Radiožurnāls

Literatūras kritiķis un pētnieks Teodors Zeiferts (1865–1929) ir viens no tiem fin de siècle laika spožajiem prātiem un enerģiskajiem cilvēkiem, kurš laika gaitā palicis savu darbu ēnā. Latviešu literatūras un literārās dzīves uzplaukums 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā saistās ar daudzu jaunu autoru un daudzveidīgu literāro stilu uzmirdzēšanu, laikrakstu un žurnālu popularitāti, literatūrkritikas attīstību. Vēlākie vērtējumi par t. s. zelta laikmeta rakstniekiem un dzejniekiem teju vienmēr balstās arī Teodora Zeiferta tekstos, bet tekstu, kas pieminētu un novērtētu pašu Zeifertu, nav daudz. Šī īsā eseja ir mēģinājums koncentrēti paraudzīties uz viņa devumu veselas paaudzes izglītošanā (īpaši – iepazīstinot jaunos ļaudis ar sava laikmeta dzejniekiem un rakstniekiem), literatūras kritikas iedzīvināšanā un nozīmīgu kultūrprocesu dokumentēšanā.

Apcerējumus par literatūru T. Zeiferts regulāri publicēt sāka 19. gs. 80. gadu vidū un drīz kļuva par zināmāko un ietekmīgāko literatūrkritiķi. “T. Zeiferts bija pirmais latviešu literatūras vēsturnieks, kurš tik ilglaicīgi un sistemātiski veica darbu pie rakstniecības norišu dokumentēšanas.”[1] Šajā laikā viņš sāka vākt un sistematizēt informāciju par latviešu rakstniekiem un viņu tekstiem, lai vēlāk taptu divi monumentāli darbi – vispirms “Latviešu rakstniecības hrestomātija” (iznāca no 1905. līdz 1907. g. K. J. Zihmaņa apgādā), pēc tam “Latviešu rakstniecības vēsture” trijos sējumos (iznāca no 1922. līdz 1925. g. A. Gulbja apgādā).

“Domas par latviešu rakstniecības vēsturi mani nodarbināja sen. Tiešai interesei par šo priekšmetu pievienojās ārēja vajadzība. Lai iepazītos ar latviešu rakstniecības attīstību, trūka visnepieciešamāko līdzekļu. Līdz pagājušā gadu simteņa beigām iznākušās latviešu rakstniecības vēstures bija pārāk nepilnīgas; no rakstu pieminekļiem, kas pa lielai daļai izkaisīti pa periodiskiem izdevumiem, citi maz eksemplāros noslēpti bibliotēkām, bija plašāk pieejami tikai daži,”[2] – “Rakstniecības vēstures” otrā izdevuma priekšvārdā raksta T. Zeiferts. Šajā laikā (20. gs. 20. gados) viņš jau ir neapstrīdama autoritāte literatūras laukā un cenšas nepalaist garām neviena jauna autora parādīšanos periodikā vai jau pazīstamu dzejnieku un rakstnieku izdotu grāmatu. Kā atceras rakstnieks un dzejnieks Pēteris Ērmanis, pat slims būdams (runa ir par T. Zeiferta dzīves pēdējiem mēnešiem 1929. gada nogalē), “viņš tāpat interesējās par visām jaunajām rakstniecības un teātra parādībām – interesējās, cik jau nu spēja”.[3]

Zīmīgi, ka pats Zeiferts savu attieksmi pret rakstniekiem raksturo ar vārdiem “godbijība” un “mīlestība”, kas varētu būt viņa neatlaidīgā mūža darba galvenie vadmotīvi. “Dziļu godbijību jūtu pret tiem, kas, nereti sevi ziedodami un nepazīstami palikdami, darinājuši lielo darbu, latviešu rakstniecību, kuru še esmu mēģinājis aplūkot. Šī mēģinājuma trūkumi nedursies tik pārāk acīs, ja tanī būs nojaužams kaut kas no tās mīlestības, kas autoru gadiem pie apskatītā priekšmeta saistījuši. lelūkoties gara darbos, kas Latvijai likuši pamatu jau priekš gadu simteņiem un to pastāvīgi stiprinājuši, varētu justies skubināti ne tikai tie, kas sēž uz skolas vai klausītavas soliem,” sava monumentālā darba ievadā 1922. gada pavasarī raksta Zeiferts[4].

