Radiožurnāls

Ekspedīcija uz Kuldīgas novadu “Radiožurnālam” ir īpašs izaicinājums, jo jau četrus gadus esam teju vietējie – sākotnēji ar kultūrvietas “Kulturālo kartupeļu lauks” starpniecību, nākotnē – ar vides objektu “Vēl lielāks galds virs mana galda” Kuldīgas centrā. Veidojot šos objektus, Kuldīgas novadu esam izceļojuši gandrīz krustu šķērsu, tāpēc atrast ko negaidītu ir īpašs prieks.

Un tieši šāds – neviltots prieks – mūs pārņem jau pirmajā pieturvietā. Un to nevar nosaukt nekā citādi kā par sakritību, jo uz Laidu muižu mūs netīšām aizveda Valters Dakša, kuru aicinājām kļūt par ekspedīcijas raksta autoru. Tā kā Valters nakti bija pārlaidis tieši tur, jau laicīgā rīta stundā ieradāmies pie bijušās Laidu pamatskolas ēkas, kuru nu pārņēmuši… mākslinieki: mūziķi, keramiķi, gleznotāji, rakstnieki, kā arī daži diezgan atpazīstami rezidenti no ārzemēm.

Kādus desmit gadus atpakaļ līdzīgas mākslinieku komūnas izveidojās Andrejsalā, VEF bijušās rūpnīcas ēkās, Spīķeru kvartālā vēl ilgi pirms remonta un citur. Doma pavisam vienkārša – ja nezini kā izglābt ēku, ielaid tajā māksliniekus. Viņi visu sakops, uzlabos, iekārtos un izveidos no tās gana baudāmu kultūrvietu. Cita lieta – kā rāda pieredze – kad kultūrvieta ir pašā plaukumā, diemžēl uzrodas naudīgāki “īrnieki”, kuri pārņem šīs vietas ar pilnīgi citiem nodomiem. Sak’- “paldies, ka izglābāt un sakopāt – tālāk mēs paši tiksim galā”. Ļoti negribētos, lai tas būtu arī Laidu muižas nākotnes stāsts, jo šodienas īrnieki ir labi pazīstami, uzticami un ar izcilu gaumi. Tieši tas, kas nepieciešams teiksmainajai Laidu muižai.

Pavisam netālu no Laidu pils kompleksa uzejam vēl kādu fascinējošu būvi – Sieksātes luterāņu klostera baznīcu – pirmo luterāņu klosteri Latvijā. Baznīca, mērot baznīcu gados, ir pavisam jauna, mūsdienīga un, jā, pat stilīga, jo kaut ko tādu ieraudzīt, šķirot grants ceļa putekļus starp labības laukiem ir neviltots pārsteigums. Pārsteidzoši arī, ka baznīcu no ceļiniekiem sargā “privātīpašuma” barjera.

Un tad mūsu ceļš ved uz Ēdoli, lai iepazītos ar pirmo latviešu bibliotēku. To 1840.gada 23.aprīlī paveicis neviens cits kā mūsu kuģotājs, publicists, grāmatvedis, rakstvedis, koru un Baltijas jūras izsmelšanas biedrības dibinātājs, žūpības apkarotājs Ēdoles spirta brūža pašā viducī un nežēlīgā barona fon Bēra izjokotājs - Krišjānis Valdemārs. Lai arī Ēdolē sabijis vien divus gadus, viņš paspējis pilsētu iegriezt tādā vērpetē, ka tā vēl šodien turpina griezties Valdemāra zīmē.

Līdzvērtīgu vērpeti jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem piedzīvo Kuldīgas pilsētas arhitektūra. Visus šos gadus rūpīgi kopta, pārdomāta, sargāta un restaurēta, lai saglabātu vēsturisko izskatu – nekādu plastmasas logu, stikla fasāžu vai daudzstāvu viesnīcu. Kā rakstīts 1978.gadā sastādītajā Kuldīgas vēsturiskā centra pasē: “Kuldīga ir unikāls pilsētbūv- niecisks veidojums, kas, pateicoties vairākiem labvēlīgiem faktoriem, saglabājis līdz mūsu die- nām neskartu sena mazpilsētas centra plānojumu un apbūves struktūru, kurā koncentrēts arī lielāks skaits arhitektoniskā dekora un lietišķās mākslas darinājumu – vairāk kā jebkurā citā Latvijas senā mazpilsētā.”

Jā, reizēm unikalitāti var ieraudzīt tikai uz laika ass. Kas sākotnēji izskatās pēc māksliniekiem - dīkdieņiem bijušajā pamatskolā pēc laika var izrādīties liktenīgs modinātāja zvans pieklusušā miestiņā. Tikai pēc laika var saprast kādu ietekmi uz līdzcilvēkiem spēj atstāt viens gudrs un radošs prāts, kurš peld pret straumi, saviļņojot ar savu dedzību. Tikai ar laiku var novērtēt, ka darbi, kas tiek darīti godīgi, pacietīgi un jēgpilni, spēj savērpt visiespaidīgākas vērpetes.

Un, starp citu, kad nākamreiz piestāsiet aplūkot Īvandes ūdenskritumus Rendā, paejiet kādu gabaliņu pa taciņu tālāk aiz pirmā ūdenskrituma. Izrādās, ka tā nav gramatikas kļūda uz tūrisma objekta norādes – ūdenskritumu patiešām ir vairāk.

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Kuldīgas novada pašvaldība