Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Sigulda, Vidzeme

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote
Kur meklējami Siguldas sporta adrenalīna pirmsākumi? 

Tas viss sākas no personībām. Piemēram, Zērglis, gumijlēkšana un Aerodium ir viens cilvēks – Ivars Beitāns. Ja es pareizi atceros vēsturi, 90. gadu vidū pirmie lēcieni sākās no Lorupes tilta. Pats Ivars bija tas, kurš pirmos cilvēkus pieāķēja un palaida lejā no tilta – viņš neuzticējās nevienam citam. Bet pēc tam viņš ar savu jaudu ir radījis nākamos projektus. Un tas pats attiecas arī uz Siguldas sporta panākumiem. Brāļi (skeletonisti) Dukuri – tā ir vienas ģimenes jauda, tēta jauda. Vai tie ir brāļi (kamaniņbraucēji) Šici – tas pats. Jānis Strenga – olimpiskais čempions bobslejā – arī ir mūsējais. Bet kopumā tas viss ir izaudzis pēdējo piecpadsmit gadu laikā, jo sākotnēji Sigulda bija skaista vieta, kur apskatīt lapas. Bet tagad, ja tūrists brauc uz Siguldu, viņam jebkurā gadalaikā ir, ko darīt. Un kaut kādā mērā tā ir bijusi pilsētas politika – regulāri tiek organizēti lieli, masveidīgi tautas sporta veidu pasākumi. Vēl viena lieta: siguldieši vienmēr ir bijuši ļoti ambiciozi. Mēs esam labā ģeogrāfiskā vietā – tuvu Rīgai. Nezinu, kāda ir oficiālā statistika, bet varbūt tikai kādi 30 % siguldiešu strādā Siguldas novadā, lielākā daļa savu karjeru veido Rīgā. Cilvēki labi jūtas mazpilsētā, bet viņi nav arī “pāķi” lielpilsētā, tāpēc tas ļauj noturēt kvalitātes latiņu. Bet tas vienmēr ir sakausējumā ar ambīcijām. Mums vienmēr ir bijis ļoti svarīgi labi parādīties skolu reitingā. Es pats esmu beidzis Siguldas Valsts ģimnāziju, un katru gadu šī skola ir starp augstākajām pozīcijām reitingā, un tās ambīcijas siguldiešiem jau no bērnības tiek iedēstītas. Nu, es te tādu “rāmi” uzvilku, tagad varam parunāt detalizētāk. 

Es redzu, ka lielākais fokuss Siguldas novadā tiek vērsts uz demokrātiskajiem sporta veidiem atšķirībā, piemēram, no Valmieras, kur lielas investīcijas tiek piesaistītas futbolam un citiem profesionālajiem sporta veidiem. Te centrā ir “parastais cilvēks”. 

Jā, bet tas jau sākas ar sporta skolu – mums ir Latvijas mērogiem diezgan liela pašvaldības sporta skola, un no turienes jau tā aktīvā bērnu ataudze veidojas. Tur ir pārstāvēti ļoti daudzi sporta veidi, un parēķini, aiz katra aktīvā bērna stāv, iespējams, divi aktīvi pieaugušie. Visbiežāk viens vai abi vecāki ir aktīvā dzīvesveida ievērotāji, jo kāds jau tos bērnu skubina nodarboties ar sportu. Pilsētas infrastruktūra ir ļoti ērta tiem, kuri vēlas laiku pavadīt aktīvi. Pirms pieciem gadiem tika uzbūvēts liels sporta centrs, kur ir baseins, ūdens atrakciju zona, svaru zāle, sporta spēļu halle – viss vienā centrā. Un tā ir vieta, kur normālā darba laikā un brīvdienās pie reģistrācijas reizēm nākas stāvēt rindā. Viena lieta, kas noteikti jāatzīmē, – mums visi āra laukumi – futbola laukums, stadions, basketbola laukums – ir brīvpiekļuves, un mums nav ne par ko jāmaksā. Gribi iet parkā basketbolu spēlēt – tu vari to darīt, gribi iet pa stadionu skriet – tieši tāpat. Daudzās pašvaldībās, cik es zinu, tā nav. Tā acīmredzot ir politiska izvēle tuvināt tautu sportam. 

Un kāda reljefam ar sportu saistība? 
    
Pie šīm visām veiksmēm – Aerodium, Zērglis un viss cits –, ja nebūtu tāda reljefa, tādus projektus nemaz nevarētu īstenot. Tas pats attiecas arī uz to sadaļu, ko sauc tūrisma sezona rudenī. Jebkura cita pilsēta varētu nez kādas kampaņas taisīt, bet to dabu mēs esam mantojuši. Tas pats jau ir ar sportu: ir, kas brauc slēpot ar kalnu slēpēm, citi – ar distanču slēpēm. Rudens tūristi brauc staigāt, bet ziemas tūristi izmanto bobsleja trasi, slēpošanas trases, un Sigulda arī ziemā ir diezgan piepildīta. 

Vai Siguldas sporta attīstīšana ir atstājusi iespaidu arī uz visu Siguldas novadu? Ir jūtama aktīva rosība arī tuvākajās pilsētās? 

Pēc novadu reformas Siguldas novads ir kļuvis daudz lielāks – nākušas klāt Krimulda, Ragana, Lēdurga, Mālpils, un ir skaidrs, ka novada politikā ietilpst arī tās vietas attīstīt. Raganā tikko atvērts jauns mūsdienīgs stadions. Bet, lai teiktu, ka kāds būtu īpaši “pavilcies” no Siguldas piemēra... tie ir tādi nesalīdzināmi lielumi – Siguldas iespējas un vēsture pret mazpilsētām apkārt.

Pastāsti ko vairāk par savu “R. R. fondu”. 

Cik tev ir laika? 

Mums ir viss pasaules laiks. 

Tas arī ir tāds Siguldas iedzīvotāju mīlestības uz sportu atspoguļojums. Mēs ar trim draugiem, ar ko kopā mācījāmies ģimnāzijā, 2020. gada jūnijā to izveidojām ar mērķi apmaksāt ārpusskolas aktivitātes tiem bērniem, kuri to nevar atļauties. Mērķis pirmajai vasarai bija trim bērniem apmaksāt basketbolu visam mācību gadam – bija vajadzīgi kādi 1500 eiro. Un mūsu doma bija ar pasākumiem basketbola laukumā Raiņa parkā (Siguldā) to summu savākt. Bet sanāca tā, ka summa tika saziedota jau trešajā dienā – vēl nebijām paspējuši sarīkot nevienu pasākumu. 

Un ko jūs darījāt? 

Tad bija tas nākamais – tā! – vasaras plāns ir izpildīts pirms vasaras sākuma. Tad es lūdzu sociālajam dienestam, lai “dod vēl bērnus” – mēs varam vairāk! Un šobrīd mēs darbojamies jau piecās pilsētās: Siguldā, Tukumā, Jaunpilī, Valmierā un Liepājā, jo mums Siguldā vairs nav, kur tērēt. Bet fokuss ir nemainīgs – nodrošināt, lai bērni var nodarboties ar iekārotajām ārpusskolas aktivitātēm un viņiem par to nav jāmaksā. Apmaksājam nodarbības, palīdzam nopirkt sporta inventāru, nosedzam nometņu un sacensību izmaksas. 

Cik noprotu, Raiņa parks ir jūsu “bāze”? 

Tas viss sākās Raiņa parkā. Tā ir “mana vieta” Siguldā, kur es pavadu visvairāk laika vasarās, – vakaros spēlējam tur basketbolu. Daudzus gadus to darot, es jutu, ka ir izveidojusies lojāla komūna. Sapratu, ka, ja es tur rīkošu pasākumus ar konkrētu mērķi – savākt naudu nākamajai paaudzei –, tie cilvēki vismaz minimumu saziedos un varēsim iekustināt procesus. Bet es nebiju gaidījis, ka mums tik veiksmīgi izdosies, – tas mani apstulbināja. Cilvēki ir tik atsaucīgi un tik aktīvi metušies lietās!

Arī pašu basketbola laukumu esat paspējuši “atjaunot”. 

Jā, pagājušā gada septembrī (NBA basketbolists) Dāvis Bertāns mums uzdāvināja jaunu laukumu. Mēs kļuvām par otro vietu Latvijā pēc Valmieras – no tās puses viņš nāk –, kurā ir Bertāna laukums. Viņš pats bija uz atklāšanu. Tas ir labs impulss nākamajai paaudzei darīt lielas lietas. Kopš 2009. gada es uz vecā laukuma biju nospēlējis 13 vasaras, un komūna ap mani tik ilgi arī veidojās. Ir skaidrs, ka mūsu stāsts iet uz beigām – nāks jauna paaudze. Patiesībā – viņi jau nāk. Parasti septiņos vakarā nākam spēlēt, bet laukums jau ir pilns – bezmaz vai jādzen jaunie prom, jo grozi ir tikai divi. Un tad es viņiem saku: “Jums taču ir brīvlaiks – varējāt visu dienu bumbu dzenāt.” Tad viņi reizēm sūdzas vecākiem, ka “lielie” ir viņus aizdzinuši. Citreiz viņi gaida, kad mēs deviņos iesim prom. Tas mazliet atgādina deviņdesmitos, kad visi bija ārā pagalmos līdz pat tumsai. Un tas, ko Dāvis Bertāns ir devis, – jaunieši “pavelkas” uz viņa vārda. Jauniešus no tā laukuma gluži vienkārši nevar dabūt prom! Viņi pat nāk bez bumbām vienkārši pasēdēt laukuma malā. Tā tagad ir viņu “točka”. Ir nemitīga plūsma no ģimnāzijas uz laukumu garajā starpbrīdī vai brīvstundās – iet jaunieši džinsos ar bumbām vienkārši mētāt. Es jau pēc tehnikas redzu, ka viņi nav basketbolisti – nav trenējušies. Bet no brīža, kad tika uzcelts šis objekts, tas ir kļuvis par magnētu. 

Laikam jauniešiem nepieciešama alternatīva digitālajai videi? 

Ne tikai. Esmu redzējis no rītiem, ka pa to laukumu skrien kāds vīrietis, teiksim, zem sešdesmit. Un viņš vienkārši skrien no groza uz grozu un mētā bumbu. Un es redzu, ka viņam ir nopirkta jauna bumba, svaigi iegādāts treniņtērps – tikko viss ir noticis. Tagad tas laukums ir uzcelts un viņam ir vieta rītarosmei. Bet es to vīrieti pazīstu un labi zinu, ka viņš 15 gadu laikā basketbolam nav ne tuvumā stāvējis. Tātad arī viņš ir dabūjis to poti. 

Izskatās, ka arī jūs savā fondā esat dabūjuši kaut kādu poti. 

Jā, tas ir stāsts par “R. R. fondu” – tu vari labi pavadīt laiku, bet tu vari arī izvēlēties to pašu laiku pavadīt gan labi, gan pie reizes izdarot ko vērtīgu – savācot līdzekļus kādam, kuram to nav. Un es ticu, ka jaunā paaudze, kura sūc piemēru no mums, būs vēl jaudīgāka un jau laikus sāks darīt lielas lietas kopīgu mērķu vārdā. Var redzēt viņu patriotismu par savu pleķīti (Bertāna laukumu Siguldā) jau ļoti agri – vienpadsmit gados. Ar mums tas notika tikai pieaugušā vecumā. 

Sports ir lipīgs? 

Man ir grūti atbildēt, jo es pats, līdzko sāku staigāt, esmu vienmēr bijis iekšā sportā. Bet es domāju, ka ir gan lipīgs. Tepat Siguldā mēs to redzam – piemēri ar Bertāna laukumu, vienības velobraucienu, taku skriešanām, sporta centru. Un es redzu, ka ar sportu nodarbojas arvien vairāk pusaudžu, pat ja viņi nav sportista tips. Līdz ar to – jā, sports ir lipīgs, un tā laikam nav sliktākā lieta, kas var notikt. 

Dšanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Siguldas novada pašvaldība