Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Teksts: Laima Kota
Foto: Ivana Kraomskoja Arkhipa Kuindži portrets, 1872 g.
Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Viens no retajiem gleznotājiem, kas saņēma nedalītu Visaugstā doto talantu kā dāvanu, lika to lietā, neizniekojot, bet vēl arī palīdzot citiem.  Jau laikus un uzreiz jāpavēsta, ka mūsu Vilhelms Purvītis arī bija to studentu skaitā, kam Kuindži izlīdzēja ne tikai kā pedagogs ar padomu, bet tēvišķi palīdzot stiprināt jauno censoņu spārnus un virzot apgūt mākslas likumus, kā arī līdzot finansiāli. Jaunajiem māksliniekiem naudu vajadzēja ne tikai zābakiem un vīnam, bet arī īrei, krāsām un maizei!

Attēlojot gleznās laukus, Ukrainas stepes plašumus, saules gaismas apspīdētas būdiņas, baznīciņas, koku kritalas, bērzu birztalas, ūdeņus, debesis, mākoņus, saulrietus, saullēktus, saules un mēness gaismas starus, meistars Kuindži savā mākslā savulaik tika nosaukts par kosmosa dziesminieku.
Par plašuma mūžības vēstnieku. Līdz šim nepārspēts. Godināts arī par krievu Manē. Arī apsūdzēts efektomānijā. Mākslinieks, kam piemita īpaša spēja saskatīt pustoņus.

Runā, ka viņš ar savām īpašajām acīm esot saskatījis dabas elpošanu, pratis uzgleznot vēju un kā zeltkaļa mazdēls, otu izmantojot kā brīnumnūjiņu, bija parādījis gleznās, kā krāsa tiek pārvērsta gaismā. Viņš uzgleznoja mirkļa sajūtu, kad ikviens cilvēks, kas redzējis mēnesnīcas taku, mākoņus saulrietā vai, iznācis no birztalas saules pielietā norā, pamana dabu kā brīnumu un pārsteigumā noelšas: “Ak kungs, cik skaisti… Pasakaini! Ak, cik maģiski!” Kuindži šo netveramo sajūtu uzgleznoja. Tikai ģēniji tā var.

Kuindži tomēr bija laimesbērns – pārcietis visai skarbu bērnību, ar savu darbu jau dzīves laikā nopelnīja gan slavu, gan atzinību, gan tik daudz naudas, ka varēja uzsaukt Pēterburgas Mākslas akadēmijas ainavas klases audzēkņiem ceļojumu uz Parīzi. Kā neviens iepriekš uzgleznodams ikdienišķā dabā rāmi plūstošus ūdeņus, dienas vai nakts pielietus tumšus debešus, mākoņu gubas un stepes plašumus, Kuindži gleznu vērotājiem deva iespēju ieraudzīt mūžību. Ne katram tā laika māksliniekam, kas gleznoja ainavas, tā paveicās. Nebaidījās lietot sārtos un zaļo – ainavistu tabu krāsas.

Ir viedokļi, ka tieši nabadzība bērnībā Kuindži izaudzināja par lietaskoku. Zināms, ka puikas ģimene bija Krimas grieķi, kas uzvārdu dabūja vēl Osmaņu impērijas laikos, kad uzvārdus deva, ņemot par pamatu ģimenes vīrieša nodarbošanos. Kuindži – kuyumcu – turku valodā nozīmē zeltkalis. Taču vectēvam zeltkalim krievu-turku kara dēļ bija jādodas projām no Krimas. Nonākot Mariupolē, zeltlietu izgatavošana bija jāatstāj un jāapgūst kas praktiskāks.

Arhipu Kuindži audzināja agri mirušā tēva brālis. Nekādās skolās puika netika sūtīts, labi, ja rakstīja grieķu burtus un kirilicā lasīja. Taču grieķim bija ambīcijas! Praktiski neskolots, kājām un stopējot zirgu pajūgus, nonāca Krimā, Feodosijā, devās mācībā pie izslavēta mākslinieka Aivazovska. Tā kā mākslinieka tajā brīdī neesot bijis mājās, ar jaunekļa izglītošanu nodarboties sācis marīnista māceklis. Aivazovskis neredzēja jēgu ierādīt knifus. Gluži vai pieklīdušajam māceklim no Mariupoles lika krāsot sētas. Šo faktu piemin ikviens pētnieks! Taču, gods kam gods, kad Kuindži sataisījās doties uz Pēterburgu, kā bijušajam Krimas novadniekam populārais gleznotājs (armēnis Aivazjans grieķim Kuindži) uzrakstīja lielisku ieteikuma vēstuli. Paldies kaut par to!

Krimā jaunais cilvēks sastapās ar savu nākamo sievu – Krimas grieķu tirgotāja meitu Veru Leonidovnu Kičindži Šapovalovu. Sievas klātbūtne visas dzīves garumā noteikti jāpiemin, jo viņa palīdzēja dzīvot un strādāt, pieņemot Kuindži visai askētiskās dzīves vērtības. Jaunieši ieskatījušies, Arhips lūdzis Veras roku. Tēvs atteicis, ka nabaga māksliniekam meitu došot tikai tad, kad atnesīšot nopelnītus 100 zelta rubļus. Tas uzsita asini! Arhips devās uz Pēterburgu, iestājās Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs. Kopā ar citiem studentiem devās vasaras studiju praksē uz Valaamas salu Karēlijā. Dienvidnieks uzgleznoja gleznu, kurā parādīja ziemeļu vientulības kvintesenci: purvus, tāles, mitrumu, uz klints divi vējā kā rokās sadevušies tievi kociņi – bērzelis un priedele. Ieraudzījis gleznu, mākslinieks, peredvižņiku grupas dalībnieks Iļja Repins uzrakstīja gleznu kolekcionāram Tretjakovam vēstuli par jauno Kuindži, kas esot uzgleznojis neiespējamo… Ne acu atraut, kā reālisms pārtapa maģijā. Tretjakovs gleznu nopirka! Tā sākās kāpiens virsotnē.

Lai arī katrs otrais tālaika ainavists gleznoja bērzu birzītes, Kuindži atklāja bērzu birztalu modi. Sižets zināms, bet – KĀ uzgleznots! Mežu gleznotājs Ivans Šiškins par Kuindži bērzu ainavām izteicās, ka tās esot tik pilnīgas, ka, skatoties uz Kuindži bērziem, varot sākt gleznot jaunas ainavas. Gaisma, trīsuļojošs gaiss, bērzu atspīdumi ūdenī – esot zināmi ap simtiem skiču un gleznojumu dabā. Pašam nezinot, reālists un peredvižņiku grupas dalībnieks apsteidza laiku un sāka gleznot  ar impresionistu metodēm.

Taču dzīve izmeta loku. Uzaicinot darbnīcā divus draugus, Kuindži parādīja tiem vēl nepabeigto gleznu “Mēnesnīca virs Dņepras”. Draugi no redzētā bija sajūsmā –viņi bija redzējuši dabā desmitiem siltu nakšu, bet, ka var kā dzīvu uzgleznot plūstošu upi, ka var kā dzīvu panākt vizuļojošu mēnesnīcu un likt skatītājam sajust trīsuļojošu nakts gaismu arī ar klātbūtnes efektu – tas bija kas neredzēts. Tas bija jāredz ikvienam!

Ko lai dara, ja šie divi draugi bija ķīmiķis Mendeļejevs un rakstnieks Turgeņevs? Tikko izgājuši no darbnīcas, abi sāka pasaulei vēstīt par jāredzamo brīnumu. Var teikt, ka nostrādāja veiksmīgs mārketings ar PR paņēmieniem, bet gleznas enerģija sāka griezties. Kādā ballē Turgeņevs tik krāšņi pastāstīja par mēnesnīcu, ka viens no klātesošajiem jau vēlējās to iegādāties. Pircējs, jauns jūras virsnieks, pilnā mundierī ieradās pie Kuindži – vēloties iegādāties suģestējošo mēnesnīcu. Gleznotājs atbildēja: “Jaunais cilvēk, jums šī glezna nebūs pa kabatai.” Kuindži balles neapmeklēja, tāpēc neatpazina lielkņazu Konstantīnu Romanovu no cara ģimenes. Vēl nepabeigto darbu Romanovs nopirka par 5000 cara rubļu, neiespējami augstu cenu. Visi Kuindži darbi dzīves laikā nekaulējoties tika pirkti par labu naudu. Par ļoti lielu naudu.

