Vecjauži, Vidzeme
Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS
Purvīša senči bijuši piebaldzēni. Vissenākās ziņas par Purvīšu dzimtu atrodamas mākslinieka vecvectēva Pētera (1800–1850) dzīvesstāstā. Dzimis Piebalgā, piecpadsmit gadu vecumā Pēteris, kas «nācis no sliktas kalpu kārtas», sāk mācīties galdnieka amatā. Divdesmit viena gada vecumā viņš apprecas ar Jaunpiebalgas Tirznieku māju saimnieka Jāņa Purvīša meitu Madi. Domājams, ka Tirznieku māju Jānis uzvārdu Purvītis ieguvis, jo mājas atradās purva tuvumā, taču tikpat iespējams, ka tam bijis cits iemesls – lai atšķirtos no kādu citu Tirznieku māju saimnieka (to bijis pavisam astoņi), kam arī vārds Jānis. Uzvārdus zemnieki ieguva līdz ar dzimtzemnieku brīvlaišanu Zemes reformas laikā. Pirmās uzvārdu došanas notika Vidzemē no 1820. līdz 1826. gadam. Saskaņā ar likumdošanu zemniekiem tika ļauts izvēlēties uzvārdu pēc saviem ieskatiem, bet liegti bija viņu kārtai neatbilstoši – muižnieku, plaši pazīstamu dzimtu vai slavenu cilvēku – uzvārdi. Zemniekiem ieteica par uzvārdu izraudzīties savu māju nosaukumus un atturēties no tāda, ko jau bija izraudzījušies citi zemnieki.
Ja vectēvs bija izvēlējies sev uzvārdu, tad šis pats uzvārds bija jāņem bērniem un bērnu bērniem, pat ja viņi jau bija nodibinājuši savu ģimeni. Domājams, ka Pēteris uzvārdu Purvītis ieguvis, apprecoties ar Jāņa Purvīša meitu Madi.
Pēterim un Madei piedzimuši deviņi bērni. Pēc toreizējām tradīcijām, mājas palika vecākajam dēlam, bet jaunākie mācījās amatu, lai pelnītu savu iztiku kā ratiņdreijeri, namdari, mucenieki, seglinieki, ratnieki, kalēji un skroderi. Piebaldzēnu amata prasmes tika daudzinātas pa novadiem, zināmas Rīgā. Savus ražojumus viņi veda arī uz tāliem tirgiem līdz pat Krievzemei. Citi kļuva par muižas uzņēmumu – dzirnavu, krogu, veikalu – nomniekiem.
Piebalga ir gleznaina, bet ar savu skarbumu un ne sevišķi auglīgu zemi, ar ko izskaidrojams piebaldzēnu strādīgums un centība, apgūstot dažādus amatus un iekrājot naudu bērnu skološanai. Izglītībai piebaldzēnu apziņā jau astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā bija liela nozīme. Izpratni par to veidoja brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustība, kas deva spēcīgu impulsu latviešu garīgajai un politiskajai attīstībai, pirmajai tautiskajai atmodai. Vidzemes brāļu draudze sekmēja procesu, kura rezultātā veidojās latviešu nacionālā inteliģence. No šīs vides nāca rakstnieki Reinis un Matīss Kaudzītes, Jānis Ruģēns, latviešu profesionālās mūzikas aizsācējs un Valmieras-Valkas skolotāju semināra dibinātājs Jānis Cimze, pirmo Dziesmu svētku organizētājs Dikļos Juris Neikens.
Hernhūtiešu rituālos skanēja mūzika un dziesmas, tā radot vidzemnieku dziedātprasmi un dziedātprieku, kas zināmā mērā ir pamatā latviešu Dziesmu svētku tradīcijai. Brāļu draudze sekmēja arī vijoles – viena no populārākajiem hernhūtiešu mūzikas instrumentiem – izplatību Vidzemes laukos.
Brāļu draudzes īpašu uzmanību veltīja ģimenei un audzināšanai. Tika izcelta dievbijība, labdarība, sirdsmīlestība pret savu tuvāko, vienkāršība, strādīgums, vispusīga izglītotība. Kā vērtību sludināja mērenību, godīgumu un paklausību.