 

Skolotājs, ķesteris, runu meistars, pasniedzējs

1865. Zeiferts ir dzimis 1865. gada 3. aprīlī Džūkstes pusē, kur viņš ieguva savu pirmo izglītību (mācību iestādē, ko dibinājis baznīcas ērģelnieks). Izglītoties Teodors turpināja Irlavas skolotāju seminārā – tur viņš saņēma pirmās šķiras diplomu un drīz tika norīkots par palīgskolotāju Lubezerē Talsu pusē. “Man liekas, ka, jau seminārā būdams, viņš urbās cauri visiem Vakareiropas klasiķiem. Lasīja viņš ne vien darbistabā, bet arī klasē pirms stundas sākšanās, aiztaisīdams grāmatu tikai tad, kad skolotājs vēra klases durvis vaļā. (..) Reti kad redzēju viņu pastaigājamies, un, ja to darīja, tad nekad pulciņos ar citiem vai divatā, kā mēs citi, bet viens pats, dziļi domās nogrimis,” – skolotāju semināra laiku atceras kāds Zeiferta studiju biedrs[5]. Šī aina – vientulīgi klīstošs, domās nogrimis gājējs (runa ir par atpūtas brīžiem no lasīšanas un rakstīšanas) – atkārtojas arī vēlākajos gados.

No 1884. gada Zeiferts jau strādāja kā skolotājs – vispirms Lubezerē, bet vēlāk, no 1891. gada, – kā draudzes skolas pārzinis Olainē. Ņemot vērā, ka šajā laikā Zeiferts ir jau aktīvs literārās dzīves dalībnieks, viņam bijusi vēlme strādāt tuvāk Rīgai, un ar valodnieka, folkloras pētnieka un skolu pārziņa Friča Brīvzemnieka gādību Zeiferts nonāca Olainē, kur strādāja līdz pat 1915. gadam. Jāpiebilst, ka “Zeiferta laikā” Olaines pagasta centrs atradās tagadējā Jaunolainē, tāpēc padomju okupācijas gados ap ķīmijas ražošanas kompleksu uzbūvētā pilsēta – šodienas Olaine – drīzāk atbilstu nosaukumam Jaunolaine.

Olaini 19. gadsimta nogalē savās atmiņās labi raksturo skolotājs un publicists Andrejs Vičs[6]: “Kad pa Jelgavas šoseju izbraucam no Rīgas priekšpilsētas – Torņkalna, tad drīz vien nokļūstam nemīlīgā un nedaiļā apgabalā. Pa labi šosejai purvaini tīreļi, meži, krūmi. Tikai retās, augstākās vietās latviešu zemkopja nenogurstošās rokas izveidojušas mazas mājiņas un smiltājā iekopti nelieli aramzemes lauki. (..) Olaine ir kā bārenīte, kas “izbridusi no purviem un tīreļiem”.” Skolā mācījušies no 50 līdz 90 bērnu, tur bijušas divas klases un skolotāja dzīvoklis, bet bēniņos iekārtota pieticīga istabiņa palīgskolotājiem. Kā skolas “infrastruktūra” vadītāja rīcībā bijuši 20 soli, skolotāja katedra, divi drēbju pakaramie, Eiropas, Palestīnas un Baltijas jūras austrumkrasta provinču karte, globuss un tāfele ar grifeli.

Zeiferts drīz vien iemantojis lielu popularitāti olainiešu vidū, jo bijis labs runātājs un tāpēc pieprasīts runu turētājs gan bērēs, gan kāzās. Pret savu pamatdarbu skolā Zeiferts izturējies ar ārkārtīgu nopietnību un apzinīgumu, ko pieprasījis arī no saviem palīgiem. Viens no viņiem bija arī A. Vičs, kurš atceras, ka reiz pat saņēmis aizrādījumu no sava principāla par avīzes lasīšanu pirms mācību stundas. Zeifertam bez stundu gatavošanas un skolas vadīšanas bijuši vēl vairāki citi – ķestera, ērģelnieka un kora vadītāja – pienākumi, kā arī dalība dažādos pagasta godos un piemiņas brīžos. Pa kuru laiku viņš paspēja izlasīt jaunāko latviešu oriģinālliteratūru, sagatavot kritiku un vēl apkopot informāciju rakstniecības vēstures grāmatām? “Pastāvīgi strādādams un pareizi laiku iedalīdams,” kodolīgi atbild A. Vičs un piebilst, ka “Zeiferts rādīja, ko var veikt tautskolotājs, kas strādā un grib strādāt”.