Tika paziņots, ka notiks vienas gleznas izstāde. Savam laikam neiespējams notikums. Kuindži bija pacenties performancei – aptumšotā telpā, kur logiem priekšā smagi, tumši aizkari, nišā ievietoja “Mēnesnīcu virs Dņepras”. Uz to no sāniem uzcentrēja t. s. Jabločkova lampas staru, un gleznā iemirdzējās mēness, kā dzīvs izskatījās Dņepras straumes plūdums. 3D un siltas vasaras nakts efekts bija panākts! Izskatījās, ka atvērts logs, pa kuru var redzēt plūstam upi mēnesnīcā.  Cilvēku rinda, kas vēlējās jau izslavēto un pat jau pārdoto gleznu redzēt, stiepusies pa visu Ņevas prospektu. Izstādi bija apmeklējuši 13 000 cilvēku. Bez salīdzināšanas – uz Aivazovski tajā pašā laikā, piedošanu, ieradās ap 6000…

Pēc tam Kuindži dzīve mainījās. Uzradās kritiķi no pašu peredvižņiku puses, kas apsūdzēja mākslinieku “lētu efektu trikos” un burvestībās, alķīmiķojot ar krāsu, – sak, ja jau draugos Mendeļejevs, gan jau abi kaut ko saķīmiķo, gan jau krāsai piešaujot fosforu, lai mēness izstarotu dzīvu gaismu. Tik mirdzoši varot gleznot tikai dvēseli pārdevušais…

Kuindži zināja optikas likumus, darbos izmantoja krāsu kontrastu principu, meistarīgi pārzināja krāsu triepienu efektu – it kā tik vien. Kuindži pārtrauca izstādīties. Viss! Pietiek attaisnoties! Lepnais grieķis pēc atzinības virsotnes sasniegšanas, pēc godinājumiem un apbalvojumiem izstādēs trīsdesmit gadu norobežojās no mākslas spozmes, trīsdesmit gadu nevienam vairs savas gleznas nerādīja. Ne tikai savam priekam gleznoja, bet nodevās radošiem eksperimentiem, ziedoja naudu māksliniekiem un Pēterburgas nabadzīgajiem. Viņš, kam piederēja vairāki nami Vasilija salā Pēterburgā, kā rantjē to varēja atļauties. Izmantoja hologrāfiju – gleznu uz auduma uznes ar spiedi, vēlāk “izkrāso” ar eļļas krāsām. Interesējoties par gaismu, Kuindži izkrāsoja vēl savu desmitu dažādu “Mēnesnīcu pār upi”. Ekscentriskums? Noteikti no malas tā izskatījās.

Nevar gluži teikt, ka mākslinieks ielīda mucā un lēja pravietojošu žulti pār pasauli. Lai gan savulaik Mākslas akadēmiju Kuindži nebija absolvējis, gleznotājam tika piešķirts profesora grāds, viņš vadīja ainavu glezniecības klasi un ar lielu ieinteresētību nodevās jauno mākslinieku audzināšanai. Arī latvietis Vilhelms bija visai trūcīgo, bet čaklo Pēterburgas studentu vidū, kam Kuindži bija kā Meistars un padomdevējs.

***

Kuindži uzkāpa uz savas Pēterburgas mājas jumta un katru dienu tieši pulksten 12.00 sāka barot pilsētas putnus – guļi-guļi-guļi… Vārnas un baloži, zīlītes un zvirbuļi salidoja uz restorānu, kas vienlaikus arī bija lazarete.

Bet reiz Kuindži darbnīcā ielidoja taurenis. Lidinājās, tam iepatikās gaisotne, un taurenis palika dzīvot darbnīcā. Kādā agrā ziemas rītā Kuindži ieraudzīja, ka taurenis ar spārna galu piesalis pie loga stikla. Lai cik uzmanīgi rīkojās Kuindži, atsildot lidoni no stikla, tomēr daļa spārniņa bija zaudēta.

Kuindži no plāna zīdpapīra izgrieza spārna trūkstošo daļu, ar akvareli uzgleznoja spārna krāsas, ar medu kā līmi pielīmēja pie cietušā taureņa īstā spārna, un taurenis vēl ilgi turpināja dzīvoties pa darbnīcu. Lai gan vislabprātāk sēdēja uz Kuindži bārdas.

Tā bija ar tiem, kuriem Kuindži palīdzēja. Tie izpleta spārnus un turpināja gleznot mūžībai.