Radiožurnāls

Lai kopā ar viegliešiem izstaigātu Piebalgu, no saviem Tirzas laukiem ar auto izbraucu jau agrā rītā. Braucu lēnām, mašīnai logi vaļā, salonā iesmaržo pļauta zāle. Ieinteresēti skatos abpus ceļam kā dzīvo cilvēki Ķenča un Pāvula zemē. Labi dzīvo: iekopti dārzi, uzturētas mājas. Atceros, ka 1904. gadā par klajā laisto Kārļa Skalbes pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” zināmā mērā jāpateicas arī tirzmalietim  Andrievam Niedram, kurš paraudzījās uz pasaku no citas kanceles, tak nokritizēja dzejnieka rakstīto tik uzrunājoši, ka simboliem pilno garadarbu literārā publika tūlīt pamanīja.

Drīz vien ceļa zīme norāda uz dzejnieka Kārļa Skalbes “Saulrietiem”. Nogriežos. Tālāk turpinās grants ceļš, kas vijas gluži kā garā tēva josta, ko nevar ne salocīt, ne pūra lādē ielikt. Lietus sen nav lijis, ceļš put vien.

Izrādās, ka no manām mājām Piebalga ir vien nieka pussimts kilometru attālumā un “Saulrietos” kā satikšanās vietā esmu ieradusies visai paagri. Reizēm šāds ekstrā papildu laiks vērot visu kā no malas ir svētīgs, bet tajā brīdī to nezināju.

Uzkāpu pakalnā, kuru Skalbes muzeja darbinieces uzčubinājušas, uz takām nav ne lapiņas. Koki ap ziemeļnieciskajiem “Saulrietiem” saauguši, dod labu ēnu, kā “Kaķīša dzirnavās” uz lieveņa murrā Pēterītis – pieklīdušais runcis, kas nu jau kļuvis par muzeja kaķi.

“Vai vēlaties kafiju?” man laipni uzjautā muzeja darbiniece. Protams, ka vēlos, un tajā brīdī vēl nesaprotu ko nozīmē piedāvājums.

Ar kafijkrūzi rokās izstaigāju visai askētiski iekārtoto muzeju, skatos pie sienām saliktajos fotouzņēmumos. Atskārstu, ka dzejnieks dzīvoja saules ritmā: pseidonīmos gan lēcis, gan rietējis – bijis gan Austris, gan Vakargailis. Interesanti, ka tautas piemiņā aizrautīgi patriotisko “Mazo piezīmju” un simboliskās Ziemeļmeitas meklētāju, kas ieteicis Brīvības piemineklī iekalt “Tēvzemei un brīvībai” vārdus saka nevis jaunais, aizrautīgais revolucionārs-romantiķis, sapņotājs-liriķis, kas savus pirmos dzejoļus parakstīja ar segvārdu Austris, bet atceramies Skalbi kā sirsnīgo pasaku karali, kas “SaulRietu” bildēs uzņemts no laikiem, kad tie labie gadi bija, kur Skalbe jau kā patrons, mazliet omulīgs onkulis, tāds rāms kungs, kas sēž ērtā krēslā ģimenes vidū, vai apcerīgi staigā un vēro Alaukstu. Draudzīgs Sigismunda Vidberga saržs, kas rāda dzejnieku kafejnīcā, kūpošu cigāru rokā. Daudz uzņēmumu, kur “Saulrietos” atbraukuši viesi, kur visnotaļ jauni un inteliģenti cilvēki jancīgās apaļrāmju brillītēs sēž pie skaisti klāta saimes galda, uz tā lielas karafes ar ūdeni vai sulu, pāris vīna pudeles, svečturis, virs viņiem – liels kandelabrs ar svecēm. Katram viesim šķīvis, dakšiņa, nazītis, vismaz divas glāzes. Tieši kā tagad, kad tā karstā vasara ir’a - nodomāju – liela ūdens karafe ar citronu+ piparmētru lapiņām, viss kā toreiz - ir Galds tas pats, ir svečturi un namā arī tagad valda racionāla omulība.