No 1920. gada līdz pat mūža nogalei T. Zeiferts par literatūru visai aizraujošā manierē stāstīja Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentiem. Viens no Zeiferta kolēģiem LMA, gleznotājs Kārlis Miesnieks atceras, ka Zeiferts “tiešām katru klausītāju vai sarunu biedru aizrāva ar savu atjautīgo izrunas veidu, viņa doma bija dzīva un asprātīga un katru reizi viņa tika pasniegta klausītājam ar radošu spēku”.[7] Šis ir laiks, kad Zeiferts bez literatūras pievēršas arī pedagoģijas jautājumiem, periodikā aktualizējot vairākus ar mācīšanu un mācīšanos, kā arī ar bērnu audzināšanu saistītus jautājumus. Viņš sastādījis skolu vajadzībām paredzētas grāmatas (“Rakstu kamols. Teodora Zeiferta sastādīta lasāmā grāmata” (1904), “Mūsu Dzimtene. Ainas iz Latvijas dabas un vēstures” (1921), “Īsa Latvijas vēsture. Skolai un vispārībai” (1921)).

Procesu dokumentētājs un veidotājs

“Olaines periods” Zeifertam un viņa ģimenei noslēdzās 1915. gadā vasarā, kad Zeiferti atstāja degošo Olaini un cauri Rīgai devās uz Cēsīm. Pēc pieciem gadiem Zeiferts pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur dzīvoja un bija aktīvs literārās dzīves dalībnieks līdz pat nāvei 1929. gada ziemā. “Kas frančiem bijis Sen–Bevi (visticamāk, domāts Šarls Ogistēns Sentbēvs – aut.), krieviem Beļinskis, vāciem Lesings, tas latviešiem ir Teodors Zeiferts. Viņš nav izdarījis vairāk neko citu, kā nodibinājis latviešu literārisko kritiku, un tas vien jau ir neaizmirstams nopelns. (..) Viņš ir bijis apbrīnojams literārisko portreju zīmētājs. Viņš ir atstājis neaizmirstamu mūsu literārisko darbiniekui galeriju, kurā ietverti gan dzīvie, gan jau sen mirušie rakstnieki. Sajaukdams viņu dzīves un literāriskās darbības notikumus, Zeiferts viņus padarījis saprotamus un tuvus, dzīvākus, nekā viņi dažreiz paši bijuši,” pieminot Zeifertu, raksta dzejnieks Edvarts Virza.[8]

Pateicoties milzīgajām darba spējām, disciplinētai sevis izglītošanai un dedzīgajai interesei par literatūru, T. Zeiferts 20. gadsimta sākumā kļuva par vienu no literārās dzīves “gravitācijas centriem”. Šis bija īpaša pacēluma laiks mūsu tautas literatūrā. “Periods no 19. gadsimta 90. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam Latvijā ir raksturīgs ar iepriekš nepieredzētu estētisko un idejisko daudzveidību, kas atbalso norises citos Eiropas reģionos. Tas ir latviešu modernās kultūras nostiprināšanās laiks, kad norisinās sabiedrības modernizācija, strauji attīstās migrācijas uz pilsētām, līdzās zemniecībai un vidusšķirai savas pozīcijas piesaka liberālā un marksistiskā inteliģence.”[9] Zeiferts šajā laikā darbojās ne vien kā kritiķis, bet arī kā publicists un redaktors dažādos preses izdevumos (“Austrums”, “Druva”, “Jauna Raža”, “Izglītība”, īsu brīdi arī “Dienas Lapa”), kā arī referēja par jaunāko literatūrā RLB Zinību komisijas sapulcēs, līdzdarbojās Konversācijas vārdnīcas tapšanā un publicējās ārvalstu žurnālos (ar pseidonīmu Reinhold Kaupo).

“Zeiferts ir mūsu mākslas kritikas dibinātājs. 80. gadu vidū kā jauns tautskolotājs viņš sāka lasīt referātus Zinību Komisijas vasaras sapulcēs un rakstīt “Austrumā”. Pēc polemikas ar Lautenbahu viņš ieguva popularitāti un aizvien attīstījās plašumā un dziļumā. Daudz mācījies no Lesinga, vēlāk no Brandesa un Tēna, Zeiferts allaž stāvējis uz sabiedriski-ētiskā reālisma pamatiem, pie tam nekad nekļūdams vienpusīgs, ar lielu taktu izsargādamies no visādām pārmērībām, cienīdams pretiniekus un silti apsveikdams katru jaunu literārisku parādību,”[10] – norādīts 20. gadu izdevumā “Latviju rakstniecība portrejās”. Jau tobrīd īpaši tiek izcelts viņa devums literatūrkritikā un rakstnieku dokumentēšanā. “Visievērojamākais Zeiferts kā kritiķis, īpaši monogrāfiju autors. Viņš apcerējis Hugenbergeru un Juri Alunānu (1886), Ausekli (1887), Neikenu (1892), Vensku Edvardu (1897), Apsīšu Jēkabu un Baronu (1899), Pumpuru un Lerhi-Puškaiti (1903), Pērsieti (1904), Aspaziju (1905), Brīvzemnieku (1906, 1908), Poruku (1907 un 1912), Blaumani (1908), Treimani (1909), Vēberu (1910), Saulieti  (1913), Plūdoni (1921).”

Īpaša vieta un nozīme ir publiski notikušajai Zeiferta polemikai ar dzejnieku un filologu Jēkabu Lautenbahu-Jūsmiņu, kurā Zeiferts “parādīja plašas literārās zināšanas un asas sprieduma spējas”,[11] norādīts jau padomju laikos izdotajā “Latviešu literatūras vēsturē”. Debati, kurā iezogas arī Zeifertam kopumā neraksturīgi ass tonis, apskata arī citi autori, jo tajā saduras viens no literatūras “mūžīgajiem jautājumiem” – vai rakstnieks savos darbos “stāv pāri savam laikam” vai arī tam jātiecas uztvert un literatūrā atspoguļot sava laika idejas un problēmas (tēze, ko pārstāvēja un aizstāvēja Zeiferts).

Dzejnieka un kritiķa apjomīgā sarakste notiek 1888. gadā mēnešraksta “Austrums” slejās. Vienā no šīs polemikas tekstiem, Zeiferta atbildē Lautenbaham-Jūsmiņam “Dzejnieks un viņa laiks”, izskan plašākas pārdomas par literatūras lomu un sūtību. “Dzejas viela ir iekš mums, ko mūsu jutekļi ir uzņēmuši un mūsu atmiņa uzglabājusi. Tā radusies mums iekšā otra pasaule, kas garīga, domājama un ir atspīdums no ārīgās, kas miesīga, taustāma. Arī mūsu garā mīt, tāpat kā ārpus mums, daždažādas parādīšanās nenoslēgtos, neiekārtotos pulkos, kur tik šur tur nejauši parādās kas jauks, daiļš. Šīs parādīšanās sakopot par kaut ko veselu, kas nes skaistuma ideju, kas stāda aplūkojami priekšā paša garā ieslēgto ideālu, tas ir dzejnieka darbs.”[12]

Abu literātu domapmaiņa turpinās vairāku mēnešu garumā, cenšoties atspēkot vienam otru, meklēt dzejnieka un viņa laika nozīmi. “Vajagot pēc visaugstākā, mūžīgā dzīties, saka Lautenbaha kungs. Arī es to saku. Bet iz kura cauruma viņš domā šo visaugstāko, mūžīgo izraut un kur to iekārt? Laiku, savu laiku viņš še ievērot negrib, un tātad visu, kas laikā, – ļaužu dzīvi, darbus, pasaulīgas būšanas un ietaises, zemes lietas un vietas. Nepaliek pat debess un zemes, jo arī tās ir laicīgas. (..) Arī mūsu laikmetam ir savi īpaši tēli, savas īpašas zīmes. Un tanīs nav no mūžīgā, visaugstākā ne vēsts? Nožēlojams tas radījums, kas jūtas tādā laicībā stādīts!”[13]

 

Dzejnieks

T. Zeiferta vārds pamatā saistās ar diviem iepriekš minētajiem viņa mūža darbiem – literatūrkritiku un pedagoģiju. Zeiferta kā dzejnieka un rakstnieka pēdas latviešu literatūras vēsturē teju izgaisušas, lai gan daži viņa teksti ir zīmīgas laikmeta liecības (piemēram, miniatūru krājums “Bāra bērni”, kas sarakstīts pēc bēgļu patversmju apmeklējumiem). Pamatā gan Zeiferta darbība literatūras radošajā laukā saistās ar dzeju, kur manāma gan darba tikuma slavināšana, gan pārdomas par t. s. lielajiem jautājumiem un cilvēka mūža gājumu, tomēr tekstu vērtēšanā un sistemātiskā analīzē Zeiferts nenoliedzami bijis pārāks nekā Zeiferts – dzejnieks.

Literatūrvēsturnieks un tulkotājs Kārlis Egle savā veltījumā T. Zeifertam raksta: “Gan liriskajā, gan episkajā dzejā mēģināties Teodors sācis jau priekš iestāšanās seminārā (1881. g.). Tātad apmēram vēl 15–16 gadu vecumā. Seminārā šie mēģinājumi tiek turpināti. L. Bērziņš atminas Teodoru pēc semināra kursa beigšanas (1884. g.) kā romantiski noskaņotu dzejnieku, kas viņam un viņa brāļiem lasa priekšā savus liriskos pantus. Pirmais Teodora iespiestais darbs ir dzejolītis “Gana dziesmiņa”, kas parādījās “Austrumā” 1885. gadā.”[14]

Rakstu krājumā, kur apkopotas dažādu autoru atmiņas par T. Zeifertu un veltījumi viņam, ietverta arī plašāka analīze par četriem Zeiferta dzejas krājumiem: “Kārklu svilpe” (1890), “Stari” (1897), “Pumpuri” (1903) un “Saulrieti” (1926), kā arī iekļauti dzejoļi, kas tapuši pēc 1926. gada līdz pat Zeiferta nāvei. “Apmēram pusotra mēneša priekš nāves viņš vēl sacer (20. X. 1929.) vienu no saviem skaistākajiem dzejoļiem “Saule austrumos”, ko, kādreiz nolasot, viņš pats skumji apzīmējis par savu “Gulbja dziesmu”. Tas tā arī piepildījies. Vītola komponētu, šo dziesmu dziedāja pie Zeiferta kapa.”[15] Šis Zeiferta pēdējais dzejolis noslēdzas ar atvadām un apziņu, ka 64 mūža gados kaut ko ir izdevies paveikt, kaut ko nudien ļoti gaišu un paliekošu, – darbu, ko Zeiferta gadījumā gribas apzīmēt ar vārdu “krietns”. “Ja pret saulrietu/ Es ar’ griežu seju,/ Gaišs mans mantojums,/ Gaišs mans ceļš, kur eju.”

[1] https://enciklopedija.lv/skirklis/60138-Teodors-Zeiferts

[2] Zeiferts, Teodors. Latviešu rakstniecības vēsture. Otrs, papildinātais izdevums. Rīga, A. Gulbja apgādībā, 1927–1934. 7. lpp.

[3] Ērmanis, Pēteris. Paziņu portreti. Valtera un Rapas apgāds. Rīga, 1937. 14. lpp.

[4] Zeiferts, Teodors. Latviešu rakstniecības vēsture. Otrs, papildinātais izdevums. Rīga, A. Gulbja apgādībā, 1927–1934.

[5] Teodors Zeiferts. Olaines vēstures un mākslas muzejs. 2000. 10.–11. lpp.

[6] Turpat. 19.–28. lpp.

[7] Teodors Zeiferts. Rakstu krājums. Olaines vēstures un mākslas muzejs. 2006. 55. lpp.

[8] Turpat. 23.–24. lpp.

[9] Fin de siècle literārā kultūra Latvijā. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rīga, 2017.  7. lpp.

[10] Latviju rakstniecība portrejās. Letas izdevums, Rīga, 1926. g. 204.–205. lpp.

[11] Latviešu literatūras vēsture. Jaunās strāvas periods. 3. sēj. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izd., 1956. 97. lpp.

[12] Latviešu literatūras kritika. 1. sēj. Latvijas Valsts izdevniecība, 1956. 229. lpp.

[13] Turpat. 238. lpp.

[14] Teodora Zeiferta piemiņai. Rakstu krājums. Kārļa Egles redakcija un piezīmes. Teodora Zeiferta piemiņas fonds. A. Gulbis, Rīga, 1932. 71. lpp.

[15] Turpat. 72. lpp.

 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs