Radiožurnāls

2022. gada 3. martā Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” saņēma dāvanu. Neparastu dāvanu - ainavista Vilhelma Purvīša dzimtas mājas, ar novēlējumu radīt izcilajam gleznotājam muzeju. Zīmīgi, ka šis dāvinājums notika Meistara 150. dzimšanas dienā. Togad, vien mazliet vēlāk, Purvīša darbu izstāde Latvijas nacionālajā mākslas muzejā kļūs par apmeklētāko izstādi pēdējo desmitgažu laikā. Protams, jebkuram mākslas baudītājam uzreiz prātā nāk Purvīša pārsteidzošās gleznas, savukārt mums – fonda “Viegli” dalībniekiem – visvairāk interesē “cilvēks – Purvītis”. Kāds viņš bija, kā redzēja šo Pasauli un kādas bija viņa personības šķautnes. Lai iegūtu pilnīgāku priekštatu par Vilhelmu Purvīti, nolemjam doties ekspedīcijās, meklējot arhīvos un senos pierakstos pašus pirmsākumus – kāda bija Purvīšu dzimta, pirms tajā ieradās Vilhelms. 

Mūsu pirmās ekspedīcijas Jaunpiebalgā galvenais uzdevums ir “atgriezties” 1824.gadā, kad Made un Pēteris Purvīši pēc strīda ar hernhūtiešiem, Jurģos atstāj savas Tirznieku mājas, lai dotos uz Jaunpili, šodien – Zaubi. Tieši tur – “Vecjaužu” mājās – top Vilhelma Purvīša muzejs. Ekspedīcijas sākumā mēs nenojautām, ka tā kļūs par savdabīgu “izlaušanās istabu” – ar dziļu pļavu brišanu, meklējot hernhūtiešu saieta namu, orientieristu stilā atrodot iespējamo Purvīšu dzimtas māju drupas un līšanu laukā pa aizslēgtas vidusskolas pirmā stāva logu. Papildus tam  - hernhūtiešu garu dusmas par noslēpumu atklāšanu.. Bet par visu – pēc kārtas. 

Ekspedīcijā dodamies piecu cilvēku sastāvā – pētnieces Janīna un Elīna Kursītes, Žanete un Ants Grendes, kā arī es – “Radiožurnāla” redaktors. Ceļš uz Jaunpiebalgu ved caur... Alūksni un “Ernsta Glika bībeles muzeju”, jo tur šodien dzīvo un strādā vēsturnieks Jānis Polis. Viņš ir caur un caurēm piebaldzēns, tāpēc zina ieviest skaidrību par atšķirībām starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu. Izrādās, hernhūtiešu aktīvās rosības dēļ, Vecpiebalga izglītības līmenī reiz esot pārspējusi Jaunpiebalgu par veselu paaudzi. Bet, aizstāvības pēc, jāsaka, ka jaunpiebaldzēni allaž bijuši ideālisti un sapņotāji – braukuši Pasaulē laimi meklēt un atgriezušies ar modernām vēsmām (brāļi Kaudzītes tam ir gana spilgts piemērs). Turpretī vecpiebaldzēni tiktāl izskolojušies, ka intelektam kļuvis par šauru - liels vairums topošo uzņēmēju, skolotāju un viedokļu līderu devušies laimes meklējumos uz Rīgu, lai atpakaļ Vecpiebalgā vairs neatgrieztos. “Liela uguns pati sevi dzēš,” teiktu Šekspīrs. 

Hernhūtieši, neapšaubāmi, devuši milzīgu artavu latviešu skološanā, bet, gluži kā ar visām pārmērībām, kļuvuši pārlieku intensīvi, tāpēc nonākuši pretrunās ar baznīcu (tolaik lielākā daļa mācītāju bija vācbaltieši) un vietējo iedzīvotāju izvēlēm. Tā, 1842. gadā Purvīšu Pēteris no Jaunpiebalgas Tirznieku mājām nokļūst konflikta krustugunīs starp diviem dzirnakmeņiem: hernhūtiešu kustību un mācītāju Kēlbrantu. Tie pirmie apsūdz to otro teju divdesmit pārkāpumos, kas pēc izmeklēšanas apstiprinājumu tomēr negūst. Toties mācītāja aizstāvēšana Purvīšiem maksā dārgi: milzīgā naida dēļ viņi – deviņu bērnu ģimene – atstāj savas mājas un dodas nezināmajā. 

