Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Grobiņa, Kurzeme

Dzīve sāpju un gaismas paralēlēs. Zenta Mauriņa

Teksts: Laima Kota
Ilustrācijas: Evelīna Ozola
Dzīve sāpju un gaismas paralēlēs. Zenta Mauriņa

Viena no XX. gadsimta latviskās kultūrvides virsotnēm ir Zenta Mauriņa – rakstniece, kas latviešu literatūrā aizsāka esejas žanru, kultūrfilozofe, viena no retajām, kuras darbi akceptēti arī Rietumos. Sava laika izcilākā Eiropas literatūras un latviešu kultūras pazinēja un popularizētāja, viena no līdz šim svešvalodās visvairāk tulkotajām un pasaulē zināmajām latviešu rakstniecēm, kas triumfāli aizstāvēja doktora disertāciju un 1938. gadā kļuva par Latvijā pirmo sievieti – filozofijas doktori, kuras mantojumu topošie zinātņu doktori pēta arī mūsdienās. Pie visa paveiktā kritiķi Mauriņu vēl dēvēja arī par vācu gara aģenti, pārmeta svešu domu patapinājumus, pārspīlētu dižgaru kultu, patosu, samākslotību, retoriku, stila banalitāti, dekoratīvismu un pārmērīgu pozēšanu, pat piedēvēja tieksmi uz perversitāti un kritizēja viņas metodi veidot kompilācijā no citu darbiem pašas filozofiju, kuru, un to nācās atzīt pat nelabvēļiem, vienmēr raksturoja drosme, trāpīgums, noteiktu uzskatu formulējums, zināma nemaldības un pat izredzētības sajūta. Kā izcila runātāja viņa darbojās Mūrmuižas Tautas augstskolā, topot par tautas sabiedriskās domas audzinātāju un veidotāju, pulcināja iejūsminātu atbalstītāju pulku, bija sabiedrības uzmanības centrā. Latviju un latviešu rakstniecību viņa uzlūkoja no sava laika Eiropas kultūras augstumiem, atgādinādama, ka latvieši nav vieni kaut kur provincē, bet ka arī mēs esam neatņemama pasaules daļa.

Tik grūti formulēt, kas šīs spožās personības dzīves veikumā bijis galvenais, bet, manuprāt, ir divi iemesli, kāpēc latviešiem būtu jāzina Zenta Mauriņa.

Literāri kritiskajos darbos Mauriņa kā svarīgu aspektu pēta arī rakstnieka personību, bet esejā ceļu uz Mauriņu atļaušos meklēt, par karti izmantojot arī viņas dzīves pieturas īpatnības.

Lai Mauriņas daiļradē paveikto pēta speciālisti, bet manas malā stāvētājas un dzīves pagriezienu vērotājas pieredze čukst, ka, iespējams, paši latvieši savulaik Mauriņu būtu kritizējuši vēl vairāk, iespējams, nebūtu piedevuši viņas spožo veiksmi, veidojot akadēmisko karjeru… ja vien… ja vien Mauriņa būtu... ēm, kā lai pasaka, – vesela. Ja viņa būtu fiziski vesela, ja Universitātē lasīt lekcijas ierastos ar savām kājām, gan jau arī tad viņu mēģinātu sīkmanīgi… knābāt vai pat noēst. Ir mums precedenti.

Ja ir teikts, ka dižam kokam liela ēna, tad par Mauriņas ēnu varētu nosaukt viņas slimību. Piecu gadu vecumā Zentiņa saslima ar poliomielītu, pat pēc izmisīgām vecāku pūlēm ārstēt, līdz mūža galam viņa nespēja staigāt. Ir saprotams, ka Mauriņas mūžs bija fizisku sāpju pilns. Tieši sēžot ratiņos, piesieta zemei, atkarīga no pavadoņa viņa tiecās uz nesasniedzamo paralēli, uz ideju debesīm, kur centās pašķirt gara gaismas aizkaru. Citādi nekā – iespējams, ja būtu sveika un vesela, būtu iemācījusies rokdarbus un dzīvotu laimīgu izglītotas sievietes dzīvi.

Lai pārvarētu nevarību, Mauriņa lika veselajai miesai strādāt, ciešanas pārkausējot radošā enerģijā. Visa viņas dzīve bija cīņa ar sāpēm. Slimība un sāpes kā malka Mauriņas garīgā darba ugunij. Pasaulē ir daudz zināmu piemēru, kad slimība pārvērš dzīvi un faktiski piespiež tapt un sevi veidot pārcilvēciskiem spēkiem.

Piemēram, gleznotāja Frīda Kalo, pēc autoavārijas gadu nogulējusi ieģipsēta, sāka gleznot, bet ratiņkrēslā sēdošā Mauriņa – lasīt!

