Radiožurnāls

Mērot uz lielās laika ass, vien sekundes simtdaļu atpakaļ (2021.gada 1.jūlijā) Valsts Prezidenta rosinātais un Saeimas pieņemtais “Latviešu vēsturisko zemju likums” pēkšņi atgrieza Latvijas kartē Sēliju. Ja Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale jau sen visiem bija pazīstama, tad Sēlija nu kļuvusi par noslēpumaino “māsu” – kas tur dzīvo, kā viņi runā, kāda ir viņu dzīvesziņa? Mazliet savādi, jo neviens jau nav “nācis klāt” vai pēkšņi uzradies - tie ir tie paši mūsu ļaudis, kas domā, dara un dzīvo tāpat kā jebkurš no mums. Bet reģiona vēsturiskā nosaukuma atgriešana tomēr daudz ko maina.

Vārda iedošana (atdošana) ir pamodinājusi mītu par vēsturiskajiem sēļiem, kuri līdzās kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, lietuviešiem, jātvingiem, prūšiem un skalvjiem 12.gadsimtā rosījās Baltijas reģionā. Rosījās tā, ka ne jau aiz laba prāta tika izkauti, aiz sevis atstājot teiksmainus pilskalnus, leģendas un apbedījumu vietas, pilnas ar rotām. Aknīstē nesen uzstādīts balts krusts, atzīmējot kristietības ienākšanas Sēļu zemē 810-gadi. Jācer, ka tas uzstādīts pieminot nevis svinot, jo kopš tā laika sēļi pazuda gluži kā Korkuļu ūdensrijēju aprīti.

Iespējams sēļi sakāpa Saukas ezerā – lielākajā visā Sēlijā vai noslēpās plašajos Sēlijas mežu vālos. Pārvilka savai ciltij pāri Kņāvu vai Stupeļu pilskalnu biezās un stāvās segas, vai pavēlās zem Ādmiņu dižakmens. Aiz pāridarījuma nonira pazemes upē. Un tagad – 812 gadus vēlāk – mēs tos no jauna saucam. Tikai – vai ir kas atsaucas?

Zasā noteikti ir. Tur mums top skaidrs, kāpēc sēļi nemīl dižoties un par sevi skaļi stāstīt – jo sēļi ir pašpietiekami, viensētnieki, klusi, tieši, mazliet skarbi (bet ne aiz ļauna – liekvārdību ienīstot), godīgi un centīgi. Sēļu viensētu vidū esot stāvējuši “piena galdi”, kur no rītiem saimnieces izslaukto pienu likušas. Piena daudzums attiecīgi parādīja, kura saimniece strādīgāka – diezgan godīgi. Tostarp, uz “piena galdiem” saimnieces ik pa laikam atstājušas pa kādai dāvanai otrai viensētai. Jo laipnība taču neprasa piepūli.

Un vēl sēļiem traki patīkot meži un purvi – tās ir kā otrās mājas. Un acumirklī viss šķiet pavisam loģiski. Kurzemniekiem – jūra, vidzemniekiem – pakalni, latgaļiem – ezeri, zemgaļiem – plašums, sēļiem – meži. Katram sava dabas stihija, kas pilnveido cilvēku viņa dzīves laikā. Iemāca skatīties uz Pasauli caur šīs stihijas prizmu. Un – kā gan lai mēs katrs nebūtu citādāki, ja kurzemnieks sauli redz apaļu un spožu visas dienas garumā, bet sēļu saule mirdz caur koku stumbriem, stariem izgaismojot smalkākās nianses, kurām citi paietu garām. Jā, smalki ir tie sēļi.

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu.