskā, Alepo — apguvis gan valodas, gan reliģiskas mācības — budismu, sūfismu, zoroastrismu — un vienmēr palicis uzticīgs musulmanismam, mācot to Konjas pilsētā Bizantijas Romas impērijā. Rūmī nozīmē “no Romas”. Tikai pusmūžā viņš saticis savu īsto dzīves skolotāju un mīlestību Šamsu no Tabrīzas (1185–1248), kurš iedvesmo izcilo persiešu dzejnieku rakstīt. Rakstīt tā, lai, tobrīd nevienam pat nenojaušot, desmit gadsimtus vēlāk viņš būtu viens no populārākajiem dzejniekiem ASV un labi zināms visā pasaulē.

Turpat blakus Dzirnakmeņu grāmatplauktā dzīvo Imanta Ziedoņa grāmata Perpendikulārā karote, ceļojuma uz Tadžikistānu apraksts, meklējot latvju saknes: “Tu ej un ej, un vēro: visapkārt tērpos krāsainība un Vidusāzijas vijīgais, lapotais, ziedveidīgais, lāsumainais ornaments, un pēkšņi — vienā kalnu aizā Kuļabā vai Iškašimā kalnietes seģenē vai prievītē uzspīd baltiskais rūtiņu raksts, kaut kas baltkrievisks, kaut kas latgalisks. Gandrīz vai neticami. Mēs taču tik maz par to runājam, maz par to rakstām, maz pētām tautu kopības zīmes. Māksla saglabā savas tūkstošgados izstrādātās ģeniālās formas, un šīs formas savukārt saglabā mākslas valodas tīrību.”¹

Vai meklētājs Ziedonis atrada arī Rūmī garu tālajā Tadžikijā? Viņš allaž mēdza stāstīt kā saldas pasakas, ka senie balti nāk kaut kur no tālās un senās Persijas zemēm — indoeiropieši ar vienu no vissenākajām valodām Eiropā.

Latviešu valodā Rūmī tulkots maz. Lēnām un uzstājīgi manī auga pārliecība, ka gribētos izdot Rūmī latviešu valodā, lai esam garā bagātāki.

Rūmī radīja jaunpersiešu valodā, un nav šaubu, ka dzejas izvilkumi ir jātulko no persiešu valodas. Latvijā ir nedaudz tulkotāju, kuri spētu to paveikt, — Uldis Bērziņš (1944–2021), austrumvalodu pazinējs, iesaka uzrunāt jauno dzejnieku Raimondu Ķirķi (1997).

Jau pirmajā sarunā ar Raimondu Ķirķi izrādās, ka viņš kopā ar ģimeni ir apmeklējis Konju, lai piedalītos starptautiskā virpuļojošo dervīšu festivālā, lai atcerētos un svinētu Rūmī miršanas dienu 17. decembrī. Virpuļojošā deja, mūzika un dzeja bija tas īpašais veids, caur kuru Rūmī nodeva tālāk savas mistiskās zināšanas rituālā dejā sema, kuru izpilda klejojošie mūki dervīši. Kopš 2008. gada tā ir UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma vērtība.

Kādā sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesori tekstilmākslinieci Ievu Krūmiņu (1964) uzzināju, ka Ieva ir pētījusi seno persiešu, turku tekstilmākslas ornamentus un tajos atradusi neapšaubāmas, pat identiskas līdzības ar latviešu rakstu ornamentiem. Lai arī Ieva Krūmiņa ir skeptiska par savu atklājumu kā neakadēmisku pētījumu, tomēr acīmredzamais ir — persiešu, arī turku un latviešu ornamenti ir ļoti līdzīgi. Kā viena valoda. Aicinu Ievu kļūt par mākslinieci Rūmī izlases krājumam, lai savienotu ornamentu rakstu ar rakstīto vārdu.

Kā visu salikt kopā? Nolūks, teksts, ilustrācija! Vēl kaut kā pietrūkst! Gars!

Nolēmām doties ceļojumā uz pilsētu Konju Turcijā, lai pieredzētu sūfiju kalpošanu Rūmī miršanas dienā. Mums izdevās piedalīties kalpošanā Mevlevī dervīšu ordenī kopā ar dažādu tautu sūfijiem. Tur valodu dažādība nebija šķērslis kopīgām vakariņām, visi apskāvās mīlestībā, smaidīja un deva cits citam tikko ceptu siltu maizi. Kalpošanā dervīši virpuļoja ap savu asi lūgšanu dejā sema, koncentrējoties vertikālē uz visaugstāko mīlestību, sirdij noplēšot nost melus, kaislības un liekuļošanu.

Visapkārt ņirbēja pazīstami ornamenti tirkīzzilā gaismā, un man prātā ieskanējās Imanta Ziedoņa dzeja:

“Jo lūgšana ir stiprākā no mums,
Mēs nezinām, cik tālu viņa staro.”

2022, Žanete Grende

Ievads no grāmatas "Divrindes", Rūmī citātu izlase, izdevējs - fonds "Viegli", 2022. Grāmata pieejama - te.