Radiožurnāls

Persiešu dzejnieks Džalāledīns Muhammeds Rūmī ( جلا لالدین محمد رومی 1207–1273), pēc dažādiem avotiem, ir starp populārākajiem un komerciāli veiksmīgākajiem dzejniekiem mūsdienās. Viņa spalvai piederoši un nepiederoši citāti ir pārplūdinājuši attēlus internetā, kafejnīcu skatlogus, blogus, pašpalīdzības grāmatas un cilvēku aklās fantāzijas. Un tomēr ar savām pieticīgajām zināšanām atļaušos apgalvot, ka viņš — vismaz Rietumu kultūrā — aizvien ir neizzināts vai vismaz dažos gadījumos — pārprasts. No vienas puses, to sekmējis atstatums laikā un telpā, nonivelējot kultūras, valodas un arī poētikas atšķirības, bet, no otras, — tāda parādība, ko varētu dēvēt par pārprasto garīgumu. 

Persiešu literārais mantojums Eiropas redzeslokā ienāk jau viduslaikos, tomēr pirmie nopietnie tulkojumi un padziļināta interese saistāma ar apgaismības laikmetu, kad izglītotākā Rietumu sabiedrība interesējas par orientu. Visupirms tās ir Tūkstoš un vienas nakts pasakas, kas uzšķiļ rietumnieku iztēlē tos priekšstatus, ar kuriem turpinām dzīvot arvien. Vienlīdz nozīmīgu vietu ieņem Saādī Rožudārzs, kuru varam latviski lasīt meistarīgā Ulža Bērziņa tulkojumā. Tomēr centrālā vieta ir atvēlēta Omāram Haijāmam, kurš iebrāžas Eiropas kultūrā 19. gadsimtā un līdz pat šai dienai dažādu iemeslu dēļ ir drīzāk uzskatāms par Rietumu, nevis persiešu dzejnieku. Kaut tādēļ, ka viņam piedēvētās četrrindes visbiežāk ir citu anonīmu autoru radītas un Irānā viņš vairāk tiek daudzināts kā eksakto zinātņu pārstāvis, kamēr kā dzejnieks ir saistošs tikai tālab, ka ir izcila eksporta prece. Šajā dažādo ietekmju tīklojumā arvien nozīmīgāku vietu ieņem arī Rūmī, kurš kļūst par popkultūras figūru, kaut bija likumpaklausīgs musulmanis, un kura literārā daiļrade ir veltīta tikai un vienīgi Korāna skaidrošanai un interpretēšanai. 

Dzimis mūsdienu Afganistānas teritorijā, savu jaunību Rūmī, bēgot no draudošā mongoļu iebrukuma, pavadīja, ceļojot pa dažādām Tuvo Austrumu zemēm, un devās svētceļojumā uz Meku. Viņš nodevās studijām un vēlāk, apmeties uz dzīvi Konjā, mūsdienu Turcijā, kļuva par cienītu juristu un zinātņu vīru. Tomēr viņa dzīve spēji mainījās, 1244. gadā iepazīstoties ar klejojošo sūfiju Tabrīzas Sauli jeb Šamsu. Tieši spēcīgā apmātība ar šo ekscentriķi radīja to dzejnieku, kuru mēs pazīstam mūsdienās. Nosvērtais intelektuālis kļuva par bezprātīgi iemīlējušos mistiķi, ar ko nespēja samierināties viņa augsti situētā ģimene. Četrus gadus ilgusī draudzība spēji aprāvās, kad Šamss pazuda: pēc vienas versijas, viņš devās uz savu dzimto pilsētu Irānā, pēc citas — viņu noslepkavoja Rūmī dēli un iemeta kādā Konjas akā. Lai vai kāda būtu neizzināmā patiesība, Šamsa prombūtne un pēdīgi arī nāves vēsts mudināja Rūmī sacerēt lirisko gazeļu krājumu Šamsa dīvāns.

Savu magnum opus Masnavī–je Manavī Rūmī sacer vairāku gadu garumā dzīves rietā, dzejnieka nāvei laupot sestās daļas noslēgumu. To reizē var lasīt kā ievadu sūfismā, kas apkopo tā materiālajā un garīgajā tradīcijā iekļāvušās zināšanas, arī kā poētisku gara darbu, kuram visā cilvēces vēsturē nav līdzinieka. Skaitliskam salīdzinājumam jāpiezīmē, ka darba vārsmu skaits krietni vien pārsniedz Odisejas un Iliādas elēģisko distihu kopējo apjomu. 

Ritmiski Rūmī Masnavī–je Manavī jeb garīgais vēstījums divrindēs ir viengabalains teksta audums, viscaur saglabājot vienādu skanisko plūdumu. Shematiski tas ir attēlojams –v–– –v–– –v– un pieder metriskajai vārsmojuma sistēmai, kurā dzejas ritms nav atrauts no muzikālā skanējuma. Masnavī aizsākas ar grūtsirdīgo niedres jeb neja dziesmu un iedibina noteicošo nošķirtības toni, kas klātesošs ir ne vien Rūmī alkās pēc atjaunotas vienības, bet arī, domājams, jebkura cilvēka meklējumos. Uldis Bērziņš savulaik iespēja atdzejot dažas pirmās divrindes, un, tā kā iepriekš nepublicētas, atļaušos šeit ievietot pilnībā:

Klausies stabulē, kā viņa gauž,
Kad par atšķirtības mokām pauž:

Nācāt niedolā mūs cirst un raut —
Zēns un meitene nu manā balsī raud.

