Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Ķegums, Vidzeme

Mistiskā Regīna Ezera

Teksts: Ingūna Bauere
Ilustrācijas: Evelīna Ozola
Mistiskā Regīna Ezera

Viņa redz sapņus. Mistiskus un zīmīgus. Pieraksta savā dienasgrāmatā. Un bijīgi uzlūko pilnmēnesi. Kā baidīdamās, kā kaitēdamās. Viņa zina, ka pilnmēnesī mēdz notikt savādas lietas. Baisas arīdzan.

Nezinu, vai jūlija pirmspēdējā dienā, kad devāmies ekspedīcijā, lai domās un sajūtās satiktu Regīnu Ezeru, bija pilnmēness. Ļoti iespējams. Jo dienas pirmajā pusē ieplānotais Ķeguma Krusta kalna apmeklējums sākās ar… labāk nestāstīšu, ar ko. Piedzīvotais uzdzina baisas tirpas. Vasaras pilnbrieda gaviles un cilvēka nāve. Viss tik cieši līdzās, ka gribot negribot jānoskaņojas uz mistēriju.

“Tausties kā pa tumsu, bet pakrūtē sitas gluži kā iesprostots putniņš. Vai tā dauzās nolemtība vai, gluži pretēji, Dzīvība?” lasu Noras Ikstenas grāmatā “Esamība ar Regīnu”, ko 2007. gadā izdevis apgāds “Dienas grāmata

Tā ir divu rakstnieču satikšanās Ezeras dienasgrāmatās, un tekstos grūti atšķirt izdomu no patiesības. Visdrīzāk Regīna, kura grāmatas tapšanas laikā jau bija viņsaulē, tieši tādu atmiņu grāmatu par sevi būtu vēlējusies. “Lai tie, kas iedomājas mani labi pazīstam, nelolo ilūzijas, ka manā mājā izdevies tikt tālāk par priekšnamu,” viņa reiz teikusi. Cik tālu pati ietika tai mājā? Kādā no 1994. gada dienasgrāmatas ierakstiem atzinusies: “Piepeši notika neiespējamais – es biju nomaldījusies pati savā mājā! Dreboša un basa es staigāju pa savu māju un brīnījos, kas šī par māju, un to nepazinu…”

Māja, kurā rakstniece rada savus labākos darbus, saucas “Brieži”. Tā iegādāta 1966. gadā, bet pastāvīgai dzīvošanai iekārtota pēc gadiem desmit un vēl mazliet. Atrodas Tomes pagastā, kādā tikko nojaušamā meža pagriezienā netālu elpojošas Daugavas tuvumā. Še ir vieta, kur dzīvot, kā pašai gribas, doties ar suni, kurp acis rāda, un meditēt, veroties dabas pārvērtībās.

“Viņa grib stāstīt par mēnesi un viņa māsu virs zemes. Viņa pati ir mēness māsa. Viņa iziet mežā, kur cauri apsnigušiem kokiem viņu uzlūko pusmēness. Mēnestiņ, brālīt…” raksta Nora Ikstena grāmatā “Esamība ar Regīnu”. Un vēl turpat, tikai dažas lappuses iepriekš: “Teju apokaliptiskā pilnmēness gaisotnē Regīna noskaidro savas attiecības ar Laiku. Viņas laiks nav ne spirgti rīti, ne laiskas pēcpusdienas, ne rāmi vakari, viņas laiks nav ne ausmas, ne rieti. Dīvainā, bālā, dažreiz sudrabotā, dažreiz caurspīdīgā mēnessgaisma ir viņas laiks. Pūķa ola, kas izstaro mūžības un nīcības baiso gaismu. Jā, viņa ir pievilkusies, piesūkusies ar Mēness enerģētiku, Mēness uzlādējusies. Maņu, instinktu, kaislību dēmoni iemiesojas viņā, lai viņa tos izteiktu valodā. Lai stāstītu mēnessgaismas apmirdzētus stāstus par cilvēka dzīvi, kas izsitas no ierastajām sliedēm, aizjoņo izplatījumā, lai zvaigžņotā naktī atgrieztos atpakaļ uz zemes.”

Protams, tās ir tikai vīzijas. Kad cilvēks aizgājis, mēs varam iztēloties jebko un vienmēr kļūdīsimies. Arī atstāstot visiem zināmus faktus. “Tā vairs nebūs nekad – šī rindkopa dažādās variācijās bieži parādās Regīnas pierakstos. Katrs ieraudzītais mirklis ir tik gaistošs un zūdošs. Neviens pilnmēness nav tas pats pilnmēness, neviena gaisma nav tā pati gaisma,” raksta Nora Ikstena.

1985. gadā vecā “Briežu” māja nodega, un tās vietā tika uzbūvēta jauna. Līdzīga pirmajai – uzlabota “līvāniete”, divu stāvu, ar trepēm mājas viducī. Diemžēl līdz ar vecajiem “Briežiem” uguns liesmās aizgāja zudībā bibliotēka, rakstnieces iesāktie darbi un pieraksti, kurus Ezera mēdza veidot uz mazām papīra lapiņām, skrandiņām kā skices, prātā izlolotas noderīgas atziņas un, iespējams, kādreiz nākotnē kādā rakstu darbā izmantojamus faktus.