Šādu vēstures liecību atrodam Jaunpiebalgas vidusskolas arhīvā, ko rūpīgi sagrupējusi Vēsma Johansone. Absolūtas nejaušības rezultātā, atrodam tieši to kladi, kurā pārrakstītas baznīcas grāmatas un atveram tieši vietā, kurā vēstīts par Pētera Purvīša aizbraukšanu no Jaunpiebalgas. Tikmēr skolas saimnieks visus ekspedīcijas dalībniekus ir ieslēdzis skolā, domājot, ka neviena cita mācību iestādē nav (tiesa, muzeja sarkanais busiņš, kas noparkots tieši skolas priekšā, varētu gan liecināt par kādu ceļotāju klātbūtni). Pēc mēģinājumiem skolu atslēgt un īsām pārrunām tiek nolemts izlauzties, izrāpjoties pa logu. Visi ekspedīcijas dalībnieki ir 35 – 75 gadu robežās, tāpēc “rāpiens” liek ne tikai atcerēties bērnību, bet arī mazliet satraukties, sagrupējot ķermeni jebkurā brīdī iespējamam “atpakaļmetienam”. Bet viss beidzas labi – esam evakuējušies. Tikmēr, hernhūtiešu gari, redzēdami, ka ar pirmo piegājienu topošo “Purvīša muzeju” nevar apturēt, “Vecjaužu” mājās nobrucina vienu no vecās kūts sienām. Zem drupām tiek apraktas arī senas zirgu pajūga detaļas. Tieši tādas, kādas uzgājām arī  “Vēveros” – Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiālē, meklējot vizuālus paraugus mājām un sadzīves rīkiem, kas datējami ar 19. gadsimta sākumu. Iespējams, tās ir Purvīšu zirgu pajūga detaļas, ar kuriem gleznotāja priekšteči pārcēlās uz Vecjaužiem…

Hernhūtiešu saieta namā, kas šobrīd novietots Alauksta ezera krastā, kāda uzņēmēja apsaimniekotajā teritorijā, arī iegājām. Saieta nama atjaunošana tam noteiktā statusa (saimniekaprāt – nepamatoti) dēļ ir teju neiespējama. Tādējādi hernhūtiešu kustība un tās izpēte jau atkal liek neziņā raust plecus – vai tie jau atkal ir hernhūtiešu gari vai birokrātijas apburti eksperti, kuri neļauj šo vēstures lappusi pienācīgi izlasīt, iztulkot un kopt. Lai hernhūtieši dara kā grib – ja vēlas slēpties, lai tā būtu. Tikmēr mēs esam ieguvuši vērtīgus materiālus par 200 gadus seniem notikumiem, kas vēlāk sāks veidot grūti atšķetināmu, tomēr ticamu pavedienu. Pavediena otru galu mēs uziesim trešajā ekspedīcijā Zaubē. Vai tā ir sakritība, ka tobrīd, kad Purvīši mēro ceļu no Jaunpiebalgas šķietami nezināmā virzienā, Zaubē kalpojošā mācītāja sieva nāk no.. Jaunpiebalgas? Kas viņa ir un kāpēc Vilhelms Purvītis veselas divas paaudzes vēlāk arvien paliek uzticīgs vācbaltiešiem un vāciešiem? Vēsturei patīk ziņkārība, bet ne uzbāzība. Mēs turpinām maziem solīšiem un nākamajā ekspedīcijā meklēsim Vilhelma tēvu. Rēzeknē.

Ekspedīcija tapusi sadarbībā ar Purvīša muzeju.