Radiožurnāls

Piramīdām pa pēdām – tā trīs vārdos varētu raksturot mūsu ekspedīciju pa Talsu novadu. Morēnas sabīdījuma un saspieduma pauguri, kas radušies ledus laikmetam atkāpjoties (līdzīgi kā drumlini Valmieras novadā), vēl šodien redzami Kaltenes Kalvās. Vien 60 gadus senā pagātnē šie piramīdu formas akmens krāvumi esot slējušies līdz pat 20 metru augstumā (mērogam – līdz koku galotnēm). Protams, dziļi domājošajai Padomju varai šķita gana racionāli šīs piramīdas 60. – 70.gados iznīcināt, milzīgos laukakmeņu krāvumus pārstrādājot šķembās, kas vēlāk tika izmantotas ceļu būvei. Pilnīgi iespējams, ka leģendas par Kaltenes Kalvu piramīdām kā mistiskas enerģijas centriem palīdzēja pieņemt lēmumu par šīs unikālās vietas iznīcināšanu. No kādreizējiem 20 metrīgiem šodien sastopami vienu līdz divus metru augsti akmens krāvumi. Bet, nesaudzīgi pielietojot iztēli, jebkurš var iedomāties to skatu, ko savā priekšā ieraudzīja ceļu būves uzņēmuma brigadieris Buhanskis, ieradies uz “jaunā asfalta ieguves vietu”.

Citi avoti stāsta, ka daļa no Kaltenes Kalvām aizvesta uz Roju, lai taptu mols. Saprotams, nekavējoties dodamies turp. Mols kā mols, bet ideja, ka tu iespējams rāpelē pa horizontāli izbērtu piramīdu piešķir šai vietai zināmu šarmu. Un Roja ir ļoti skaista, sakopta pilsēta – to visi atzīstam teju vienlaicīgi. Mūsu tālākais ceļš ved Ārlavas virzienā, jo Rojas Jūras zvejniecības muzejā iegūtā informācija par mūsu dižāko jūrā braucēju Krišjāni Valdemāru pamatīgi ieintriģē. Ārlavas baznīcā Valdemārs ir kristīts, jo dzimis turpat – Sasmakā. Šodienas Latvijā – Valdemārpilī.

Arvien biežāk mūsu ekspedīciju galamērķi kļūst par šādām piramīdām – vēsturiski svarīgi, iespaidīgi un vareni objekti, kas mūsdienas vai nu nepiedzīvo, vai kalpo par paraugu tam kā nevajag darīt. Pieklājību un siltumu izstarojošā Sasmakas muiža kā lepna pašpuikas pamesta meitene klusi sēž pretī savai 400 gadīgajai Elku liepai un gaida. Bet – ko? Kad beidzot sabruks pavisam? Vai tomēr – gādīgas un čaklas rokas? Mazliet sažņaudzas sirds, ka šīs piramīdas visbiežāk apmaldās ekseļa tabulu labirintos. Būt vai nebūt vēsturei un tās lieciniekiem? Ekseļa tabulu zīmētāju rokās.

Citu ainu redzam Dundagā. Nekādi nevaru tikt vaļā no domas, ka Dundagas pilī noteikti ir uzņemta kāda kino filma. Esmu par slinku, lai pārskatītu Latvijas kino arhīvu, tāpēc – ja kāds zina, dodiet ziņu. Izremontētajos pils pagrabos iekārtojušās dažādas ekspozīcijas, pils naktsmītnes vēl aizvien mīlīgi lepojas ar savu augsto booking.com reitingu, veikals strādā līdz pēdējiem putniem – viss kā sevi cienošā pilsētā. Spriežam, ka tā arī ir atslēga uz izaugsmi un attīstību: ja tu pats sevi uzskatīsi par miestu, tādu tevi redzēs arī citi. Un Dundaga nudien nav nekāds miests, bet pilsēta, kas zina savu vēsturi un ar to nekautrējas lielīties. Krokodilu Harijs (Arvīds Blūmentāls), dakteris un valodnieks Juris Bārs (paldies viņam, ka atbrīvoja latviešu valodu no “čupu burtiem”, tsitaadaak mehs vel schodeen raksteetu schaadi), dakterleja, Peldangas labirints un atsaucīgi vietējie. Redz - var arī tā.

Mājupceļā vēl piebraucam pie Imanta Ziedoņa inicētās Valpenes piramīdas, lai beidzot pēc visiem šiem gadiem saprastu: Valpenes piramīda taču ir netālu esošo Kaltenes Kalvu piramīdu simboliska atgriešanās! Ar savu enerģiju, iespaidīgo izmēru un dziļo domu piesātināta, tā kalpo par atgādinājumu, ka cilvēki VAR. Ir tikai jāgrib un jādara. Un tas tev nav ekseļa tabulā ķeksīšus likt.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Talsu novada pašvaldība