Radiožurnāls

Labdien, šodien es būšu jūsu gids ceļā pie Eduarda Veidenbauma.

Mūsdienās tas ir salīdzinoši viegli. Mēs varam stundā vai divās izlasīt visus Veidenbauma dzejoļus, to ir apmēram simts.

Stundas trīs paietu, noklausoties grupas “Pērkons” burvīgo dziesmu ciklu ar Veidenbauma vārdiem un dzenājot rokā, cik komponistu ir apskaņojuši dzejoli “Kā gulbji balti padebeši iet”. Pētījumi var aizkavēties, jo Veidenbaumam gandrīz katrs otrais dzejolis ir komponēts, daudzi pat vairākas reizes. Gulbji un padebeši vispirms uzrunāja Pēterburgas konservatorijas studentu Jāni Zālīti (ap 1906. gadu), tad Alfrēdu Kalniņu (1917) un Kārli Kažociņu (1918). Viss? Nē, vēl ir Eduards Patvaldnieks pēckara trimdā ASV, Marģeris Zariņš (1956), Pāvils Johansons (1987), Ansis Sauka (1997), un nekur nav iespējams vienkopus noklausīties visas septiņas versijas. Vai zināt vēl kādu dzejoli pasaulē, kas komponēts septiņas reizes?

Par iemesliem jāpalauza galva. Varbūt koncentrētā veidā izteiktas ļaužu ilgas?
Diez vai visi, kas mēdz aizmukt no Latvijas uz siltākām zemēm, aktīvi apzinās, ka dodas “tālumā, kur ziemas nepazīst”, bet Veidenbaums šo tieksmi izteicis, pirms tā kļuva par masveida kustību.

Par Veidenbauma uzvārdu jāsaka paldies Eduarda vectēvam Kasparam. Uzņēmīgais Blomes dzirnavnieka dēls aizbēga no pienākuma 25 gadus dienēt cara armijā un kļuva par dārznieku. Vajadzēja tikai noturēties dažus gadus Cēsu brīvpilsētā nepieķertam, tad Kaspars kļuva par Cēsu iedzīvotāju, un uzvārdu dalīšanā kļuva par skanīgu Veidenbaumu, kas vācu valodā nozīmē “vītolkoks”

Kādu dienu jums noteikti jāapmeklē “Kalāči”^*. Sagaidiet, kad tur notiek kāds pasākums, tie kļūst aizvien aizraujošāki, jo jaunā muzeja komanda komanda ir enerģiska un ideju pilna. Citreiz var aizkavēties ilgāk, kad “Kalāčos” ir kluss, var pameditēt vai patalkot, darba tur vienmēr pietiek – gan plašajā dārzā, gan muzejā, pētot Veidenbaumu vēstules.

Ja jums patīk urbties cauri grāmatām, tad nedēļa paies, pētot Līvijas Volkovas asredzīgo dzejas vērtējumu un izmeklētāja intrigu, dzenot pēdas dzejnieka rokrakstiem 1979. gada grāmatā “Eduards Veidenbaums”. Vēl nedēļa noderētu, lai iegrimtu 1926. vai 1961. gada Kopotajos rakstos. Tos var apgūt Nacionālās bibliotēkas elektroniskajā krātuvē.

Tikuši galā ar Rakstiem, nu mēs jau varētu savā nodabā strīdēties ar Līvijas kundzi, vai tiešām Eduarda brālis Kārlis ir tik ļauns kā viņas versijā. Mēs varbūt pat tiktu līdz Eduarda un Kārļa vēstulēm, kas brāļu cilvēcisko kodolu atveido vispatiesāk.
Laika gaitā Veidenbaums kļūst aizvien lielāks, pateicoties mūsdienu pētniekiem, kas Eduardu iecienījuši tāpat kā komponisti.

Arī mēs varam piepulcēties pētniekiem un kādā brīdī varēsim lepoties, ka izprotam Veidenbaumu. Tas ir apsveicami, bet jāsaprot, ka pašam Eduardam tādas iespējas nebija.
Par atzītu dzejnieku viņš kļuva jau pēc nāves – “bet galā dumjš ir viss”.
Vairākas paaudzes turpina minēt Veidenbauma mīklu, piepildot to ar savu jēgu.

Veidenbaums joprojām ir atsaucīgs un pētniekiem interesants. Radošs gars, kurš neietilpst laikmeta un modes rāmjos. Romantiķis bez liekas jūsmas. Reālists ar pietiekamu ideālisma devu, līdzsvarojot rotaļīgumu un izmisumu.
Cilvēka mūžs, pats par sevi saprotams, ir “maziņš puteklītis saules staros”, taču brīvais gars spirinās pretī, par spīti nenovēršamajam liktenim. Cerība un bezcerība sadodas rokās un dejo kā dvīņumāsas. Šo gardo spēli labi notver Ieva Akuratere kopā ar Juri Kulakovu, Eduarda vārdadienā par to pārliecinājos 2022. gada koncertā “Kalāčos” – šīs dziesmas nenoveco.
 
