Radiožurnāls

Es ticu, ka, izdzirdot vārdu Krišjānis Valdemārs, lielākā daļa no mums viedi novelk: “Mjā… jūrskolas.” Nekā, mīļie! Valdemārs līdz idejai par jūrskolām vēl nemaz nebija ticis, kad jau bija sastrādājis gūzmu smieklīgu varoņdarbu. Es pat teiktu – Minhauzena cienīgi izgājieni, kas, ja vien ne vēstures grāmatas un faktu uzskaitījums, šķistu kā daļa no kādas Rūdolfa Blaumaņa lugas. Viena šāda luga mierīgi varētu saukties “Kā Valdemārs baronu izāzēja” vai “Žūpības apkarošanas biedrība spirta brūzī”, vai vēl trakāk – “Baltijas jūras izsmelšanas biedrības rašanās”. Un vai zinājāt, ka Valdemārs Ēdolē ir dibinājis pirmo (!) latviešu radīto bibliotēku? Par Ēdoli un Krišjāni Valdemāru arī būs šis stāsts.

Ēdolē ierodamies teju nejauši, jo, kā jau jebkurš kultūrtūrists, Valdemāra vārdu allaž lokām Ainažu, Rojas un Valdemārpils kontekstā. Bet fakts, ka pirmā latviešu dibinātā bibliotēka atrodas Ēdolē un to ir paveicis neviens cits kā Krišjānis Valdemārs, mūsu intereses binokli bez variantiem pagriež šajā virzienā. Kad uzzinām, ka Ēdolē Krišjānis sabijis vien divus gadus, bet pretī saņemam viņa padarīto darbu sarakstu, gribi vai negribi – ļoti nopietni jāpadomā par savu vietu un vērtību zem saules. Bet par visu pēc kārtas.

1847. gada pavasaris. Baronam fon Bēram, kurš kopumā ir baigais maita – cietsirdīgs, nežēlīgs (varēja mierīgi pakārt nepaklausīgus zemniekus) un ļauns, savajadzējies grāmatveža. Saimniecība – vareni liela, bet ir sajūta, ka kāds kaut ko visu laiku čiepj. Viņa radarā nonāk gudrs 22 gadus jauns puisis, par kura prasmēm baumo tuvu un tālu. Un tas, protams, ir mūsu draugs Krišjānis Valdemārs. Pieņēmis barona piedāvājumu, Valdemārs kļūst par muižas rakstvedi, grāmatvedi, juristu un ko tik vēl ne. Tā kā Valdemāra sapnis ir turpināt studijas, viņš daudz lasa un skubina to darīt arī vietējos iedzīvotājus. Pēcāk viņi nelielā “anonīmo lasītāju klubiņā” (autora izdomājums) pārspriež izlasīto grāmatu saturu, paustās idejas un pēcgaršu. Viss jau būtu labi, bet...

Baronam rodas aizdomas, ka jaunais muižas rakstvedis pa vakariem organizē muižniecības revolūciju, tāpēc sūta savus roklaižas izpētīt situāciju. Krišjānis ir gudrāks un jau laikus (un juridiski) ir noformējis “Baltijas jūras izsmelšanas biedrību” – lai palīdzētu Sahāras tuksnesim, kur ūdens nav vispār. Tāpēc jau arī viņi vakaros tiekoties – tā Valdemārs. Lai muižas spirta brūzī strādājošie kļūtu rātni un izglītoti, Krišjānis nodibina arī “Žūpības apkarošanas biedrību”, jo kuram gan der jūras izsmēlēji, kuriem pašiem ir jūra līdz ceļiem? Tas, protams, baronam ne visai patīk, un sākas spēle “noķer mani, ja vari” – muižas saimnieks Valdemāru rūpīgi pieskata, bet tas otrais – ik pa laikam izliek lamatas.

Kādu nakti Valdemārs slepus aizlavījies līdz fon Bēru dzimtas kapličai. Kontekstam: kapliču var labi redzēt pa barona guļamistabas logu – tā (šodien – drupas) atrodas kalna galā kādu kilometru taisnā līnijā no Ēdoles pils. Protams, labajiem tēliem diezgan ātri izdodas iegūt atbalstītāju loku, tāpēc vietējais kalējs, neko ļaunu nenojaušot, bija Krišjānim izkalis fon Bēru kapeņu atslēgas dublikātu... Un tā nu jūras smēlējs kādu nakti atslēdzis kapliču, iededzis vējlukturi un sācis spīdināties. Barons, pirms gulētiešanas laikam bija nolēmis pateikt saviem priekštečiem “arlabunakti”, tāpēc paskatījies pa guļamistabas logu. Krūzīte ar silto tēju izkrīt viņam no rokām, guļamcepures snīpis nošļūk, un barons auro: “Roklaižas!” Saskrien čupa ar roklaižām, kuriem tagad esot jāiet skatīties – kurš apgāna dzimtas kapenes.