“Saulrietus” Skalbe vēlējies uzcelt kā vietu, kur pavadīt dzīves novakari, iztālēm dzirdu muzeja darbinieces vēstījumu viesiem, kas atbraukuši apmeklēt Skalbes māju. Tālāk dzirdu stāstu kā dzejnieks, kas jaunībā atstāja tepat kalna lejā dzimtos “Incēnus”, izskolojies, mācījies un mācījis citus, dedzis par Latviju, trimdā izsūtīts, cietumā panesīgi sēdējis, uz koncentrācijas nometni sūtīts, bet izbēdzis, kaismīgi aizstāvējis neatkarīgās Latvijas valsts idejas, ar saviem darbiem rakstos un rīcību veicinājis Latvijas valsts proklamēšanu, viss kā minēts tekstos.. un visu mūžu ilgojies pakāpties kalnā, lai vērotu Alauksta rāmo vaigu. Aizņēmies naudu no bankas, piecdesmit gadu vecumā kalnā uzcēlis savus sapņu “Saulrietus”, ko ēkas spicā un augstā silueta dēļ vietējie iesauca par Mākoņu Katrīnas vējlukturi, lai tur sabrauktu viesi, kur ritēt sarunām par literatūru un dzīvi, un viss tā arī noticies.

Viesi izstaigā muzeju, ieraksta pateicības vārdus Viesu grāmatā, un piepildīti dodas līdz Skalbju atdusas vietai starp Alaukstu un “Saulrietiem”. Man kafija izdzerta. Vaicāju, kur nolikt tasi, kur izmazgāt? “Vai… mums jau nemaz ūdensvada nav! Mēs kā Skalbes laikos ūdeni nesam no avota…”

Tā! Labrīt!...

Kā – nav? Ir 21. gadsimts, kad civilizācija jau lēnām taisās iedzīvoties uz Marsa, bet Latvijas dižākā pasaku meistara mājā ūdens jānes ar nēšiem no avota? Jā, muzejā stāsta, ka dzejnieka kundze Lizete, Kārļa Zeltlīzīte, lai sagādātu vīram prieku, bija ierīkojusi pat lecektis pie mājas ieejas, ūdeni nesusi no kalna pakājes, laistījusi, lai ir skaisti ziedi, lai ir veselīgi zaļumi un dilles, ko uzbērt uz jaunajiem kartupelīšiem, kas dzejniekam kā vienkāršu mielastu cienītājam ļoti garšojuši: vārīti kartupeļi ar mizu, dilles un, ja vēl ir sviesta piciņa, tad jau svētki, bet biezpiens ar krējumu – bijušajam revolucionāram jau dzīres…

Paga, paga, aizdomājos kā visi šajā laikā, kad apkārtnē akas tapa sausas pāris nedēļu laikā, kad dīķi ielien zemē un avoti izsust – kā nomazgāt traukus, kad sabrauc viesi, kas mēļo par literatūru un dzīvi līdz viss ir apēsts un ūdens izdzerts? Ceļotāj, ja tev piebaldzēns laikā, kad tā karstā vasara ir’a piedāvā ūdeni, tas ir pagodinājums, Tagad zinu, ka tā ir kā dalīšanās ar dārgumu!

Kad Skalbe baudīja vispārēju tautas cieņu, kurš toreiz “Saulrietos” skaloja limonādes glāzes, vīna kausus vai šņabja čarkas? Kurš uzņēmās sagādāt komfortu neprātīgi uzceltā nama saimniecībā?! Tak kādam jāsanes ūdens nēšos kafijai, tējai un pusdienas zupai, kādam jāsilda ūdens, jāmazgā šķīvji un kafijtases?.. Ņemšanās pa ķēķi ar ziepju vannēm un skalojamām tondzelēm varētu būt ļoti nedzejiska padarīšana.

Vai to darīja mistisko ziemeļu tāļu meklētāji, pazemīgi cietēji un cilvēci mīloši humānisti, kādus savus varoņus radījis dzejnieks Skalbe? Kā tad! Lika pagaidīt… Lizete, Skalbes astoņas svešvalodas zinošā mīļotā Zetlīziņa, kas pa vidu spaņņiem un ūdeņiem tulkoja no skandināvu valodām tik daudz grāmatu, ka latviešu lasītājam bija ko turēt un lasīt. Viņa Ziemeļmeita varēja visu…

Brīdī, kad ierodas vieglieši, par Piebalgu, par piebaldzēniem, rakstniekiem un dzejniekiem, kas te veselā strīpā dzimuši un dzīvojuši – man tirzmalietei-vērotājai-no-malas viss top skaidrs – tikai tas var būt dzejnieks, kurš, pat zinot, ka būs ūdens jānes no lejas avota, tomēr uzceļ māju kalnā. Tikai racionāls sapņotājs var tapt par pasaku ķēniņu, var būt mazliet gaisā parauts pasaules pārveidotājs, un tas arī atrod savu Ziemeļmeitu.

2021. gada jūlijs. 

Raksta tapšanu atbalsta: Jaunpiebalgas novada pašvaldība (2021)