Uz šādiem ētiskiem pamatiem auga Purvīšu ģimenes bērni. Jēkabam kā vecākajam, dzimušam 1822. gadā, piekristu mantot mājas, bet 1842. gada Jurģos Tirznieku māju Pēterim ar ģimeni no mājām bija jāaiziet, jo viņam radās konflikts ar vietējiem brāļu draudzes vadoņiem un citiem saimniekiem. Jauno dzīves vietu ģimene atrada divdesmit dālderu lielajās Jaužu mājās toreizējā Jaunpils (vēlāk Zaubes) pagastā, un visai drīz Pēterim no neizdevīgā klaušu saimnieka izdevās kļūt par rentes saimnieku. 1850. gada rudenī, saslimstot ar vēdera guļu jeb asins sērgu, kas pārņēma visu apkaimi, Pēteris Purvītis mira.
Mājas mantoja Jēkabs. Apveltīts ar gaišu prātu un būdams ļoti strādīgs, kopā ar sievu Madi, dzimušu Maču, iekopa Jaužu zemi un dzīvi vadīja stingrās hernhūtiešu tradīcijās, kuras kā mantojumu bija paņēmis līdzi no Piebalgas. Jauži bija nomaļa 19. gadsimta beigu zemnieku sēta – vienkārša, bet pievilcīga. Dzīvojamā ēka, daži lapu koki, sakņu dobes un jauniestādīts augļu dārzs. Visapkārt tāli plašumi. Lēzeni pakalniņi. Labības lauki un meža strēles. Plašas ganības. Saulē izkaltis putekļains vai lietū samircis dubļains ceļš.
Purvīšu dzīve bija pieticīga, jo zemīte liesa, bet, raduši pie darba, viņi no tā nebaidījās. Strādāja no tumsas līdz tumsai, iekopdami savu zemīti. Visā apkārtnē Jēkabu zināja kā godīgu, čaklu un kārtīgu vīru.
Zaubes luterāņu draudzes kristīto sarakstā atrodams, ka Jēkabam bijuši 11 bērni. Pirmie 1844. gadā pasaulē nākušie dvīņi piedzimuši nedzīvi. Draudzes reģistrā ierakstītie Jēkaba bērni:
Jānis, dzimis 1845. gadā;
Pāvuls, dzimis 1847. gadā;
Juris (gleznotāja Vilhelma Purvīša tēvs), dzimis 1849. gadā;
Pēteris, dzimis 1850. gadā;
Andrejs, dzimis 1853. gadā;
Anna Sappe, dzimusi 1855. gadā;
Anna, dzimusi 1857. gadā;
Latte, dzimusi 1959. gadā;
Made Jūle, dzimusi 1864. gadā.
Jau no mazām dienām, kopā ar tēvu ejot ikdienas gaitās, bērni apguva amata prasmes, arī Jēkaba dēls Juris, dienās kļūdams par labu amatnieku, kurš prata uzbūvēt pat dzirnavas, vēlāk arī pats kļūdams par dzirnavnieku.
Jēkabs, dēlam sākot skolas gaitas, sūtīja Juri mācīties uz Ērgļiem pie draudzes skolā daudzinātā skolotāja Ādama Tērauda – tautiskās atmodas laika darbinieka, kas bija skolojis Gaismas pils autoru Ausekli un latviešu mūzikas tēvu un tautasdziesmu vācēju Andreju Jurjānu. Ādams Tērauds vēlāk kļuva par Valkas pagastskolotāju semināra direktoru. Skolotāja Tērauda personības ietekmē skolojās arī Juris.
Purvīšu dzimtā valdīja miers un saticība, un tādā vidē 1872. gada 3. martā (pēc vecā stila – 20. februārī) piedzima Jura dēls Vilhelms Kārlis. Mazā zēna māte Anna Purvīte, dzimusi Kļaviņa, Jaužos ieprecējusies no Raunas, bija maigas dabas, bet stipra un darbīga mājas dzīves un saimniecības vadītāja. Strādīgajiem un saticīgajiem vecākiem bez Vilhelma piedzima vēl divi dēli un divas meitas, viena mira jaunībā.
Bērni no mazotnes tika radināti pie darba. Vilhelmam, vēl mazam esot, tika uzdoti noteikti mājas darbi un pienākumi. Zēnam bija jāpalīdz visur, kur viņa spēki to atļāva. Vectēvs ņēma viņu līdzi gan amatnieka, gan zemes darbos, un Vilhelms agri iemācījās rīkoties ar āmuru, zāģi un skrūvgriezi. Prata pagatavot cirvja kātus, grābekļus, iesiet izkaptis, salabot jumtus. Laidarā ierīkoja lopiem dzeramās siles, kurām varēja pievadīt ūdeni, lai mātei nav jānes smagie ūdens spaiņi. Vēlāk labprāt strādāja tīrumā, ara zemi, pļāva ar izkapti, prata kalt dzirnavu akmeņus.
Darbs norūdīja izturību, pieticīgā dzīve iemācīja būt prasmīgam un taupīgam. Vilhelms, audzis ģimenes saticībā, citam citu atbalstot, bija paklausīgs, apzinīgs, brīžiem sevī noslēdzies vērotājs. Viņu ietekmēja vectēva un vecāku krietnās īpašības darbā un sadzīvē, un viņš centās būt tāds pats kā viņi. No vectēva Jēkaba Vilhelms mantojis daudz rakstura īpašību, bet izskatā bijis līdzīgs mātei.
Ar lielu aizrautību zēns palīdzēja vectēvam stādīt dārzu, ierīkoja augļu koku skolu, iemācījās pārpotēt ābeles un bumbieres. Redzēdami zēna interesi par dārza veidošanu, mājinieki viņam atdalīja nelielu dārza stūri, kur pašam darboties kā dārzniekam, un Vilhelms tur sāka audzēt dažādu šķirņu kokus. Vēl tagad Vecjaužos augļus dod mākslinieka stādītās ābeles – Cukurītis un Baltā dzidrā.
«Vilhelma Purvīša dzīves gaitas sākās zemnieku sētā patriarhālu un noturīgu tradīciju vidē,» raksta mākslas zinātniece Dace Lamberga. «Gleznotāja vectēvs Jēkabs Purvītis, stingrs hernhūtietis, piedzima Piebalgā, no kuras cēlušies ne tikai lielākie amatnieki, bet daudzi izglītoti cilvēki – skrīveri un skolotāji. Nākamais glezniecības meistars dzimis un skolojies rāmajā deviņpadsmitajā gadsimtā, kad profesionāls mākslinieks, rakstnieks un mūziķis latviešu kultūrā bija unikāls retums un kad viņam, pie skalu gaismas augušam zēnam, vecmāmiņas jaunā petrolejas lampa likās īsts tehnikas brīnums.»
Vilhelmam patika ikviens jauninājums un uzlabojums, sevišķi, ja tas deva ne tikai praktisku labumu, bet arī skaistumu. No vectēva viņš mantojis gan piebaldzēnu neatkarības garu, darba vērtības izpratni, neatlaidību un strādīgumu, gan dziņu pēc gara gaismas un redzīgu dabas mīlestību.
Dzīvodams lauku sētā, kur apkārt tīrumi, pļavas un meži, zēns tos redzēja gadalaiku mainībā, un tie skati viņā atstāja iespaidu, kas saglabājās uz mūžu. Daba ir lielā, noslēpumainā pasaule, kuru Vilhelms iemīl, un sākums šim dabas izzināšanas ceļam, kas visas dzīves garumā turpinās viņa glezniecībā, ir vectēva mājās – vienkāršajā, pieticīgajā, bet skaistajā bērnībā vistuvāko cilvēku lokā.
Jēkabs Purvītis un viņa sieva Made, kā arī citi dzimtas piederīgie apbedīti Zaubes luterāņu Āžkalna kapos.
Vilhelma Kārļa Purvīša tēvs
JURIS PURVĪTIS
Vilhelma Purvīša tēvs Juris Purvītis dzimis 1849. gada 31. martā Zaubes pagasta Jaužu mājās Jēkaba Purvīša vienpadsmit bērnu ģimenē. Lai gan dzīves apstākļi ir pieticīgi, tēvs sūta dēlu mācīties Ērgļu draudzes skolā pie tautiskās atmodas laika darbinieka skolotāja Ādama Tērauda. No tēva, prasmīga amatnieka, Juris jau agri iemācās galdnieka un namdara arodu, un šī amata prasme dod viņam iespēju nopelnīt. Ja kāds zemnieks Jaužu apkārtnē bija nodomājis celt sev māju, tas negāja ne pie viena cita kā tikai Purvīša, jo zināja, ka darbs būs padarīts krietni un nevainojami. Juris interesējās par tehnikas jauninājumiem, labprāt piedalījās tā laika sabiedriskajā dzīvē.
