Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Mariona

Teksts: Žanete Grende, Elīna Kursīte, Kristiāna Pauliņa
Mariona

2021. gada nogalē Vilhelma Purvīša dzimto māju “Vecjauži” saimniece Margrita Lestrādena uzdāvināja šo īpašumu Latvijas sabiedrībai, izvēloties Imanta Ziedoņa fondu “Viegli” par darbu organizētāju, lai nākotnē “Vecjaužos” taptu Vilhelma Purvīša māja-muzejs.

Lai uzsāktu darbu pie šīs nozīmīgās ieceres, 2022. gada janvārī izveidota darba grupa “Misija Purvītis” ar dažādu jomu pārstāvjiem – māksliniekiem, arhitektiem, lauksaimniekiem, pētniekiem un citiem radošiem cilvēkiem.

Jau pirmajā “Misija Purvītis” darba grupas tikšanās reizē viena no dalībniecēm, antropoloģe Elīna Kursīte bija izpētījusi, ka vēl ir iespēja satikt Vilhelma Purvīša audžumeitu Marionu Vitans, kura dzīvo ASV, Ohaio štatā, un tūdaļ svinēs savu 100. dzimšanas dienu. Lēmums par ceļojumu, lai satiktu Marionu, grupiņa pieņema ātri, un jau tajā pašā janvārī “Misija Purvītis” devās ceļā.

Trīs tikšanās dienas ar Marionu ir notikušas, ir iemūžināts pētnieciskais materiāls jaunizveidotajam muzeja arhīvam un uz Latviju atceļojuši pirmie krājuma priekšmeti. Tagad, pēc dažiem mēnešiem, uz sarunu par Marionu aicinu abas šā ceļojuma dalībnieces – antropoloģi Elīnu Kursīti un Vilhelma Purvīša mājas-muzeja vadītāju Žaneti Grendi.

Kristiāna: Kā sākās darbs grupā “Misija Purvītis”? Kā tik ātri nonācāt līdz kādam taustāmam rezultātam - braucienam uz ASV?

Žanete: Kad es pavisam sapratu, ka kopā ar Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” komandu esmu uzņēmusies atbildību par Vilhelma Purvīša bērnības mājām, zemēm, mežiem un muzeja izveidošanu, sāku meklēt papildu atbalsta punktus, lai sāktu iet šo garo ceļu. Kā vienu no grupas dalībniekiem piesaistīju Elīnu Kursīti. Zināju, ka viņa ir gan pētniece antropoloģe, gan māksliniece fotogrāfe, gan vienkārši ar citādu skatu uz dzīvi, nekā ierasts. Jāatzīst, tobrīd vēl nenojautu, ka jau pēc dažām nedēļām kopā dosimies pāri okeānam pie Vilhelma Purvīša audžumeitas. Neesmu droša, ka zinu, kādas bija Elīnas pirmās domas, kad es viņu uzaicināju kalpot “Misijai Purvītis”.

Elīna: Sāksim ar to, ka es to nevienā brīdī neesmu uztvērusi kā kalpošanu, bet kā baudīšanu. Jo Purvītis un darbs vispār, manuprāt, ir jābauda, es nemāku citādi darba un jebkādas attiecības veidot. Ja man kaut kas nepatīk, es to vienkārši nedaru. Dzīve ir pārāk īsa, lai kalpotu. Es gan pieņemu, ka tu “kalpošanu” izproti citādi nekā es. Īsāk sakot – es biju sajūsmā, jo man Purvītis vienmēr ir paticis, bet es savā neizglītotībā dzīvoju ar apziņu, ka kaut kur ir kāds muzejs Purvītim. Kad es padzirdēju, ka nav, man neticībā sacēlās visas spalvas. Goda vārds! Nu, un te arī mēs domājam vienādi – kad mēs redzam kādu netaisnību, tad nespējam nostāvēt vai nosēdēt malā, vai ne? Tāpat ar Purvīti – skaidrs, ka to muzeju vajag, skaidrs, ka jādarbojas!

Kristiāna: Muzejs būs par mākslinieku, cilvēku Vilhelmu Purvīti. Kādēļ jums šķita tik nozīmīgi paspēt satikt Vilhelma Purvīša audžumeitu?

Elīna: Man vispār patīk par cilvēku domāt viņa ģimenes kontekstā. Es kādreiz potenciālajiem brūtgāniem tā arī jautāju – bet ko dara tavi vecāki? Man likās svarīgi saprast, no kurienes cilvēks ir nācis, kas viņu ir veidojis. Un tāpat ar Purvīti – es sāku skatīties, kas ir viņa ģimene, un uzreiz uzdūros Marionai, viņa audžumeitai. Nez kāpēc šķita, ka viņa vēl ir dzīva, lai arī informācijas bija ļoti maz. Manī uzreiz iedegās baigā uguns – iedomājies, ir vēl kāds, kurš ar Purvīti potenciāli ēdis pie viena galda! Un tad tā uguns kūrās līdz pat mūsu pirmajai “Misija Purvītis” sanākšanai, kurā minēju, ka varētu būt, ka Purvīša audžumeita vēl ir dzīva. Nu, un tad mēs sākām to meklēšanas misiju.

Kristiāna: Kāda bija šodienas ģimene ap Marionu? Un kas jūs visvairāk pārsteidza šajā ceļojumā?

Žanete: Mani pārsteidza cilvēku atvērtība palīdzēt mums. Dodoties nezināmajā, arvien ir mazliet bailīgi. Kā tur būs? Vai Mariona gribēs un spēs runāt ar mums? Kur meklēt palīdzību tālajā zemē? Pirmais un vissvarīgākais – Mariona bija gatava runāt. Mēs izmantojām visādas viltības, lai viņas atmiņu iekustinātu – rādījām fotogrāfijas un rakstījām jautājumus uz planšetēm, jo viņa redzēja daudz labāk nekā dzirdēja. Pēc trim dienām jau bijām tuvas. Mariona runāja gan angliski, gan latviski. Mums prombraucot, turējām rokas kopā cieši jo cieši. Viņa lūdza: “Ja tas nav pārāk komplicēti, lūdzu, aizvediet mani pie tēta uz Meža kapiem Latvijā.”

Elīna: Es nezinu, vai mani pārsteidza atvērtība, es tai biju gatava, ja godīgi. Man vispār patīk amerikāņi, viņi lielākoties tik tiešām ir laipni un atvērti. Laikam nav tik daudz traumu, cik mums. Un te arī – Marionas kaimiņi, kurus es labprāt sauktu par Marionas šodienas ģimeni, – Kens un Drūsija! Īsti zelta gabaliņi! Palīdzēja mums noorganizēt tikšanos, sēdēja blakus, tulkoja. Ja vajadzēja, kliedza skaļi ausī, ja vajadzēja, aicināja mūs ciemos uz savām mājām, rādīja visu saglabāto. Ļoti patīkami un atklāti cilvēki. Turklāt ar patiesu interesi par Marionu un viņas dzimtas vēsturi. Mariona jau viņu bērniem bija kā omīte, kas, protams, arī skaisti, jo viņai pašai bērnu nav. Interesanti sanāk – viņu visādos laikos “adoptējušas” visādas ģimenes. Nu, es saprotu, ka Marionu var gribēties savā ģimenē – tik krāšņa, asprātīga un dzīvelīga būtne ir katras dzimtas un radu saieta sapnis.

Žanete: Vispār jau vairākas lietas neiziet no prāta. Kolumbusas pilsētas apkārtne, kur dzīvo Mariona, ir ļoti līdzīga Latvijai. Devona atsegumi, īsta Sigulda. Latvieši brīvdienās esot braukuši piknikos un lustējušies. Arī Mariona ar vīru Borisu, latvieti, kurš savulaik izceļojis no Rīgas. Mariona skuma, ka viņai nav nekādu ziņu no māsas Rutas Štelmaheres, kura pazudusi. Viņa esot bijusi ļoti apdāvināta un gudra, divus gadus vecāka par Marionu. Meklēsim. Apbrīnoju latviešu spēju iejusties svešās zemēs un gūt panākumus. Mariona strādāja par pētnieci Ohaio Universitātē.

Elīna: Ai, viss mūsu brauciens bija maģisks. Mariona, ļaudis, kas ap viņu, – tas viss veidoja tādu, cik nu es varu iedomāties, tomēr vilhelmisku mutuli! Tomēr vissvarīgāk no visa šī brauciena man personīgi laikam bija azarta iegūšana… Nu, ka ir, ko rakt, ir, ko meklēt. Vilhelma Purvīša dzīve, biogrāfija un notikumi ap viņu nav aprakstāmi vienā pelēkā Vikipēdijas šķirklī. Tas taču būtu garlaicīgi, ja viss par Purvīti jau būtu zināms. Iedomājies – ja nebūtu nekādas intrigas par pazudušajām gleznām! Bet tagad – re, ir uzdevums nākamajiem gadiem!

Kristiāna: Ja Marionai būtu iespēja ierasties "Vecjaužos", atbraukt ciemos uz mājām, kurās viņa bērnībā aizvadījusi vairākas vasaras, ar ko jūs viņu pacienātu šodienas Vilhelma Purvīša mājā-muzejā?

Žanete: Mariona ir skaista dzīves baudītāja. Tas noteikti būtu sarkanvīns kopā ar intelektuālām garām sarunām un ironijas pilniem jokiem, un smiekliem, uzkožot Bufalo vistas spārniņus Skārletas Johansones gaumē.

Elīna: Ar kūpinātiem zušiem! Jo, kā dzirdējām mūsu ekspedīcijā, Amerikas latviešiem tie tīri labi iet pie sirds. Un noteikti vēl kādu dzērienu. Man vispār liekas, ka arī džintoniks ļoti labi iederētos mūsu satikšanās reizē. Iedomājies – mēs tur, "Vecjaužos", kādā pavēnī tā svinētu dzīvi, atgaiņādamās no odiem, smiedamās par Marionas jokiem! Būtu skaisti.