Asmens urd un brūces krūtīs dur —
Dziedāšu, kad pirksti staigās tur!

Katrs, kuru nāks no saknes plūks,
Gribēs atpakaļ un brēks, un lūgs.
Dziedu sūrdieņiem un laimīgajiem līdz,
Mana skumjā balss ik sirdij līdz.

Katrs tik man draugs, cik prāts tam sniedz —
Neba tu pie mana noslēpuma tiec!

Noslēpums no dziesmas tālu nepaliek,
Tak ja akla acs, tad ausu nepietiek.

Miesa garu jaut, un miesu gars,
Tak nav acs, kas garu drīkstēs skars.

Dziesmai liesmā degt, ne vējos pūst;
Tos, kas negrib degt, laiks nost pūst.

Liesmas mēle — tā, kas niedrē krīt,
Mīlas kvēle — tā, kas vīnā mīt.

Niedre — biedre tev, kas drauga šķirts;
Skaņām birstot, irst un pamirst sirds.

Kurš vēl cits tā indēt spēj un dziedēt?
Citur kur tik dārgu draugu viedēt?

Tas ir Asinsceļš, par kuru niedre stāsta!
Tā par Apsēsto un viņa mīlu klāsta.

Tikai bezprātim šai tirgū pirkt ļauts;
Dzird, kam auss, — bet kurlu apkārt daudz.

Nelaikā ik diena tam, kas mokās, —
Dienas nāk ar sirdēstiem rokrokās.

Dienas nāk un iet — ak, lai tās klīst! —
Paliec Tu ar mani, kas Tu šķīsts.

Visi ūdens sāti, tik ne zivs!
Maize dienišķā — tam, kas vēl dzīvs!

Briedā ienācies, ko sasam auglim teiks?
Tāpēc īsa runa: paliec sveiks!

Lai arī Masnavī viscaur pierakstīts vienā ritmā, šai nelielajai citātu izlasei katra divrinde ņemta kā atsevišķa, suverēna vienība, kur formas likumības variējamas atkarībā no individuālās labskanības un satura pilnības. Protams, atdzejojot visu kopumu, būtu jāiegulda sūras pūles, lai saglabātu noapaļotu skanējumu arī latviešu valodā. Tā kā Masnavī, līdzīgi Tūkstoš un vienas nakts pasakām, ir stāstu virkne, kas pārplūst, nekad pilnībā nenoslēdzot kādu no vēstījumiem, šeit izraudzītās divrindes kā niedres ir izrautas no to niedola: bieži vien pilnvērtīga vārsmas izpratne būtu iespējama tikai kontekstā ar kopējo vēstījumu. Tomēr atlasītas ir tādas divrindes, kas pašas par sevi var pilnvērtīgi un kodolīgi ietilpināt domas un secinājumus, kas vispārina sižetisko darbību. Pilnvērtīgāka darba gadījumā vienādojama būtu vārsmu skaniskā sistēma. Kamēr Uldis Bērziņš izvēlējies tautasdziesmām tik mīļo trohaju, šajā divrinžu izlasē lasītājs vairumā gadījumu saskarsies ar — vismaz latviešu tradīcijai — modernākiem pantmēriem, kur pirmā zilbe — neuzsvērta, tādējādi kaut cik tiecoties pēc muzikalitātes, kas persiešu valodai piemīt vispārākā pakāpē. Kā daži skoloti ļaudis apgalvojuši, jambs esot tuvāks dzīvai runai (Rūmī Masnavī ir sacerējis mutiski, bet pierakstu veikuši viņa sekotāji), un varbūt tāpēc tas šķita piemērotāks. Kāds no uztaktīgajiem trīszilbju metriem — amfibrahijs vai anapests — varētu būt visnotaļ piemērotāks, lai gan vietām draudētu ar liekvārdību.

 Kāda sūfija nostāsts vēstī: klejojošs dervīšs reiz klauvējis pie kādas lepnas mājas durvīm, lai lūgtu nedaudz ūdens un pārtikas. Namatēvs ubagu padzinis, aizbildinoties, ka viņam nav, ko dot. Kad pēc laika dervīšs atkal atgriezies, namatēvs viņam atcirtis, ka knapi pietiek pašam. Kad dervīšs atgriezies trešo reizi, saimnieks to aizdzinis ar rungu. Līdz visbeidzot dervīšs ielavījies nelabvēļa pagalmā un tā vidū nokārtojies. Kad saimnieks to ieraudzījis un sācis brēkt, dervīšs viņam atbildējis, ka, cerams, beidzot kaut kas izaugs viņa dārzā. Vēlu latviešu lasītājam būt atsaucīgākam un dāsnākam, uzņemot Rūmī savās mājās.

Raimonds Ķirķis, 2022. 

Tulkotāja ievads no grāmatas "Divrindes", Rūmī citātu izlase, izdevējs - fonds "Viegli", 2022. Grāmata pieejama - te.