Radiožurnāls

Uz “Jāņaskolu” Jaunpiebalgā dodamies sešu kolorītu cilvēku ekspedīcijas sastāvā. Ar zināmu neizpratni uzzinu, ka esmu teju vienīgais, kurš skolas laikā šo muzeju nav apmeklējis, tāpēc ar patīkamu satraukumu gaidu tikšanos ar Emīla Dārziņa atstāto mantojumu un muzeja krājumu. Tā kā esmu bijis četru Dziesmu un deju svētku dalībnieks, labi atpazīstu tās maģiskās emocijas, kas pārņem, lielajā estrādē dziedot Dārziņa “Lauztās priedes”. Iespēja ieraudzīt komponista personīgās mantas, istabu un darba galdu (kā ierasts memoriālos muzejos), protams, uzjunda nostaļģiju pēc Dziesmu svētkiem. 

Pirmais pārsteigums: Emīla Dārziņa muzejs ir nevis Emīla Dārziņa mājas, bet gan bijusī skola. Diez, ko gan citu es gaidīju, zinot, ka dodamies uz “JāņaSKOLU”? Otrais pārsteigums: “Jāņaskola” ir Emīla Dārziņa UN Jāņa Sudrabkalna muzejs. Interesanti, pie sevis nodomāju. Vai tad tik dižs komponists nav pelnījis pats savu muzeju? Tikai sev. Godinot viņa atstāto mantojumu un neizdzēšamo nospiedumu Latvijas kultūras vēsturē. Pacietīgi izpētām muzeja pirmajā stāvā izvietoto ekspozīciju par dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, bet domās jau trinos ap kāpnēm uz otro stāvu, kur gaidāma tikšanās ar Dārziņu. Trešais pārsteigums: Emīls Dārziņš ir ne tikai kā naktstauriņš nemanāmi aizplīvurojis no šīs pasaules, bet arī pamanījies izdzēst gandrīz visas pēdas, kas liecinātu par viņa eksistenci cilvēka veidolā. Pāri paliekot vien pāris darbiem un leģendai. 

Klavieres, uzvalks un cepure, kas bija viņam mugurā, izkrītot no vilciena, kristību cepurīte, tintnīca, pāris dokumentu un vēstuļu kopijas, un punkts. Tik daudz (vai maz) palicis pēc cilvēka, kurš tik ļoti ietekmējis Latvijas mūziku. Mūsdienās teiktu: minimālisms. Protams, izpētot Emīla Dārziņa biogrāfiju, secinu, ka viņa personība bijusi tikpat neaptverama kā viņa mūzika. Melanholiķis, ideālists, dedzīgs un aizrautīgs pārmaiņu nesējs, kurš ir gatavs savās kritikās nesaudzēt savus laikabiedrus. It kā ģimenes cilvēks, bet bez pārlieku lielas intereses par sadzīvi. Tautas mīlēts, bet nabadzīgs. Šķiet, viņš dzīvojis pats savā laika zonā, kas vien epizodiski saskaras ar apkārtējo pasauli. Misijas cilvēks, kura pārliecība ir meklēt iztrūkstošo puzles gabaliņu, kas ļautu izmainīt veidu kādā mēs “patērējam” kultūru. Tai būtu jābūt bezierunu sekošanai uz to vietu, kurp ved komponista, dzejnieka vai gleznotāja iztēle. Tai būtu jābūt simtprocentīgai atdevei no skatītāja puses. Jo mākslinieks vēsta. Un ir negodīgi neklausīties, ja ar tevi runā. Jo īpaši, ja esi iegādājies biļeti, lai labprātīgi klausītos māksliniekā. Ceturtais pārsteigums: es pamanu, ka domāju līdzīgi. Teju 150 gadus vēlāk. Kāpēc nekas nav mainījies, ja jau cilvēks ar tādu vērienu ir tik ļoti centies? Stāstījis, rakstījis, komponējis, rādījis piemērus, uzskatāmi salīdzinājis. Un šis nav stāsts par tvitera vai feisbuka ierakstiem. Dārziņš publicējās tā laika grandos: “Baltijas vēstnesis”, “Balss”, “Mūzikas druva”, “Zalktis” u.c. Tātad bija pat ticis pie rupora pūļa vidū. 

Emīls Dārziņš kā laika biedrs stāv blakus Rainim, Aspazijai, Jāzepam Vītolam, Emilim Melngailim un daudzām citām nozīmīgām tā laika personībām, bet līdz mūsdienām atceļo vien “Melanholiskais valsis” un pāris dziesmu? Bet viņa cīņa par kultūras un mākslas patieso uzdevumu – apgaismot, celt, rādīt ceļu uz izaugsmi, sniegt katarsi katrā tikšanās ar mākslu reizē – paliek vien rakstos un nostāstos. Un Laiks ar derdzīgu smīnu saka: “Jā, tiecās viņš pēc ideāliem, muahahaha. Sagribēja mainīt cilvēku dabu! Hold my beer while I’m kissin’ Your girlfriend!” Piektais pārsteigums: bet ja arī es kaut ko te cīnos, mīcos pa saviem māliem un cenšos kādam pierādīt, ka augstvērtīgai mākslai arī būtu jābūt plaša patēriņa produktam, tad kāda ir iespēja, ka man tas izdosies? Ja PAT Emīlam Dārziņam tas neizdevās. Tad varbūt nav vērts tērēt savu enerģiju un tā vietā to novirzīt tur, kur tai būs īstā atdeve? 

