Radiožurnāls

Man vienmēr ir licies savāds Raiņa sacītais apgalvojums “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Es vienmēr esmu jutis, ka šajā īsajā izteikumā ir kāda pamatīga kļūda, jo pastāvēšana nozīmē palikšanu. Baidos, ka slavētās pārmaiņas ne vienmēr ir veicinājušas labā pastāvēšanu un izdzīvošanu. Tik daudz labā ir izzudis pārvērtību vārdā, un arī Valmieras novada kontekstā nepārtrauktais mainīgums ir atstājis dziļas rētas.

Valmieras novads ir gājis cauri lielām pārmaiņām savā vēsturē. Patiesībā tikai pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu Valmieras novadu klāja pamatīga ledāju kārta, kas atkāpjoties veidoja Valmieras novada pašreizējo reljefu. Tāds Valmieras novads kā šodien (un arī visa Latvija) vēl nemaz neeksistēja. Tā vietā bija tikai liels aukstums un dziļš klusums. Potenciāls radīt dzīvību. Gadu tūkstošiem ejot, cilvēku kultūra attīstījās un ledāji vairs nebija galvenie spēki, kas ietekmēja vidi. Mainoties gadsimtiem, pār Valmieras teritoriju un tās iedzīvotājiem nāca dažādas impērijas, varas un ietekmes. Savu nospiedumu atstāja Zobenbrāļu, tad Livonijas ordenis, Zviedrijas karaliste, cariskā Krievija un, protams, arī Padomju Savienība. Tāpat kā citur Latvijā, arī Valmierā tieši padomju laikiem ir spilgtākais iespaids uz esošo Valmieras vides, dizaina un kultūras formu. Otrais pasaules karš un pēcāk padomju laiks ir lielākās rētas Valmieras vēsturē, jo tieši šis bija agresīvākais uzbrukums tā laika pasaules kārtībai un redzējumam. Tas bez žēlastības iznīcināja un pārveidoja to, ko valmierieši 19. un 20. gs. sākumā dēvēja par skaistu, labu un patiesu. Tad nu, atsaucoties uz Raiņa sacīto, jāpiekrīt, ka padomju laiks izmainīja Valmieras novadu, un pārvērtību rezultātā tas turpināja pastāvēt. Bet par pārmaiņām tika maksāta barga cena, un daudz labā tās iznīcināja.

Ceļojot pa Valmieras novadu, var redzēt ne tikai bijušo ledāju atstātās pēdas, bet arī aizgājušo ideoloģiju paliekas. Grūti ir izbraukt cauri kādam Valmieras novada pagastam, nepamanot arhitektūru, kas burtiski cīnās pret dabas harmoniju un cilvēka garu. Galu galā, padomju laiks bija laiks, kas balstījās jaunās idejās par cilvēku, dabu, Dievu, identitāti, antropoloģiju, sabiedrības struktūru utt., un šīs idejas ieguva pasaulē fizisku ķermeni un formu. Šie milži joprojām guļ uz mūsu zemes. Pār Valmieras novada teritoriju nāca milzīga padomju revolūcija, kas pārveidoja visu tās telpu, taču cilvēki daudz labā spēja atcerēties. Vēl dzīva bija atmiņa par citu Latviju, atmiņa par mūsu dziesmām, dzeju un gara lielumu. Diez cik ilgi mēs būtu spējuši šo atmiņu uzturēt? Tad nu šī spēja atcerēties labo palīdzēja mums vērtīgo nosargāt. Par spīti uzspiestajām pārmaiņām, daudzos valdīja lielāka apņēmība – nemainīties.

Protams, pēc padomju varas sabrukuma mūsu zeme atkal nonāca pārmaiņu vētrā – jaunās ekonomiskās sistēmās, jaunos pārvaldes procesos un jaunas valsts identitātes veidošanā. Bija jāmācās staigāt no jauna. Mūsu klibošanu var just vēl šodien. Tomēr vismaz mēs atkal bijām brīvi atskatīties pagātnē, atkal atcerēties un pieminēt godību, kas mūs aplaimoja agrāk. Tad nu aizvadītie trīsdesmit gadi ir bijuši mēģinājumi atkal salikt kopā visas mazās lauskas un drupačiņas no mūsu pagātnes. Savu atmiņu atjaunot. Un tomēr, kamēr daži lipina kopā veco, citi meklē, skatās un tiecas pēc jaunām virsotnēm un pārvērtībām. Šādu kontrastu var īpaši novērot Valmieras novadā, kur pastāv divi lieli spēki – saglabāt un kopt esošo un vienlaikus meklēt jauno un neiepazīto. Šā kontrasta rezultātā daudziem netop skaidrs, ko ir vērts atcerēties un saglabāt, kas jāizmet, kurus pieminekļus nojaukt, kurus būvēt un kurā virzienā doties. Šķietami nemitīgajā pārvērtību virpulī ir grūti atrast pamatu zem kājām. Tomēr Valmieras novadā ir vairāki cilvēki, kuri, manuprāt, ir atraduši pareizo pieeju šim jautājumam. Viņu atbilde skan aptuveni šādi: mūsu uzdevums ir atjaunot to, kas bijis labs pagātnē, un ienest to šodienā. Viens no šiem labajiem piemēriem ir “Vaidavas keramika”.