Jura sieva Anna, dzimusi Kļaviņa, Jaužos ieprecējusies no Raunas, bija maigas dabas, bet stipra un darbīga mājas dzīves un saimniecības vadītāja. Purvīšu mājās valdīja miers un saticība, un tādā vidē 1872. gada 3. martā (pēc vecā stila – 20. februārī) piedzima viņu dēls Vilhelms Kārlis. Strādīgajiem un saticīgajiem vecākiem bez Vilhelma piedzima vēl divi dēli un divas meitas, viena mira jaunībā.
Zaubes luterāņu draudzes kristīto ieraksti par Jura Purviņa bērniem:
Vilhelms Kārlis, dzimis 1872. gadā;
Eduards, dzimis 1875. gadā;
Emīls, dzimis 1880. gadā;
Anna Georgine, dzimusi 1882. gadā.
Zemkopja darbs nav Jura Purvīša sirdslieta, tāpēc ģimene darba un peļņas iespēju meklējumos 1886. gadā pārceļas uz Vitebskas guberņas Kļasticu miestu, kur izdodas rentēt vecas ūdensdzirnavas. Purvītis cer tikt pie turības ar meldera darbu. Pats saviem spēkiem veic paputējušo dzirnavu remontu. Zināmu prasmi dzirnavu lietās Juris Purvītis ieguvis jau Zaubē, kādam kaimiņam uzceldams nelielas dzirnavas. Šajā gadā, pabeidzis Zaubes draudzes skolu, pie tēva uz Kļasticiem dodas arī Vilhelms.
«Kļastici atrodas vairāk nekā 50 verstu (1 versts – 1,067 km) uz austrumiem no Drisas pilsētiņas (kopš 1962. gada – Verhņedvinska) Daugavas labajā krastā. Kļasticu miests, tāpat kā daudzas citas šī apvidus apdzīvotās vietas, atrodas lielu mežu vidū. Cauri miestam uz Drisu līkumo Niščas upīte. Bet Drisa pēc skrējiena ziemeļrietumu virzienā savienojas ar ūdeņiem bagāto Daugavu. Šajā divu upju satekā atrodas kādreizējā apriņķa pilsētiņa Drisa, un līdz šejienei atplūst arī mazās Niščas ūdeņi, kas kādreiz grieza Jura Purvīša dzirnavu ratu,» grāmatā Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas raksta Jurģis Skulme.
Drisas apriņķa skolā Vilhelms iegūst izpratni par mākslu. Tur zīmēšanu māca kāds bijušais Pēterburgas Mākslas akadēmijas audzēknis Šmits, kurš ievēro zēna spējas un pamudina viņu vairāk pievērsties zīmēšanai. Šmits Kļasticu miestiņā izpildīja arī arhitekta pienākumus, ko uzdeva mazpilsētiņas valde. Viņa darbs bija zīmēt plānus, kas Šmitam ne visai patika. Viņš tos deva Purvītim, kurš to teicami izpildīja.
Nomaļajā miestā viens no izglītotākajiem un gaišākajiem cilvēkiem bija skolas direktors Voskresenskis, un, ievērojis sava audzēkņa Vilhelma Purvīša labās sekmes un apdāvinātību, viņš veltīja tam sevišķu uzmanību, uzticēja uzzīmēt Vitebskas guberņas skolu karti, par kuru skolu inspektors piešķīra Purvītim prēmiju. Kad Voskresenskis pārcēlās darbā uz Kauņu, viņš gribēja Purvīti ņemt sev līdzi, tomēr Vilhelms palika Drisā. Taču savu skolas direktoru Voskresenski un zīmēšanas skolotāju Šmitu atcerējās visu mūžu.
Šajā laikā Purvītis sāka domāt par tālākām mācībām ģimnāzijā, lai pēc tam studētu Mākslas akadēmijā. Mācījās grieķu un latīņu valodu, kas bija vajadzīgas, lai iekļūtu ģimnāzijā, tomēr, 1887. gada pavasarī pabeidzot Drisas apriņķa skolu, apzinās, ka viņa pienākums ir palīdzēt tēvam. Juris Purvītis aizsūta dēlu uz Smilteni pie dzirnavnieka Dauces par mācekli. Tur Vilhelms iepazinās ar visām dzirnavu ierīcēm, zīmēja plānus, apguva metāla apstrādāšanu – kalšanu, virpošanu, liešanu.
Pēc gada, atgriezies tēva dzirnavās, Vilhelms sāka jaunu mašīnu būvi, lai paplašinātu dzirnavas un ierīkotu tajās arī vilnas kārstuvi. Purvītis ļoti aizrāvās ar šo darbu un savā autobiogrāfiskajā apcerējumā atceras: «Māksla bija aizmirsta. Zīmuļa un otas vietā es strādāju ar āmuru, kaltu un zāģi. Mūsu dzirnavās radīt jaunas mašīnas man vajadzēja pašam no nekā. Es biju konstruktors, inženieris un atslēdznieku meistars vienā personā. Mēs bijām pārāk nabagi, lai varētu strādāt ar apmācītiem amata meistariem.»
Tomēr domas par Mākslas akadēmiju nav zudušas, un Purvītis galīgi izlemj savu likteni. Viņam ir astoņpadsmit gadu, kad ar sešdesmit rubļiem kabatā, tēva svētības pavadīts, viņš 1890. gadā aizbrauc uz Pēterburgu, kur tolaik dodas arvien vairāk latviešu, lai piepildītu savus radošos sapņus.
Vecāki paliek Kļasticos. Nav zināms Vilhelma mātes Annas Purvītes miršanas gads un apbedīšanas vieta, bet domājams, ka tā ir Kļasticos, jo par tēva Jura Purvīša tālāko dzīvi zināms, ka viņš pēc Pirmā pasaules kara pārceļas dzīvot uz Rēzekni un ierodas tur kopā ar savu otro sievu Kristīni un meitu Kristīni, kura, iespējams, dzimusi Vitebskas guberņā, jo Zaubes luterāņu draudzē kristīto Jura Purvīša bērnu reģistrā viņas vēl nav.
20. gadsimta 20.–30. gados Vilhelms Purvītis, būdams jau slavens gleznotājs, Rēzeknē pie tēva pavadījis vairākas vasaras, intensīvi gleznojot un mudinot uz gleznošanu vēlākos savas meistardarbnīcas audzēkņus – Rēzeknes māksliniekus Arvīdu Egli, Vitāliju Kalvānu un Francisku Varslavānu. Vēlākais gleznotājs Miervaldis Ķemers savās atmiņās atcerējies, ka tolaik, būdams pavisam jauns, pavadījis profesoru studijās, nesot viņa molbertu, un glezna Ziedošās ābeles lietainā dienā tapusi Rēzeknē patiešām zem lietus debesīm. Kamēr meistars skicējis, viņš turējis tam virs galvas lietussargu. Pēc vairākiem gadiem Purvītis viņam stāstījis, ka no tajā lietainajā dienā gleznotās studijas vēlāk tapusi glezna, kuru iegādājies Zviedrijas kroņprincis.Par tēva Jura Purvīša māju, kuru, pārceļoties dzīvot uz Rēzekni, pats tur uzcēlis, ir visai aptuvenas ziņas. Tā atradusies patālu no pilsētas centra, kaut kur aiz Vecajiem kapiem pilsētas nomalē, iespējams, Antakoles ielā 7. Nav saglabājusies ne Jura Purvīša māja, ne iela ar Antakoles nosaukumu. Kādreizējā Antakoles iela tagad ir Jelgavas iela.
Juris Purvītis miris 1927. gadā, gadu pirms tam – viņa sieva Kristīne. Viņi apglabāti Rēzeknes Vecajos luterāņu kapos. Vilhelms tēvam un pamātei uzlicis greznu melna marmora pieminekli, kas padomju varas laikā, piecdesmitajos gados, nogāzts, iekrauts smagajā mašīnā un aizvests nezināmā virzienā. Veco kapsētu padomju laikā slēdza, tā aizauga ar zāli un krūmiem.
Pirms trīsdesmit gadiem, sagaidot Vilhelma Purvīša 120 gadu jubileju, ar Latgales mākslinieku rūpēm uz Jura Purvīša kapa tika novietots tēlnieces Māras Kalniņas darināts kapakmens, bet uz blakus apbedījuma, kur guldīti Vilhelma māsas Kristīnes ģimenei piederīgie, nopostītā kapa pieminekļa pamatnes uzlikta atrastā pieminekļa noskaldītā daļa, kurā saglabājies vēsturiskais uzraksts – Purvīšu un Kārkliņu dzimtas kapi.
Vilhelma māsa Kristīne bija precējusies ar Rēzeknes dārzniecības īpašnieku Ernestu Kārkliņu, un Vilhelms pēc tēva nāves bieži uzturējās viņu mājās netālu no pilsdrupām Rēzeknes upes ielokā, gleznodams dārzos slīgstošās pilsētas skatus.
Jānis Holšteins-Upmanis
Redaktors