Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Rīga, Vidzeme

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Teksts: Žanete Grende
Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Grāmatas kā krāsainas mozaīkas gabaliņi izgaismo mūs. Tur spilgti zaļie ir dzeja, tumši zilie — klasikas romāni, sarkanie, protams, romantiskie stāsti, melnie — fantastika, spilgti dzeltenie — ātri lasāmie krimiķi, bet pelnu pelēkie, kā akmeņi laukos un mežmalās, — Latvijas rakstnieku devums pasaulei, savukārt jūras zilie vedina tālos un filozofiskos ceļojumos. Visām grāmatām baltas lapas, vārdi tām piešķir ritmu.

Par krāsām aizsapņojos, skatoties uz Imanta Ziedoņa grāmatu plauktu vasaras mājā Dzirnakmeņi Murjāņos. Meklēju tajā kaut ko neparastu un ieraudzīju necila izskata paplānu grāmatiņu pelēkbrūnā krāsā. Uzreiz pamanu, ka teksts uz plānā vāka ir kirilicā. Māku to no bērnības pagalmu spēlēm ar kaimiņu rotaļbiedriem. Iekārtojos lasīšanai ēnainajā viesu istabā un aizraujos no rindas uz rindu, tverot brīnumus. Tik tēlaini skaista dzeja ar filozofijas nokrāsu ved mani nezināmajā. Krievu valodā tomēr nav viegli lasīt šo meistardarbu, aizķeros aiz svešiem vārdiem un sāku klibot cauri uzrakstītā ritmam.

Iegrimstu interneta dzīlēs, lai atrastu visu par grāmatas autoru. Rūmī. Kas ir Rūmī? Džalāledīns Muhammeds

Rūmī (1207–1273), senais Meistars (Mevlevī) dzimis uz mūsdienu Tadžikijas un Afganistānas robežas Centrālāzijā. Viņa spilgtais dzīves stāsts ir neparasts, gan šodienas acīm raugoties, gan, vēl izaicinošāk, vērtējot to no 13. gadsimta pozīcijām.

Rūmī — tā viņu nekad nesauca dzīves laikā, par Rūmī viņu sāka dēvēt pēc viņa priecīgās aizdejošanas mūžībā. Rūmī uzskatīja, ka viņa nāve ir skaista laulība ar visaugstāko mīlestību, kuru bija pieredzējis, izglītojoties dažādās skolās senajās pilsētās. Lielākajās no tām — Samarkandā, Damaskā, Alepo — apguvis gan valodas, gan reliģiskas mācības — budismu, sūfismu, zoroastrismu — un vienmēr palicis uzticīgs musulmanismam, mācot to Konjas pilsētā Bizantijas Romas impērijā. Rūmī nozīmē “no Romas”. Tikai pusmūžā viņš saticis savu īsto dzīves skolotāju un mīlestību Šamsu no Tabrīzas (1185–1248), kurš iedvesmo izcilo persiešu dzejnieku rakstīt. Rakstīt tā, lai, tobrīd nevienam pat nenojaušot, desmit gadsimtus vēlāk viņš būtu viens no populārākajiem dzejniekiem ASV un labi zināms visā pasaulē.

Turpat blakus Dzirnakmeņu grāmatplauktā dzīvo Imanta Ziedoņa grāmata Perpendikulārā karote, ceļojuma uz Tadžikistānu apraksts, meklējot latvju saknes: “Tu ej un ej, un vēro: visapkārt tērpos krāsainība un Vidusāzijas vijīgais, lapotais, ziedveidīgais, lāsumainais ornaments, un pēkšņi — vienā kalnu aizā Kuļabā vai Iškašimā kalnietes seģenē vai prievītē uzspīd baltiskais rūtiņu raksts, kaut kas baltkrievisks, kaut kas latgalisks. Gandrīz vai neticami. Mēs taču tik maz par to runājam, maz par to rakstām, maz pētām tautu kopības zīmes. Māksla saglabā savas tūkstošgados izstrādātās ģeniālās formas, un šīs formas savukārt saglabā mākslas valodas tīrību.”1

Vai meklētājs Ziedonis atrada arī Rūmī garu tālajā Tadžikijā? Viņš allaž mēdza stāstīt kā saldas pasakas, ka senie balti nāk kaut kur no tālās un senās Persijas zemēm — indoeiropieši ar vienu no vissenākajām valodām Eiropā.

Latviešu valodā Rūmī tulkots maz. Lēnām un uzstājīgi manī auga pārliecība, ka gribētos izdot Rūmī latviešu valodā, lai esam garā bagātāki.

Rūmī radīja jaunpersiešu valodā, un nav šaubu, ka dzejas izvilkumi ir jātulko no persiešu valodas. Latvijā ir nedaudz tulkotāju, kuri spētu to paveikt, — Uldis Bērziņš (1944–2021), austrumvalodu pazinējs, iesaka uzrunāt jauno dzejnieku Raimondu Ķirķi (1997).

Jau pirmajā sarunā ar Raimondu Ķirķi izrādās, ka viņš kopā ar ģimeni ir apmeklējis Konju, lai piedalītos starptautiskā virpuļojošo dervīšu festivālā, lai atcerētos un svinētu Rūmī miršanas dienu 17. decembrī. Virpuļojošā deja, mūzika un dzeja bija tas īpašais veids, caur kuru Rūmī nodeva tālāk savas mistiskās zināšanas rituālā dejā sema, kuru izpilda klejojošie mūki dervīši. Kopš 2008. gada tā ir UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma vērtība.

Kādā sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesori tekstilmākslinieci Ievu Krūmiņu (1964) uzzināju, ka Ieva ir pētījusi seno persiešu, turku tekstilmākslas ornamentus un tajos atradusi neapšaubāmas, pat identiskas līdzības ar latviešu rakstu ornamentiem. Lai arī Ieva Krūmiņa ir skeptiska par savu atklājumu kā neakadēmisku pētījumu, tomēr acīmredzamais ir — persiešu, arī turku un latviešu ornamenti ir ļoti līdzīgi. Kā viena valoda. Aicinu Ievu kļūt par mākslinieci Rūmī izlases krājumam, lai savienotu ornamentu rakstu ar rakstīto vārdu.

Kā visu salikt kopā? Nolūks, teksts, ilustrācija! Vēl kaut kā pietrūkst! Gars!

Nolēmām doties ceļojumā uz pilsētu Konju Turcijā, lai pieredzētu sūfiju kalpošanu Rūmī miršanas dienā. Mums izdevās piedalīties kalpošanā Mevlevī dervīšu ordenī kopā ar dažādu tautu sūfijiem. Tur valodu dažādība nebija šķērslis kopīgām vakariņām, visi apskāvās mīlestībā, smaidīja un deva cits citam tikko ceptu siltu maizi. Kalpošanā dervīši virpuļoja ap savu asi lūgšanu dejā sema, koncentrējoties vertikālē uz visaugstāko mīlestību, sirdij noplēšot nost melus, kaislības un liekuļošanu.

Visapkārt ņirbēja pazīstami ornamenti tirkīzzilā gaismā, un man prātā ieskanējās Imanta Ziedoņa dzeja:

“Jo lūgšana ir stiprākā no mums,
Mēs nezinām, cik tālu viņa staro.”

2022, Žanete Grende

Ievads no grāmatas "Divrindes", Rūmī citātu izlase, izdevējs - fonds "Viegli", 2022. Grāmata pieejama - te. 

 

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu