Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Olaine, Vidzeme

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Ekspedīcijas laikā Olaines novadā nav iespējams izvairīties no acīmredzamā – šeit domā par jauniešiem. Sankcionēti grafiti mākslas darbi (“Heirēka!” – augstākais grafiti darbs Baltijā), moderns atrakciju un ielu vingrošanas parks Olaines Mežaparka teritorijā, nupat atklātais skeitparks, vairāki labiekārtoti karjeri ūdens priekiem – viss, kas nepieciešams kvalitatīvai un saturīgai “ielu dzīvei”. Parokot mazliet dziļāk, lietas sāk iegūt jau konkrētākas aprises, jo bez iedvesmojošiem panākumiem ir grūti kādam iegalvot, ka, piemēram, uz skeitborda dēli ir iespējams paskatīties arī no cita skatpunkta. Vairākkārtējs Eiropas un pasaules čempions, Ginesa rekorda ieguvējs slaloma skeitbordā noteikti var kandidēt uz saistošu un iedvesmojošu pieredzes stāstu. Mēs iepazināmies ar Jāni Kuzminu, un pēc sarunas vēl ilgi jādomā – kāpēc es par šo visu uzzinu tikai tagad!?

Pirmie ieraksti internetā par taviem panākumiem atrodami no 2007. gada, bet ticu, ka īstais sākums meklējams vēl senāk, vai ne?

Jā, tā ir. Tie bija pirmie lielie panākumi. Septītajā gadā es pirmoreiz kļuvu par Eiropas un arī pasaules čempionu. Bet pirmsākumi meklējami deviņdesmitajos gados, kad es jau pabiju sacensībās gan Eiropā, gan Krievijā – vēl biju puišelis. Sākumā nekādu panākumu nebija, satraumējos un atgriezos sacensību apritē tikai 2004. gadā Eiropas čempionātā. No skeitborda ilgu brīdi biju izkritis, dēli nolicis malā, un mani visi bija aizmirsuši – vesela paaudze nomainījusies. Izrādījās, ka arī mans inventārs bija novecojis. Lielākā daļa mani neatpazina un dīvaini skatījās, kad stājos rindā uz treniņbraucieniem. Starptautiskās skeitborda federācijas prezidents gan mani atcerējās uzreiz, jo junioros biju labs braucējs. Togad es izcīnīju sesto vietu, atgriezās azarts un motivācija. It īpaši pēc tam, kad esi traumēts, atgriešanās apritē – šī sacensība un cīņa – ir tas, kas dod lielāko grūdienu. Un ritenis iegriezās – uzlaboju inventāru un sāku gūt panākumus.

Kas ir tava disciplīna?

Laikam ar to vajadzēja sākt. Mana disciplīna ir slaloms – ātruma disciplīna, kur viss tiek mērīts sekundes simtdaļās un desmitdaļās. Ir vairāki slaloma veidi: gigants, līnijslaloms un hibrīds – speciālais slaloms, kas vēsturiski ir mana disciplīna. Bet tev tik un tā jāspēj labi izbraukt visas trīs, lai būtu labākais kopvērtējumā. Gigantu brauc vienatnē, bet abas pārējās disciplīnas ir paralēlās – brauc viens pret vienu. Tu redzi sev blakus otru sportistu, un notiek cīņa plecu pie pleca.

Tev esot bijusi principiāla cīņa ar vairākkārtēju pasaules čempionu dažādās skeitborda disciplīnās – amerikāņu skeitbordistu Džo Maklarenu. Ko tev nozīmē tik sīvs konkurents? Varbūt ārpus trases esat labi draugi?  

Mēs jau visi pazīstam viens otru, bet tomēr – visi ir atbraukuši uzvarēt. Citreiz tieši mazās nianses ir svarīgākās. Tad, kad jāiet uz head to head (viens pret vienu – red.) braukšanu un kad ir fināli, katrs tam pieiet citādi. Viens mēģina tevi izsist, kaut ko pajautājot vai pajokojot, cits grib paskatīties dēli. Tie ir tādi mazi knifiņi, ar kuriem katrs mēģina sev gūt priekšrocības. Cīņa notiek vēl pirms starta signāla.

 

Pieturēsim laika ritējumu 2013. gada 16. augustā. Ginesa rekords. 19.41 sekundē apbraukt 100 konusus. Kā?!

Tas bija uzaicinājums no Ķīnas centrālās televīzijas. Tev jau arī tā gadās, ka nāk uz e-pastu visādi spami, vai ne? Lūk, man nāca visādas vēstules gan angliski, gan krieviski, bet es tās automātiski metu spamā. Tad viņi sāka man zvanīties no Ķīnas numuriem, arī nakts vidū. Beigās laikam saprata, ka mums ir cita laika zona, un vienreiz es to telefonu pacēlu. Sākumā man šķita, ka tas ir joku zvans, – viņi mani aicināja uz Ginesa rekordu TV šovu, ko tiešraidē skatās vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Bet, tā kā es jau biju Ginesa rekorda ieguvējs – pirmo reizi to paveicu 2010. gadā Nike Riga run ietvaros –, doma bija, ka rekords ir jālabo. Jutu, ka to varu. Bet tas ir ļoti smagi – simt konusu pieprasa milzu koncentrēšanos un piepūli. Pekinā ir ļoti karsts – pāri trīsdesmit grādiem –, tāpēc tam bija jāpieiet vēl nopietnāk. Turklāt es sapratu, ka rekords jāpārspēj ar vienu braucienu, jo tādā karstumā otram mēģinājumam spēka vairs nebūs. Kad nobraucu, pat nezināju, vai rekords ir, – tādā ātrumā nepamani, vai esi kādam konusam pieskāries un rezultāts ir ieskaitīts. Bet, sev par lielu pārsteigumu, viss izdevās. Un līdz šim neviens šo rekordu arī nav pārspējis.

Imants Ziedonis grāmatā Garainis, kas veicina vārīšanos raksta: “Neba velti rekordi tuvojas tai robežai, kad beidzas muskuļu spēka iespējas un evolūcija paredz turpmākos rekordus tikai ar intelekta palīdzību.” Kā tu gatavojies lieliem startiem?

Jā, redzi, tā ir pieredze, kas krājas, – to nevar ne nopirkt, ne nodot. Varbūt kāds var kaut ko ieteikt, un tas paātrinās progresu, bet tev tāpat viss jāizdzīvo pašam. Un ne jau vienmēr bijuši panākumi – tie ir arī zaudējumi, kas māca. Man ir bijušas sacensības 2006. gadā Parīzē, kur kvalifikācijā biju favorīts uz medaļu, bet zaudēju cilvēkam, kurš bija piecpadsmitais. Tas bija sāpīgs zaudējums, pēc kura mācies – vai nu vieglprātīgi attiecos, vai nepareizi domāju pirms starta, nekoncentrējos? Bet tā pieredze krājas, un, ja esi tehniski gatavs, tavs inventārs ir līdzvērtīgs konkurentiem, pieredze ir panākumu atslēga.

Par pieredzes nodošanu runājot – tu šobrīd esi Latvijas Skeitborda federācijas prezidents. Tas droši vien arī ir loģisks turpinājums, vai ne?

Jā, tā ir. Ja par strītu (skeitborda “street” disciplīna – red.) – tas šobrīd ir olimpiskais sporta veids. Kā Skeitborda federācijas prezidents esmu gandarīts, ka mums sastāvā ir Artūrs Bogdanovičs, kurš ar labiem rezultātiem brauc starptautiskos turnīros. Bet par prezidenta amatu runājot – pa šo gadu esmu administratīvajās lietās pietiekami labi noorientējies, esmu šo to sakārtojis, un galvenais jau ir attīstīt skeitbordu. Es ceru, ka mēs ejam pareizā virzienā, – katru gadu atveram jaunus skeitparkus, uzrunājam jauniešus, organizējam Latvijas čempionātus.

Mūsu skeitborda stāsts varētu būt līdzīgs 3 x 3 basketbolistiem, izcīnot zelta medaļas Tokijas olimpiskajās spēlēs? No mazas kopienas – līdz lieliem panākumiem.

Zini, kā ir? Tie latvieši, kuri pēdējā laikā ir izcīnījuši zelta medaļas, ir jauno olimpisko sporta veidu pārstāvji: BMX, pludmales volejbols, 3 x 3 basketbols. Vai tas pats skeletons – tas arī parādījās salīdzinoši nesen. Jaunajos sporta veidos lielās valstis vēl nav paguvušas ieguldīt lielus līdzekļus, un tās ir mūsu iespējas, pirms lielvalstis ir nopirkušas labākos trenerus, izstrādājuši labāko inventāru. Ja slaloms kļūtu par olimpisko sporta veidu, mēs noteikti būtu vieni no favorītiem, jo mūsu jaunie puiši un meitenes ir ļoti labā līmenī. Ar strītu ir tā: Artūrs Bogdanovičs šobrīd cenšas kvalificēties Parīzes olimpiskajām spēlēm, un tas ir diezgan sarežģīti, bet ticība un cerība vienmēr pastāv. Mēs kā federācija esam izdarījuši maksimumu, lai viņu atbalstītu. Jābūt reālistam: aizbraukt uz Parīzi un parādīt labāko sniegumu – tas jau būtu sasniegums.

Kāda izskatās jaunā skeiteru paaudze? Vai mērķi ir – tāpat kā manā jaunībā – vienkārši pastrīķēt asfaltu vai tomēr – sportiski panākumi un aktīva iesaistīšanās cīņā par medaļām?

Sacensības noteikti ir viena no lietām, kas motivē. Aizbraukt, ieraudzīt vidi, redzēt citus, satikties, iepazīties un mācīties gan no lielākiem, gan sava vecuma sportistiem. Tu jau nevari savā vidē viens attīstīties. Tiklīdz tiec ārpusē, sacensībās ir gan spriedze, gan tas foršums – tavs redzesloks paplašinās. Sacensību plāni ir zināmi, un viņi jau zina, kam gatavojas. Es jau arī jaunībā sapņoju tikai par pjedastālu: kā varētu kaut vai vienā disciplīnā aizsniegties līdz pjedastālam? Bet tas viss atnāk tad, kad esi gatavs.

Un, protams, sava nozīme ir arī sakārtotai infrastruktūrai.

Neapšaubāmi. Tas talantiņš jau var piedzimt jebkurā pilsētā – Olainē, Tukumā vai Saldū. Bet, ja nav vides, talants nekad neattīstīsies. Bet ne tikai infrastruktūra ir tas, par ko mēs federācijā domājam. Tā ir arī klubu sistēma, kas varētu būt liels grūdiens nākotnei un attīstībai. Bet jebkurā gadījumā – talants ir viena lieta, bet ir vēl arī darba spējas. Cik skatos uz mūsu jauniešiem, ik pa laikam ieraugu, ka talants ir daudziem, bet ir vēl daudz jāstrādā. Un, kad ar lielu darbu gūsti pieredzi, tu jau māki uzvarēt.

 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs