Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Kurts Fridrihsons

Teksts: Gundega Repše
Kurts Fridrihsons

Personību valdzinājums un magnētiskais spēks bieži vien ir kā patīna, ko izveido apbrīnotāji, bet savādā kārtā pārmanto arī pati personība. Virpuļa efekts. Apputeksnēšanās efekts.

Kurts Fridrihsons, nācis no divdesmitā gadsimta sākuma audzināšanas un savstarpējo attiecību kultūras, nekad nevairījās no par sevi gudrākām, izcilākām vai, viņaprāt, apdāvinātākām personībām. Gluži otrādi – visa mūža garumā viņš kādu apbrīnoja, par kādu sajūsminājās. Uzteica, slavēja. Pret viduvējību un karjerismu viņam nebija intereses. Tikai žēlums.

Vilhelms Purvītis bija viens no retajiem latviešu māksliniekiem, ar ko Kurtam Fridrihsonam izveidojās ciešas un draudzīgas saites. Sākumā kā biklam, zinātkārē slāpstošam studentam, jo Kurts studēja ( ar pārtraukumiem, kad apceļoja Eiropu) arhitektūru Latvijas Valsts universitātē, kur gleznošanu pasniedza Vilhelms Purvītis. Vēlāk jau kā draugam, kuram Purvītis, izņēmuma kārtā, rādīja savu neskaitāmo darbu simtus. Ja ticam atmiņām, tad Kurts ir varbūt pēdējais, kurš redzēja profesora jaunākos darbus un sacījās tos vēršamies arvien eksprestionistiskākus. Pēc manas pašas atmiņu sieta pārskatīšanas, domāju, ka Vilhelma Purvīša ietekme uz Kurtu Fridrihsonu bijusi tieši kā personībai, ne gleznotājam. Piemēram, fakts, ka profesors gleznoja, skicēja, strādāja tik daudz, ka jebkurā brīdī varējis nokomplektēt vairākas personālizstādes. Fridrihsons strādāja katru dienu – pat Kurzemes katlā un Sibīrijas lēģerī. No Purvīša mantots arī atzinums, ka katrā kopizstādē ir jādod savs labākais darbs. Un – tam jābūt labākajam izstādē. Nežēlīgā šķirošana, atbirumu klusā nāve, tas viss pieder pie mākslinieka darba nesaudzības. Zināma noslēpumainība, noslēgtība, sarežģītās attiecības ar latviešu mākslas vidi – radniecīgi. Vispēdīgi – kara postā zudībā gājušie teju tūkstotis Purvīša gleznu – māksliniekam eksistenciāli traģisks liktenis. Tas pats būtībā ir ar Fridrihsona mantojumu, kas izklīdis pasaules malu malās. Tomēr tās ir biogrāfijas. Tikai.

Mirdzums un starojums, uz ko esam spējīgi 21. gadsimtā, izspoguļojas Vilhelmā Purvītī un pa gaismas staru viņš atkal ir latviešu mākslas mīlestības gaismā. Tāda arī ir tagadnes un aizgājības misija – atvest visus lielos draugus atpakaļ un pašiem uzlādēties savstarpējā spēkā.