Valdemārs tikmēr ir izlīdis no kapličas, paslēpies krūmos. Dip, dip, dip – solīši skan jau tuvāk. Sabijušies roklaižas nu jau ir pie atkal aizslēgtajām kapeņu durvīm un bailēs trīc. “Kungi, ko mēs ķeram?” roklaižām jautā nu jau viņiem aizmugurē stāvošais Valdemārs. Protams, viņi kopā pārmeklē kapenes, lai atrastu visus saldi dusam. Un to, ka Valdemārs tur jau bijis pirms viņiem, roklaižas tā arī nespēj savilkt kopā.  

Bet nu par bibliotēku tātad. Sapratis, ka grāmatu ēdolniekiem ir mazāk nekā pelei siera, Valdemārs laipni dalās ar savu grāmatu skapja saturu. Bet pienāk brīdis, kad visas grāmatas ir jau izlasītas. Un Valdemārs izdomā, ka vajag ierīkot grāmatu apmaiņas punktu. Kaut kur, kur jau ir ļaužu plūsma un var bez aizdomām izlasītās grāmatas apmainīt. Pateikšu priekšā, ka tas nav nedz veikals, nedz spirta brūzis. Tā, protams, ir baznīca. Pareizāk – baznīcas ģērbkambaris, kur vēl šodien stāv divi skapji, no kuriem viens (tikai neviens nezina – kurš tieši) ir tas grāmatu skapis, kas tur stāvējis 1848. gada 23. aprīlī – pirmajā pirmās latviešu dibinātās bibliotēkas darba dienā.

Lai izveidotu bibliotēku, tika vākti ziedojumi. Īsā laikā grāmatu iegādei bija savākti 70 rubļi, kas tam laikam un apstākļiem (zemnieku un kalpu nabadzība un bads) bija ievērojama summa. Ja katrs iedeva pa rublim, tātad Valdemāra “jūras izsmēlēji” kopā bija jau kādi 70. Par šiem rubļiem tika iegādātas ap 200 grāmatu. Lielākoties – zinātniskās grāmatas, jo sprediķu un dziesmu grāmatas jau katram mājās bija. Lieki piebilst, ka tolaik zinātniskās grāmatas sauca par “nieku grāmatām”, jo vienīgās, kas ir derīgas, ir baznīcas izdotās un akceptētās. Lūk, Valdemāra apgaismības ieviešanas svarīgākais solis – viņš ieteica bibliotēkai iepirkt tieši šīs “nieku grāmatas”, jo viņš skaidri redzēja, ka tikai tās asina prātu un veicina attīstību. Par katru bibliotēkā paņemto grāmatu lasītājs šķīrās no vienas kapeikas. Mazturīgie varēja neatstāt arī neko. Pirmajā gadā bibliotēka jau bija iekasējusi 25 rubļus, par ko iegādāties jaunas grāmatas.

Sapratis, ka baznīca ar saviem krustiem un pātariem tautu noved arvien dziļākā purvā, Valdemārs izdomā, ka vajag spirināties pretī. Koris tolaik bija tikai un vienīgi baznīcas lietiņa – dziedāt lūgšanas, pateicības dziesmiņas un visu ko reliģisku. Bet kāpēc koris nevarētu dziedāt tautas dziesmas? Tā nodomā Valdemārs un kopā ar skolotāju Zēbergu, kurš bija arī baznīcas ērģelnieks, nodibina latviešu laicīgo kori. Koris dzied tautas dziesmas, uzstājas pagasta sarīkojumos un svinībās un kļūst ļoti populārs Lejas Kurzemē. Tā kā kori aicināja dziedāt arī blakus pagastos, kā cunami vilnis šis jaunais “trends” pārņem arī tos. Rodas arvien jauni laicīgie kori. Pēc tam, kad Valdemārs atstāj Ēdoli, jo ir līdz riebumam izmēdījis trako baronu, viņa radītais koris tikai grūto satiksmes apstākļu dēļ nespēj piedalīties pirmajos latviešu dziesmu svētkos Dikļos 1864. gadā.

Un tagad patinam visu šo “Blaumaņa lugu” atpakaļ. Krišjānis Valdemārs: pirmās latviešu dibinātās bibliotēkas izveidotājs, laicīgā kora dibinātājs, gudrs, atjautīgs, inovatīvs, “laukumu” pārredzošs jaunietis, kurš vēl tikai vēlāk dibinās jūrskolas, būs avīžu redaktors, kritiķis un publicists, jaunlatviešu kustības aktīvists. Ja šis nav iedvesmojoši, tad es nezinu, kas ir. Starp citu, Ēdole uz Valdemāra tur pavadītajiem diviem gadiem vēl šodien veiksmīgi uztur savas pilsētas tūrismu, stāsta stāstus un priecājas par tik spēcīgas personības ietekmi uz šo vietu. Te atrodam gan pieminekli, kaut kad nākotnē ieplānotu topošu mākslas darbu “Valdemāra pēda”, ekspozīciju bibliotēkā un jaukas gides (der gan bibliotekāres, gan baznīcas atslēgu turētāja – visas zina precīzus gadus un datumus). Tikmēr dzimtajā Valdemārpilī (agrāk – Sasmaka) ir paliels akmens pilsētas centrā ar uzrakstu “Krišjānis Valdemārs”. Excel – Check.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta: Kuldīgas novada pašvaldība