Tikmēr pat Veidenbauma tekstu īstā versija uzdod mīklas. Tā izveidojusies dzejoļu pārrakstītāju un redaktoru sadarbībā, kas tekstus “frizējuši”. Iespējams, Eduards pret atskaņām izturējies daudz brīvāk, nekā tobrīd pieņemts, ļaujot vārdu galotnēm kļūt neatskaņotām, jo ar vārda sakni atskaņai pietiek, tā kļūst dzīvāka, domīgāka. Par laimi, uzlabotāji nav aiztikuši pārsteidzošo ritmikas un atskaņu daudzveidību viena dzejoļa ietvaros.

Veidenbaums aizrāvās ar matemātiku un tikpat čakli kā vārdus mēdza virknēt skaitļu rindas, pētot Visuma kārtību. Vietējie zemnieki šausmās un bijībā apsprieda apkārtnes bērzos ievilktās maģiskās zīmes. Ak vai, tās bija tikai nevainīgas algebras formulas, pusauga zēnam mājmācībā apgūstot vidusskolas vielu. Leģendārajā Eduarda klētiņā puikam tika radīti īpaši labvēlīgi apstākļi, tur viņš bija kungs, sapņotājs un zinātnieks, ļoti agrīni pierakstīja slavenās rindas, kas par dzejoļiem kļuva vēlāk.

Māte, paskarbā, bet asprātīgā Mārieta, tēvs Jēkabs, grāmatu mīļotājs un dārznieks, – viņi Eduardu lauku darbos nedzina, aizstāvēja no kaimiņu aprunāšanas, jo dēls bija dzimtas cerība ar uzdevumu sasniegt dzīvē ko lielu un īpašu. Vismaz sakārtot “Glāznieku” tiesības – tā bija ģimenes pirmā saimniecība tuvāk Cēsīm, kas laika gaitā izrādījās par mazu, taču īpašumu grūtā brīdī nevarēja pārdot, jo vectēvs bija pārāk paļāvies uz goda vārdu, nevis parakstītiem līgumiem.

“Glāzniekos” atradās kaļķakmens raktuves, gar kurām Eduards klaiņojis bērnībā. Vienpatis, sargāts no pasaules un lolots. Jāvaicā – vai zēns nebija izlutināts? Tajos laikos retajam ļāva dzīvot, kā grib. Drīz vien milzīgās darba spējas un zinātkāre Eduardu padarīja par grūti paciešamu radījumu, kurš katru augu pļavā sauc latīniski un mācību grāmatās atrod kļūdas.

Dzejoļus Eduards neuztvēra pārāk nopietni, vairāk cerēja aizstāvēt zemniekus kā jurists vai rakstīt populārzinātniskas grāmatas un izskaidrot sarežģītas zinības vienkāršā valodā. Satura bagātību veido Veidenbauma pastāvīgos, drudžainos meklējumos aizrautais prāts, kas apšaubīja pat šaubas, tāpēc daudzbalsīgums ļauj gandrīz katru viņa dzejoli nolasīt gan apliecinoši, gan ironiski. Metafiziski skarbos vārdus “Kad niknas vētras dzīvei postu draud” vienmēr var pieskaņot arī vaimanām par šņāpienu pirkstā un uztvert ar smaidu, jo Eduards ir dzīvs un neiecementēts.

Vienlaikus izvēlētie vārdi šķiet tipiski, kaut kur dzirdēti. Ir zvaigžņu “lielais bars” un dzejnieku “vesels bars”. Mazu brīdi vajadzētu piestāt pie domas par labsirdīgo, citreiz aso ironijas šalti un apkārtējo tā laika fonu, kurā valda pārprasts, sekls tautiskums, pagaidām vēl bez valstisku domu un darbu seguma, pļāpīgs romantisms un teiksmainums, kas pamazām pašķīst gaidāmo grandiozo sociālo pārmaiņu priekšā. Eduards vēlējās atšķirties. 1888. gada Trešajos Dziesmusvētkos Rīgā viņš līksmi ceļ alus kausu pretī studentiem un apjauš, ka šim spēkam jākļūst par ko vairāk.
Tāpēc, kad Veidenbaumu izmanto šlāgeros, latvju kultūrai vajadzētu kapā virpuļot kā vēja ģeneratoram rudens vētrā un drusku iebilst, cik vēl atlicis spēka.