Tagad, 2021. gada vasarā, “Briežiem” viegli pabraukt garām un aizmaldīties līdz pašai Daugavai, jo nekādas norādes neliecina par rakstnieces mājvietas tuvumu. Neliela plāksnīte, lieli vārti, plašs pagalms, kurā spēlējas bērni, – “Briežos” mājo rakstnieces mazmeitas ģimene, un te nav nekāds muzejs. Ezeras memoriālā istaba pārvietota uz netālo Ķeguma novada muzeju, kas iekārtots kādreizējā Tomes skolas ēkā.

Mēs arī aizmaldījāmies. Tiesa, ne pārāk tālu un ilgi, bet mistika paliek mistika – apmaldīties četrās priedēs vietā, kur tikai viens ceļš. Aizvedot garām vairākām lauku mājām (vai tajās reiz dzīvoja “Zemdegu” varoņu prototipi?), caur rudenīgi pelēkdzeltenu pļavu ceļš pievilina tuvu grandioza paskata privātmājai un, ļaujot apmest slaidu loku ap pāris krūmiem, skaidri norāda, ka jādodas atpakaļ. “Laikam daudzi te braukuši meklēt rakstnieces māju, ja tāds aplis iebraukts,” nosaka ekspedīcijas biedre, un šķiet, ka viņai taisnība. Žēl. Ļoti žēl, ka rakstnieces pēdas še zudušas.

Tomēr maldīšanās gājiens nav veltīgs, tieši otrādi, tas ir gana vērtīgs, jo ļauj iepazīt “vietējo ģeogrāfiju”. Saprast, kur Regīna pa taisnāko taku kopā ar uzticamo suni devās uz Daugavu peldēties (iespējams). Ieraudzīt, kādas izskatījās kaimiņmājas (arī tikai iespējams, jo skaidru ziņu mums nav). Ieelpot mežu, kas tik daudzos rakstnieces darbos pieminēts un aprakstīts (iespējams, to pašu mežu, bet varbūt sen jau citu, jo dabā viss plūst un mainās, vienīgi gadalaiku ritums paliek nemainīgs).

“Cik brīnumaini… cik neizmērojami… cik šaušalīgi skaisti! Varbūt šī ir pati skaistākā diena pasaulē?! Jo ko gan es zinu par pasauli un pati par sevi?!” rakstniece reiz ierakstījusi dienasgrāmatā.

Ko viņa zināja par pasauli un sevi? Neko daudz, protams. Tāpat kā mēs visi, lai arī bieži gribam domāt citādi.
Viņa vēlējās tikt apglabāta zem trijžuburu bērza mežā. Bijis kāds īpaši iemīļots koks, kuru klusībā iesaukusi par savu “tā saucamo Kapa bērzu”. Pāris gadu, pirms viņa aizgāja mūžībā, bērzu nozāģēja “tīrot elektrostigu vai arī ne tikai tālabad”. Kārtējā zīme? “Ne tikai tālabad”?
Rakstniece Regīna Ezera, kurai šogad apritētu apaļi deviņdesmit, jau deviņpadsmit gadu atdusas nelielajā Tomes kapsētā savu mīļo “Briežu” tuvumā. Lepnā vientulībā un klusā pieticībā. Tāpat kā pavadīja pēdējo mūža cēlienu. Neuzkrītošo kapu pieminekli veidojis tēlnieks Vilnis Titāns. Labi, ka gādīgas rokas sarūpējušas vienkāršu shēmu, kas piestiprināta ziņojumu dēlim pie kapličas un kurā redzams, kā atrast ievērojamās novadnieces kapu.
Ķeguma muzeja priekšā uzstādīta Regīnai Ezerai veltīta skulptūra “Cilvēkam vajag suni” (autors Aigars Zemītis).

Piemiņa tiek saglabāta, bet nezūdošāko piemiņas zīmi viena no latviešu literatūras izcilākajām personībām Regīna Ezera sev atstājusi pati. Ar saviem darbiem.
“Bet literatūra, pirmām kārtām, ir sirdsapziņa. Un, otrām kārtām, tā ir ideja. Un, trešām kārtām, – filozofija. Un, ceturtām kārtām, – šķīstīšanās. Un, piektām kārtām, – noslēpums. Un, sestām kārtām, – rotaļa. Un, septītām kārtām, – noslēpums. Tikai visu šo sastāvdaļu summa ir mākslas darbs, tāpat kā septiņas krāsas rada varavīksni. Vienas trūkst – un nav varavīksnes! Cik reižu mūžā mums izdosies stāvēt zem zvīļā septiņkrāsu loka? Un vai visbiežāk tā nemirdzēs vienīgi iztālēm, kaut kur priekšā, lai izgaistu, kad tuvojamies…” (N. Ikstena “Esamība ar Regīnu”)

Raksta tapšanu atbalsta: Ķeguma novada pašvaldība (2021)