Irānas universitātes profesore Zora Šariatina savā pētījumā “Augstās un zemās mākslas pētniecība no pragmatiskās puses” min, ka dalījums “augstā” un “zemā” māksla pastāvējis jau kopš laika, kad radusies kultūra. Augstā māksla savā veidā reprezentējusi izglītoto eliti, kamēr zemās mākslas uzdevums ir apmierināt mazāk izglītoto sabiedrības daļu, kurai, taisnību sakot, nemaz neinteresē tiekšanās pēc ideāliem, jo svarīgāk ir nopelnīt naudu iztikai. Protams, laikam ejot, šīs abas mākslas ir satuvinājušās un reizēm pat mēdz saskarties. Taču šodien, būsim godīgi, mēs lielākoties spriedelējam par formātu un izpausmes veidu. Un mākslas darba ideja vai pamatojums ne vienmēr ir tas pats, kas ideāli. 

Vai varētu būt tā, ka Emīls Dārziņš gluži vienkārši klauvēja pie nepareizajām durvīm? Jo, ja tu trijos naktī grabinies gar durvīm un pēc tam aizgrābti stāsti Rainim par apgaismību, gara tiecību un Saules mūžu Latvijai, visticamāk Rainis nožāvāsies un teiks: “Emīlīt, jā, es to visu saprotu. Es jau sen to visu zinu. Saldu dusu.” Un tad Emīls grabinās gar nākamajām durvīm, atver Astrīdas kundze. Uz apmātā jaunēkļa vārsmām Astrīdas kundze atbild ar: “Ir trīs naktī! Ko tu te dauzies apkārt? Es tūliņ pasaukšu Vili! Viiiliii, te kaut kāds trakais pie durvīm! Mudīgi bāz sāli plintē!” Un Emīls, melanholiski, neviena nesaprasts, skumji izskan tukšajās Rīgas ielās. Kurš un kad ielaidis šo milzīgo, pelēko skumju mākoni, no kura nemitīgi līst lietus Emīla darbistabā? 

Māte. Marija Dārziņa. Bērnībā dzīvojusi nabadzībā, laulībā stājusies, aprēķina dēļ. Vīrs – gandrīz nekāds. Dzīve – nabadzīga un pelēka. Nemitīgs darbs. Dzimst dēli. Pirmie divi mirst jau agrā jaunībā. Kā Dieva dāvana piedzimst Emīls. Māte, rūgtās pieredzes vadīta, tur dēlu ciešā pavadā. Bet dēliņš ir vājredzīgs un veselība arī neturas. Puisēns ir ļoti introverts un dzīvo pats savā laika zonā. Piedzimst vēl viens dēls - Hermanis. Tas aizies 24 gadu vecumā. Un Emīls – vien septiņus gadus vēlāk. Kad Emīlam Mārtiņa kapos gribēs uzstādīt pieminekli, kapa vietu uz laiku uzraks. Atraks tā, ka redzams zārka galvgalis. Māte slepus ielīdīs piemineklim paredzētajā bedrē un vairākas stundas sēdēs pie zārka sieniņas, lai kaut uz brīdi atkal būtu tuvāk savam Emīlītim. Cik vien tuvu var. 

Nevienam neko nepārmetot, nevienu nenosodot – nedz tā laika sabiedrību, kura Dārziņa teikto tā arī nespēja pienācīgi uzklausīt, nedz Pāvulu Jurjānu, kurš, Dārziņa asās kritikas dēļ (Jurjāns, redz, nemākot Čaikovski diriģēt!) apsūdz savu laika biedru plaģiātismā, kā rezultātā uguns aprij pārāk daudzus Emīla skaņdarbus. Nedz vilciena pasažierus, kuri nepamanīja tuvojošos traģēdiju, nedz Dārziņa māti, kura aiz pārlieku lielas mīlestības netīšām iedēstīja dēlā arī savas neizmērojamās skumjas par dzīves smagumu. Nedz mūsdienu komponista mantojuma glabātājus, redzot, cik patiesībā liels potenciāls ir Dārziņa personībā. 

Sestais pārsteigums: Emīla Dārziņa muzejs ir tieši tāds, kādu to šobrīd vajag. Tas, gluži kā komponista māte, klusi cieš līdzi sava dēla traģiskajam liktenim. Un, kad pienāks laiks atklāti, godīgi un bezbailīgi runāt par vērtībām, ideāliem, atklāsmēm un cilvēka Gara izaugsmi, būs nepieciešami jauni muzeji savam laikam par ātru dzimušajiem ģēnijiem, kuri šobrīd ir iesprostoti vien novadpētniecības muzeju mazās un patumšās istabiņās. Jo, lai runātu par lieliem un diemžēl lielai daļai neērtiem jautājumiem, nepieciešams tāds plašums, kas aizsit elpu, pirms tu paspēj pārtraukt runātāju pusvārdā. 

Tikmēr Dārziņš vēl joprojām, kā ēteriska planēta rotē ap Zemeslodi, atstāts “in limbo” stāvoklī. To, kā skan šis mākslīgais zemes pavadonis, mēs regulāri saklausām Dziesmu svētkos vai ceremonijās, kurās nepieciešams saraudināt publiku, atskaņojot “Melanholisko valsi”, jo tas tūlītēji izrauj no latvieša viņa melanholisko būtību. Bet tā ir vien redzamā planētas puse.

Raksta tapšanu atbalsta: Jaunpiebalgas novada pašvaldība (2021)