Atšķirībā no filozofiskām mācībām, kas liek nodoties pašanalīzei un sevis izķidājošai sapratnei, nojaušu, ka Mauriņa piepildīja savas dzīves galveno uzdevumu – viņa sevi veidoja, kādu pati vēlētos ideālā variantā. Stipru! Neatkarīgu! Bezbailīgu! Kopš jaunības viņa spītēja savai fiziskajai nevarībai, tēva iedvesmota zināja, ka ar savu dzīvi, lai kāda tā būtu, jātiek galā pašai. Gluži vīrišķīga iezīme. Nevis meklēja stuti, kaktiņu un uzturētāju, bet, par spīti ļenganajām kājām, uz rokām balstoties, sevi izcēla no gultas, nolika uz krēsla, pēc tam – ratiņos, atvēra savu privātskolu, nolēma, ka pati pelnīs naudu, ka studēs. Tiem laikiem netipiska parādība! Kaut atzinīgi rakstīja par eksaltēti romantisko Poruku, nekāda Kukažiņa, kas padevīgi samierinās ar pasaules un likteņa sasviestiem stikliem kurpēs un nosalst zem egles, Mauriņa nebija: “Visu gaidīt no pasaules – slinkums, trulums, nekrietnība. Arvien vēl pārāk daudz gaida no Dieva un pārāk maz apzinās, cik daudz jāveic paša spēkiem.” Nudien, ja viņa nodarbotos ar pašžēlošanu, mums nebūtu Eiropā zināmās Mauriņas, būtu ratiņos kluknējoša nabaga Zentiņa, kaktiņā pastumts dzīves pabērns.

Studiju laikā pastāvīgi trūka naudas, bet viņa nekad nerunāja ne par ciešanām, ne izsalkumu, pārtika no tējas un sausas rupjmaizes, kaut grūti, bet pati klāja gultu un mazgāja grīdu.

Mauriņa atzina, ka visu, ko devusi draudzība, mīlestība, darbs, ceļojumi, viņa guvusi, uzņemoties lielas ciešanas: “No sāpēm – fiziskām un psihiskām – nav jābaidās, ja tikai tās paplašina apvārsni.” Viņai bija trīs svarīgākie ārstēšanas līdzekļi: miers, ticība, pacietība.

Kad Mauriņa ar izglītojošām lekcijām devās braucienos pa Latviju, viņu apņēma klausītāju apbrīnas siltums. Tautas apbrīnu varētu uztvert kā balvu par sevis dzelžainu audzināšanu. Skaisti vārdi, bet neesmu satikusi nevienu, kas vēlētos ar likteni noslēgt šādus līkopus. Mauriņa nesaudzēja sevi līdz pēdējam brīdim: kā var gulēt un vaidēt – jāstrādā taču!

Otrs un pats galvenais iemesls, kāpēc mums būtu Mauriņa jāatceras, ir tieši šis – viņa heroizē darbu! Mauriņa visu dzīvi bija nesaudzīga savam fiziskajam vārgumam, tāpēc mierinājumu meklēja darbā: “Nav jābēg no sāpēm, tās jāpārvērš enerģijā, skaistumā, radītāja darbā.” Pat slimības laikā, kad vairs neklausīja rokas, mocīja bezmiegs, viņa nespēja rakstīt, tomēr diktējot turpināja darbu: “Mācīsimies klusi strādāt savu darbu. Jāiegriežas sevī un jāpārdomā, kas mūsos īsts un patiess.”

Visupirmā vērtība ir darbs, jo, pēc Mauriņas domām, “latvietim darbs identificējas ar dzīvi. Latvietis, kas nestrādā, ir pretrunā ar sevi”. Kā nākamo vērto viņa min… zemi, “jo, ja arī latvieti neviens nemīlē, (..) tad zeme to vienmēr mīl”. Iepretī pilsētas troksnim tiek godināts klusums, kuru latvietis spēj baudīt laukos. Mauriņa uzskatīja, ka intensīva darba priekšā atkāpjas visas slimības: “Radīšana – vislielākā atbrīvošanās no ciešanām, bet vislabākā aptieka – tā ir laba grāmata.”

Tieši ēteriskā, romantiskā, patosa pilnā Mauriņa esejās sniedz mierinājumu darbīgiem nemiera gariem un gluži vai netiešā veidā sniedz izskaidrojumu dzīves jēgai. Mauriņa raksta un runā par strādāšanu, dod izskaidrojumu, kāpēc latvietim gribas nenogurušam ņemties, kāpēc latvietim ir gods strādāt fizisku darbu, kam ir rokās paņemams rezultāts: uzrakstīta grāmata, izcepta maize, izkulta labība, iekopts dārzs un sakopta, daiļa telpa un vide.

Tāpēc laikā, kad mūsdienu patērētājsabiedrība, lai dzēstu garlaicību, tiek mudināta tikai izklaidēties un baudīt, visi, kas strādā, kam rokas + kājas + galva, lai zina, ka strādāt nav patoloģija. Zenta Mauriņa šo iezīmi ir atradusi kā vienu no latviskās identitātes atslēgām.