Kad bijām ciemos pie “Vaidavas keramikas” vadītāja Mika Baloža, mani patīkami pārsteidza tas, ko viņiem ir izdevies uzbūvēt. Miks pārņēma keramikas rūpnīcu no saviem vecākiem un aizvadīto gadu laikā ir radījis daudz jaunu, mūsdienīgu produktu, kas nu jau atrodami neskaitāmās latviešu un arī ārzemju mājās. “Vaidavas keramika” ir pārņēmusi senu arodu un ar savu vecmeistaru palīdzību ir radījusi keramikas izstrādājumus, kas lieliski iederas mūsu laikmetā. Bet, runājoties ar Miku, man šķita interesants stāsts, ka – kad Vaidavas rūpnīcu apciemo cilvēki no Somijas vai Skandināvijas, bieži viņus neinteresē vizuāli minimālistiskie un mūsdienīgie Vaidavas trauki, bet gan tie vecie, savādie, naivie un dīvainie keramikas izstrādājumi. Tie, kuri mums jau šķiet pavisam novecojuši. Un es pieņemu, ka šī interese par šiem vecmodīgajiem traukiem ir saistīta ar to, ka šāds provinciālais naivums ir reti sastopams pārtikušajā un attīstītajā Eiropā. Viņiem tas ir kas pārsteidzošs un daudz īpašāks par kārtējo minimālistisko interjera objektu. Un man ir liels prieks, ka “Vaidavas keramika” vēl līdz šai dienai ir saglabājusi arī šo vēstures daļu un arī šodien piedāvā iegādāties tādus traukus, kādi tika radīti un veidoti pirms vairākām paaudzēm. Pat no smagā padomju laika viņi ir spējuši atcerēties labo un ienest to šodienā.

Tad nu šajā nemitīgajā mainīguma vētrā ir jāuzdod jautājums – ko ir vērts saglabāt? Vai mēs pametīsim veco tikai tāpēc, ka tas ir “vecmodīgs”? Vai mēs pametīsim mums nodoto tradīciju tikai tāpēc, ka tā nenes tiešu ekonomisko labumu? Vai mūs mētās kā niedres vējā? Jūs jau pēc mana toņa varat saprast, uz ko es te aicinu. Es aicinu pārsteidzīgi neizmest ārā to, ko uzskatām par novecojušu. Tajā vecajā māla traukā ir mūsu atmiņa. Saglabājot veco, mēs nevis kavējamies pagātnē, bet gan stiprinām savu identitāti un atmiņu par savu vēsturi. Lecot iekšā rītdienā, mūsu uzdevums ir neaizmirst, ka pirmie Latviešu Dziesmu svētki norisinājās Dikļos, neaizmirst Zilākalna Martu, Valmieras salātus un visas pārējās mazās īpatnības. Neaizmirst vietējo krēslu muzeju, zaļumballes, amatniekus, skroderus, alus darītājus un pat arbūzu audzētājus. Mūsu uzdevums ir ne tikai saglabāt veco, bet arī to kopt un atjaunot, lai tas varētu nākotnē pastāvēt un radīt jaunu vērtību.

Un te nu ir tas, ko vēlos galu galā uzsvērt, – mūsu kultūra neveidojas no jaunā un svešā, bet gan no tā, ko jau pazīstam. Jaunais bieži nāk vecā vietā un nomaina to, bet mūsu identitāte, patīk mums tas vai ne, vienmēr ir sakņota vecajā – tajā, kas bijis pirms mums. Savu vārdu, savas mājas, savu valodu mēs ieguvām no saviem vecākiem. Pārmaiņu aizrautībā mūsu atmiņa var klibot un mūsu identitāte var tikt novājināta. Saprotiet mani pareizi, es neesmu pret jauno. Jaunais var atnest mums brīnišķīgas iespējas un izaugsmi. Tomēr es ticu, ka jaunajam ir sava vieta – jaunā uzdevums ir atdzīvināt to labo no vakardienas un ienest to šodienā. Tas nedrīkst veco identitāti izmest un iestāties tās vietā. Pretējā gadījumā tas ir tikai vēl viens agresors mūsu vēstures lappusēs, vēl viens spēks, kas izdzēš mūsu atmiņu.

Valmieras novads dzīvo šajās krustcelēs starp mainīšanos un palikšanu, tomēr man ir nojauta, ka liela novada daļa piekristu šim apgalvojumam – mūsu kultūru veido tas, ko jau pazīstam. Pilsētniekiem šāds apgalvojums varētu šķist skandalozs, bet šo patiesību visvairāk var just mirklī, kad izbraucam nedaudz ārpus urbānajiem centriem. Kad nonākam zemnieku tirdziņos, viensētās un meža takās – tur vēl joprojām ir spēcīga šī savādā un klusā balss. Tā neskan gluži tā kā Raiņa vārdos. Tur valda pārliecība, ka pastāvēs, kas nemainīsies. Lai tā arī paliek.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Valmieras novada pašvaldība