Veidenbauma gaitu pētīšana prasa attīrīt pieņēmumus, “atmelot atpakaļ” gadsimta laikā uzaudzēto. Mani pašu visvairāk pārsteidza atklāsme, ka ne jau Eduards bija vārgais un slimais dēls. Tāds bija ar vecākā dēla pienākumu saimniecībai piekaltais Kārlis, nolicis malā sapņus par turīga kapteiņa karjeru un pasaules apceļošanu. Pūra naudas sagādāšana māsām tobrīd nav sirsnīgs žests, bet gan juridiska prasība. Protams, Kārlim skauda Eduarda pēcnāves panākumi, un viņš pat aizcīnījās līdz savam dzejas rakstu izdevumam. Sameklējiet un izjūtiet Kārļa tieksmi uz pārlieku kontroli un drošību. Beigās viņš iedzīvojās tikai pēcnāves pārmetumos, ka labākie dzejoļi nočiepti Eduardam. Un palaidnīgo jaunkundzi, kas salauza Kārļa sirdi, sauca Anna Killer. Reizi apdedzinājies, viņš pielika sirdslietām punktu un pievērsās tikai saimnieciskai darbībai – to vismaz varēja kaut cik aprēķināt un paredzēt.

Tomēr brāļu sarakstē atklājas sirsnīgums un savstarpējas rūpes, īpaši, kad Eduards jau devies uz Tērbatu studēt tieslietas. Eduarda “lielās atklāsmes”, kādā tumsībā dzīvots iepriekš, dzelžainā apņemšanās dzīvot kārtīgāk – tās liek sajust plašāk neaprakstītu lauku zēna naivumu. Par dzejnieka diženumu lasīts pietiekami, taču nevar apiet pusaudža temperamentu, draugu pieminēto aizrautīgo diskutēšanas māku, drīz vien nožēlojot izteikto. Aizraujošs nostāsts vēsta par brāļu strīdu, kura karstumā Eduards pagrābis kabatā monētas un lepni metis tās ūdenī.

Līdzīgs pārsteigums var būt Veidenbauma dievbijība. Pret svētulīgumu viņš vēršas, jā, taču ne pret garīgumu un kultūras vēsturi, tāpat atsauču uz Bībeles motīviem tekstos ir pietiekami, un taisnīguma izpratne ne tikai nāk mantojumā no vectēva un tēva, bet arī izaug no reliģiskos tekstos lasītā.

Piektā gada revolūcija, visvairāk pārmelotais sabiedriski nozīmīgais notikums 20. gadsimtā, bija Eduarda Veidenbauma iedvesmota, lai gan no viņa nāves  pagājuši jau 14 gadi. Tolaik sapulces parasti noslēdzās ar cīņas dziesmām. Viena no tām – “Mosties, mosties, reiz svabadais gars”, taču mūzikas arheologi vēl nav atraduši melodiju. Protams, var vaicāt – vai mēs tikpat vērīgi iedziļinātos Eduarda personībā, ja viņš būtu nodzīvojis līdz 1919. gadam un sveicis padomju varu līdz ar tās zvērībām? Vai, aizrāvies ar anarhismu, būtu piedalījies sprādzienu organizēšanā?
Mūsu minējumi var nebūt pareizi, bet tie būs auglīgi un nozīmīgi mums pašiem. Dzejnieka dzīves īsums un traģisms izceļ dzejā sasniegto īstumu.

Eduarda aizraujošos stāstus nevar izstāstīt trīs lapās, taču ziniet, tie pastāv un vēl ilgi radīsies jauni. Piemēram, “Kalāčus” kā ceļamērķi atklāja neviens cits kā Kārlis Skalbe. Tas ir “Kaķīša dzirnaviņu” piedošanas spēks, kas liek brīvvalsts laikā atgūt ”revolucionāro dzejnieku” kā savējo, latvisko. Skalbe viesojas “Kalāčos”, kur sparīgā māsa Karlīne vēlāk ierīko guļamistabu tūristiem, un es labprāt izmantotu laika mašīnu, lai ap 1933. gadu par 2 latiem tiktu šajās naktsmājās.

Veidenbaums joprojām kairina iztēli un ģenerē stāstus. Iedomājieties, kāds varēja būt gājiens kājām no Tērbatas uz Koknesi 1888. gadā kopā ar studiju un istabas biedru Kārli Voldemāru Beldavu, nedēļas laikā noejot 270 kilometru, izpētot Igauniju un Vidzemi, apmeklējot Valku, Smilteni, Drustus, Piebalgu, Ērgļus, Iršu muižu un citas vietas, aprunājoties ar ceļā sastaptiem zemniekiem. Brīva un skaista iespēja jaunam režisoram ķerties pie “road movie”, pastāstot par šo ceļojumu mūsdienu skatītājam. Lūk, tā būtu īsta laika mašīna!

* Informācija par Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" darba laiku atrodama muzeja Facebook profilā.  

Raksta tapšanu atbalsta: Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs