Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Ungurmuiža, Vidzeme

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

Teksts: Līga Blaua

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

Kad Imants Ziedonis padomju varas laikā iedrošinājās izveidot Dižkoku atbrīvotāju grupu, sapulcinot tajā savus domubiedrus, pirmā dižkoku atbrīvošanas talka notika 1976. gada rudenī Ungurmuižas parkā. «Diena ir rudenīgi skaista un saulaina. Cēsu puses Ungurmuižā ir daudz lielu ozolu. Vienu no parkā vecākajiem nosaucam par Paulu – par godu Paulam Valdenam, ievērojamajam pasaules zinātniekam. Viņš gan dzimis Kūduma ciema Pīpeņos, tepat kaut kur netālu, bet mēs, pilni neapturama entuziasma, gribam ozolu tūliņ un tepatās. Pa ausu galam esam dzirdējuši, ka viņš te strādājis par mājskolotāju, tāpēc – nekādas atkāpšanās! Šis ozols turpmāk tiks saukts par Paulu!» tā šo notikumu grāmatā Tutepatās dokumentējis Imants Ziedonis.

Kas bija Pauls Valdens un ko nozīmīgu paveicis ķīmijas zinātnē? Akadēmiķis Jānis Stradiņš, saņemot pirmo, 1988. gadā nodibināto, Paula Valdena medaļu, nosauca Valdenu par latvju tautas pazudušo dēlu. Valdena mūža laikā iznākušajās lielajās enciklopēdijās viņš dēvēts gan par vācu, gan krievu ķīmiķi, taču patiesībā Pauls Valdens ir dzimis latvietis, cēlies no Straupes draudzes Rozulas pagasta zemnieku dzimtas, kurai gadu pirms pastarīša Paula – trīspadsmitā bērna ģimenē – piedzimšanas baronietes Henrietes Bolto fon Hoenbahas patvaļas dēļ turp bija jāpārceļas no Ēveles pagasta. Valdena vecāki tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā ietikuši brīvu ļaužu kārtā. Kad Paulam ir četri gadi, nomirst viņa tēvs, māte spiesta pārdot Pīpēnu mājas, viņi pārceļas uz Pēterupi. Paulam ir desmit gadu, kad viņš zaudē arī māti un kā bārenis mitinās svešu ļaužu paspārnē.

Rubenes skola, kur viņš nonāk pansijā pie apkārtnē iecienītā skolotāja un ērģelnieka Jāņa Erdmaņa pusvāciskā vidē, jo Erdmaņa sieva bija dzimusi fon Lenca – no tās pašas dzimtas, no kuras nāca slavenais fiziķis Emīls Lencs, vācu dzejnieks, romantiķis Reinholds Lencs un kura devusi nosaukumu Lenču muižai, – tuvina Valdenu vācietībai.

Pauls Valdens mācījās Cēsu pilsētas skolā, pēc tam Rīgas pilsētas reālskolā. 1882. gadā uzsāka ķīmijas tehnoloģijas studijas Rīgas Politehnikumā (kopš 1896. gada – Rīgas Politehniskais institūts, šobrīd – Rīgas Tehniskā universitāte) pie Vilhelma Ostvalda, ar kuru vēlāk uzturēja ciešas koleģiālas attiecības, tālāk attīstot Ostvalda pētījumus. Vilhelms Ostvalds ir vienīgais Latvijā dzimušais un strādājušais Nobela prēmijas laureāts, apbalvojumu saņēmis par pētījumiem ar katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu.

Pauls Valdens septiņas reizes izvirzīts Nobela prēmijai. Vistuvāk tai bija 1913. un 1914. gadā par atklājumiem, kas pasaules ķīmijas vēsturē iegājuši kā Valdena apgriezenības likums un Valdena reizinājums. Prēmiju viņš būtu arī saņēmis, ja ne Pirmais pasaules karš. Valdena apgriezenības likumam ir paliekama nozīme gan organiskajā ķīmijā, gan medikamentu sintēzē. Valdens strādāja plašā zinātniskajā laukā, kas aptvēra organisko, neorganisko un fizikālo ķīmiju. Pievērsis uzmanību naftas optiskajai aktivitātei kā argumentam par labu naftas biogēnai izcelsmei. Veiksmīgi attīstījis neūdens šķīdumu elektroķīmiju, ievedis solvatācijas un solvolīzes jēdzienus. Publicējis 625 darbus, 40 no tiem grāmatās. Visi galvenie Valdena sasniegumi ir tapuši Rīgā.

37 gadus (no 1882. līdz 1919.) Pauls Valdens bija saistīts ar Rīgas Politehnikumu un Rīgas Politehnisko institūtu. Nogājis ceļu no studenta līdz rektoram, 30 gadu bijis mācībspēks, no 1902. līdz 1905. gadam – Rīgas Politehniskā institūta direktors. 1907. gadā viņu iecēla par īsteno slepenpadomnieku un piešķīra mantojamu dižciltīgu titulu, tādēļ savu uzvārdu vāciski viņš sāka rakstīt kā von Walden. Valdens jau savā audžuģimenē bija audzis vāciskā vidē, skolojies Rīgas Politehnikumā, kas bija baltvācu citadele, kur ķīmiju viņam mācīja Vilhelms Ostvalds, kļūstot Valdenam par ideālu zinātnē un dzīvē un iepotējot viņā domu, ka galvenais ir zinātne, nevis tautība un ar ķīmijas zinātni vislabāk nodarboties vācu vidē.

 Paralēli profesūrai Rīgas Politehniskajā institūtā 1910. gadā Valdens kļuva par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi un Ķīmijas laboratorijas vadītāju, pirmais rakstīja par krievu ķīmiķu radošo spēku, ir autors pirmajai grāmatai par ķīmijas attīstību Krievijā. Pirmā pasaules kara sākumā šovinisma uzplūdos Valdens tika no Krievijas augšām aicināts nomainīt uzvārdu un kļūt par Ļeskovu. Valdens jau sliecās to darīt, bet viņu no šī lēmuma atturēja viņa daudzās publikācijas un zinātniskie atklājumi, kas pasaulē bija zināmi ar Paula Valdena vārdu.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu okupācijas iestādes 1918. gadā uzaicināja profesoru Valdenu vadīt Baltijas Tehnisko augstskolu Rīgā, bet 1919. gadā Latvijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Latvijas Augstskolas rektoru. Taču jaundibinātās Latvijas Universitātes pirmā rektora amata piedāvājumu Valdens nepieņēma. Latvijas Universitātē bija paredzēts lasīt lekcijas tikai latviešu valodā, bet Valdens bija pārliecināts, ka zinātne nevar būt šauri nacionāla. 1919. gada augustā viņš pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kur turpināja savu zinātnisko darbību, vadīja Rostokas Universitātes Ķīmijas institūta Neorganisko un Farmaceitisko nodaļu, arī Fizikāli ķīmisko nodaļu.

Otrā pasaules kara laikā pēc Rostokas bombardēšanas 1942. gadā Valdens pārcēlās uz Berlīni. Kā viesprofesors lasīja lekcijas ķīmijas vēsturē Frankfurtes pie Mainas un Tībingenes universitātēs. Darīja to vēl savā pēdējā mūža gadā 93 gadu vecumā.

 Neviens latvietis nav izpelnījies tik daudz augstu starptautisku vērtējumu – ievēlējumu vairāku valstu zinātņu akadēmijās, goda doktora titulus, prestižas zinātniskas medaļas, bet Latvijā ilgus gadus Paula Valdena vārds bija aizmirsts. Akadēmiķis Jānis Stradiņš viņa mūža un darbības izpētei veltīja daudzus gadus, bija iecerējis uzrakstīt grāmatu par „latviešu tautas izcilāko dēlu zinātņu jomā”, bet nepaguva to izdarīt. Akadēmiķa rosināti, Rīgā notika Starptautiskie Valdena simpoziji organiskajā ķīmijā, 2003. gada oktobrī pie vecās, Valdena iekārtotās, Ķīmijas fakultātes ēkas kanālmalā Kronvalda bulvārī atklāja tēlnieka Andra Vārpas veidotu pieminekli, kas ir viens no neparastākajiem Rīgā. Tas ataino ābolskābes molekulas. Tā bija Jāņa Stradiņa ideja – piemineklī izmantot ķīmiskos simbolus, Valdena apgriezenības motīvu.

UNESCO 2013. gadu izsludināja par Paula Valdena gadu, godinot viņa 150. dzimšanas dienu, un Valdena vārds sāka atdzimt arī latviešu apziņā. Viņš bija pasaules līmeņa zinātnieks, izcila personība, un tādas savā raksturā ir arī pretrunīgas. Pauls Valdens, nodibinoties Latvijas valstij, rezervēti izturējās pret latviešu nacionālās pašapziņas pacēlumu, dzīvodams Vācijā, nav minējis savu latvisko izcelsmi, un tas bija sarūgtinājums akadēmiķim Jānim Stradiņam, kuram Pauls Valdens bija paraugs ķīmijas zinātnē, kas bija arī viņa darbošanās lauks. «Lai gan Valdens savu latvisko izcelsmi nav uzsvēris, tomēr viņš to nekad nav arī noliedzis,» teica akadēmiķis un atklāja kādu personīgu stāstu.

«Ap 1974.–1980. gadu biju diezgan cieši saistīts ar Paula Valdena meitu Irisu Hollo – mūzikas profesori Helsinkos, starp citu, pirmo Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas studenti sievieti – 1917. gadā. Viņa sacīja, ka tēvs vēl deviņdesmit gadu vecumā zinājis un skaitījis latviešu tautasdziesmu: «Rīga, Rīga, skaistā Rīga, kas to skaistu darināja? Vidzemnieku sūri darbi, pakavoti kumeliņi.» To viņam bērnībā mācījusi māte.

Vienā no savām pēdējām vēstulēm Valdens meitai rakstījis: «Interesanti, kā tas dzimtenē tagad viss organizēts? Kas bijis, tas bijis. Vēršat allaž skatienu uz priekšu. Dzimtene – tā nekad neaizmirstas. Heimat – tā ir cita lieta. Man šis vārds nozīmē vietu, kur es jūtos labi, kur esmu mājās. Piemēram, Rostokā līdz lielā kara sākumam un līdz Hitleram.»

Vienā no saviem rakstiem Pauls Valdens minējis 5 G – īpašības, kas, viņaprāt, nepieciešamas labam ķīmiķim: Geist, Genauigkeit, Geduld, Glück, Geld (talants, precizitāte, pacietība, laime, nauda).

 

Raksta tapšanu atbalsta: Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs