Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Sloveckis

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Sloveckis

Atrast Slovecki ir gluži kā meklēt adatu siena kaudzē – informācijas par viņu ir maz, un tā ir skopa, enciklopēdijas klusē, nākas balstīties vien uz atmiņu nostāstiem un leģendām. Un tomēr Slovecka klātbūtnes, iespējams, izšķirīgā nozīme Vilhelma Purvīša dzīvē liek uzmeklēt vislielāko palielināmo stiklu un nodoties rūpīgai pētniecībai. Vēlāk aizdomājos – arī manā dzīvē taču ir bijis tāds pats sloveckis. Gan jau arī es kādam esmu bijis sloveckis...

Kļastiči (mūsdienās – Kļašici) ir maza pilsētiņa tagadējā Baltkrievijas teritorijā, 80 kilometrus no Latvijas robežas. Tā ir tik maza, ka tai cauri pat nav izbraukusi "Google Maps" automašīna, lai nofotografētu šīs pilsētas ieliņas. Uz šo mazo miestiņu 1886. gadā pārcēlās Vilhelma Purvīša tēvs Juris ar ģimeni, kur rentēja dzirnavas. Viņi centās pielāgoties jaunajiem apstākļiem un uz vecākā dēla palīdzību tika liktas lielas cerības. Bet tolaik četrpadsmit gadu jaunajam Vilhelmam ceļš jau bija izlemts: māksla. Kaut kāda iekšēja nepieciešamība piespieda topošo gleznotāju rūpīgi zīmēt uz papīra kokus, ēkas, dzīvniekus. Vilhelms to darīja slepeni – neviens nedrīkstēja redzēt viņu zīmējam. Pārāk neparasta viņam šķita šī nodarbe.

Lai arī mākslas pasaule topošo gleznotāju vilināja, viņš tikpat nopietni izturējās arī pret fizisku darbu. Lai palīdzētu ģimenei saimniecībā, jaunais Vilhelms Brutuļos pie Smiltenes Dances dzirnavās ar kārstuvi, vērptuvi, austuvi, zāģētavu un kaulu maltuvi izmācījās meldera amatu. Pēc mācībām Purvītis sava tēva dzirnavās ierīkoja vilnas kārstuvi, pats pagatavodams visus dzelzs darbarīkus.

Tikmēr 50 kilometru no Kļastičiem atrodas Drisas ciems. Kādu dienu līdz Vilhelmam atnāca ziņa par neparasto gadījumu ar Drisas pareizticīgo priestera Slovecka dēlu. Tas devies uz Pēterburgu, lai, turpinot ģimenes tradīcijas, iestātos Garīgajā akadēmijā, taču pēdējā brīdī paklausījis sirds aicinājumam un iestājies Mākslas akadēmijā. Un nupat jaunais Sloveckis esot pārradies mājās vasaras brīvlaikā. Pēkšņi nieka 50 kilometru attālumā bija uzradies cilvēks – Mākslas akadēmijas students! Ar zīmēšanu apmātajam Vilhelmam viņš noteikti bija jāsatiek un jāuzzina viss par iestāšanos akadēmijā, studijām un sadzīvi. Un viņš devās ceļā. Kājām.

Sloveckis, izvērtējis Purvīša zīmējumus un tajos saskatījis nepārprotamu talantu, uzņēmās Vilhelma mentora lomu. Viņš ne tikai mudināja topošo gleznotāju stāties akadēmijā brīvklausītāja statusā, bet arī sazinājās ar Kļastiču ciema īpašnieku Ubriju – diplomātu un akvarelistu –, lūdzot jaunieti atbalstīt. Ubrijs apsolīja 15 rubļu lielu atbalstu mēnesī. Atlika tikai steidzīgi rakstīt lūgumu akadēmijai, lai viņu uzņemtu aspirantos. Vēstule rakstīta 1890. gada 25. jūlijā.

Kaut kur miestiņā Purvītis sadabūja mazu ģipša figūriņu, ne vairāk kā pirksta lielumā, – eksāmenā esot pēc ģipšiem jāzīmē. Sagatavojis 5 vai 6 mazus un šaubīgus zīmējumus, Vilhelms sapakoja savu kasti un čemodānu. Ieradies Pēterburgas muzejā, viņš sākotnēji esot pārbijies, kad ieraudzījis klasisko skulptūru atlējumu galeriju, kur eksāmeniem gatavojās jaunie aspiranti. Iestājpārbaudījumos piecās stundās bija jāatbur Hēras baltā ģipša galva. Rezultātā – no 140 visas Krievijas impērijas aspirantu pārbaudījumu bija izturējuši 35. To vidū – arī Purvītis. Viņš pats vēlāk teiks: “Kā tiku akadēmijā, vēl šodien nesaprotu.”

Ar iestāšanos akadēmijā sākās nopietnais studiju darbs un mākslinieciskā pašizaugsme. Sloveckis sākotnēji Purvītim visās lietās izpalīdzējis – gan ar pajumti, gan padomiem un kontaktiem. Lai arī pats Sloveckis nav bijis apveltīts ar izcilām mākslinieka spējām, viņa entuziasms un atbalsts jaunajiem gleznotājiem bijis izšķirīgs radošo šaubu brīžos. Tāpat Sloveckis lieliski zinājis visas dzirdētās operas, viņš bijis labs aktieris un lielisks stāstnieks. Un tomēr – dzīvē nelaimīgs. Arī mākslās viņš nekā ievērības cienīga nav sasniedzis. Tā vietā Sloveckis esot aizgājis pie saviem “bohēmas brāļiem” – tā sauktā Velaskesa un kāda augumā maza, bet izmanīga Stiglicena.

“Strādā – no tevis iznāks lietas koks,” tā Purvītim teicis Sloveckis. Grūtos brīžos, kad viens otrs jau sācis šaubīties, šis padoms allaž devis jaunu sparu un prieku strādāt. Savdabīgā veidā Sloveckis jau atkal bija par piemēru. Šoreiz – cik maldinoša var būt mākslas pasaule ar savu netveramību, trauslumu un gluži kā akacis aprīt tos, kuri ieslīgst mākslinieka būtības ēteriskajā virsslānī, aizmirstot, ka augstas virsotnes sasniedzamas vien ar smagu darbu. “Viens procents ģēnija, 99 procenti – darba. Tikai tad var kaut kas iznākt,” tā vēlāk saviem studentiem teiks Purvītis. Teiks tāpēc, ka pats savām acīm būs redzējis, cik viegli iedvesma spēj tikko radīt sākušo mākslinieku celt, bet tikpat viegli – pazudināt.