Radiožurnāls

Domājot par Cēsu novadu, protams, pirmais, kas nāk prātā ir... Cēsis. Ar savu kultūras daudzveidību un bagātību (māksla, mūzika, sarunas) un neticami spēcīgu lokālpatriotismu. Rodas aizdomas, ka cēsnieki cits citu atpazīst jebkurā Latvijas pilsētā, tā, it kā viņiem sejā būtu rakstīts – es nāku no Cēsīm. Un tas neapšaubāmi ir fenomens. Bet Cēsu pilsēta, protams, nav vienīgais, ko piedzīvot Cēsu novadā. Lielā Ellīte, Mazā Ellīte, iespēja pieskarties Staburagam, dzelzceļa tilts, pār kuru jābrauc noteiktā ātrumā, citādi vilciens var sākt ripot atpakaļ, miljons krokusu, bijusī tuberkulozes slimnīca, Imantam Ziedonim veltīts ozols “Tutepatās”, personības mākslā, medicīnā un literatūrā... Brīva vieta izvēlei! Atlants (vai Vikipēdija) rokā, un – aiziet! Bet par visu pēc kārtas.

Nav ne jausmas, kāpēc tāds nosaukums, bet Liepā ir atrodami vārti uz elli – Lielā Ellīte. Tās ir vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā. Pāris kilometru tālāk portāls turpinās ar vārtiem uz Mazo Ellīti. Ņemot vērā, ka blakus Lielajai Ellītei ir upurakmens un ap to izveidots labirints, senlatviešiem elle bijis nevis bieds, bet burziņa vieta. Ej nu saproti. Bet vienu gan varam droši apgalvot – gana iespaidīgi. Tikpat iespaidīgs ir Baltijā augstākais dzelzceļa tilts pār Raunas upi Priekuļu pagastā. Pār to vilcieniem jābrauc ar ātrumu precīzi 80 kilometru stundā. Ja brauc lēnāk, slīpuma dēļ vilciens var sākt ripot atpakaļgaitā. Tātad šī nebūs tā vieta, kur dziedāt: “Brauciet lēnāk pār tiltu, draugi!”

Apskates objektu Cēsu novadā ir vēl gana daudz, bet ir kāds noslēpums, kas nav gluži uz tūrisma plāksnītes aprakstīts. Ja kādam rodas nepārvarama vēlme pieskarties leģendārajam Staburagam, to var izdarīt… Liepas kapos. Eduarda Veidenbauma un viņa dzimtas piemineklis veidots no Staburaga atlūzas, atklājot tā īpatnējo šūnakmens struktūru.

Savukārt ar pazemes slāņu struktūru tīri labi var iepazīties Lodes māla karjerā, kas skatam atsedz aptuvenu nojausmu par to, cik dziļi zem zāles atrodas melnzemes, grants un māla slāņi.

No lielformāta dabas objektiem uz mikropasauli pārslēgties lieliski palīdz Jāņa Rukšāna krokusu un īrisu kolekcija vairāku siltumnīcu kompleksā – mazi, mīlīgi ziediņi, katrs ar savu īpatno rakstu, niansēm un krāsām. Krokusiem pretī uzreiz liekam kādu turpat netālu esošu dabas brīnumu – dziedošo Ungura ezeru. Kāpēc dziedošo? Jo pavasarī, kad spoži spīd saule, bet ezers vēl klāts ar ledus segu, ezers skan. Katru reizi, kad, saules sasildīts, ledus ieplaisā, tas rada īpatnēju skaņu, kas atbalsojas pa visu ezeru, jo ūdens lieliski vada skaņas viļņus – to katrs valis un delfīns zina.

Tikmēr Cēsīs – gana rimta ikdiena. Tomēr mākslas centrs, vakara dzejas lasījumi kafejnīcā, viesnīcas, restorānu izvēle atgādina, ka šī nav tipiska pilsētiņa – infrastruktūra pielāgota tam, lai lielāku pasākumu norises laikā paēdis, izguldīts un izklaidēts būtu katrs ciemiņš. Tieši tie ir elementi, ar kuriem pilsēta izrāda vēlēšanos un gatavību uzņemt viesus. Un arī mēs kā viesi to izjutām – tā ir sajūta, ka tu drīksti te būt.

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs