Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Kuldīgas novads, Kurzeme

VĪGNERU ERNESTS (1850-1933)

Teksts: Līga Blaua
VĪGNERU ERNESTS (1850-1933)

Diriģents, pedagogs un komponists, viens no pirmajiem latviešu profesionālās mūzikas aizsācējiem un koru kultūras iedibinātājiem Vīgneru Ernests savu dzīves gājumu balstījis uz kurzemnieka dabā likto uzņēmību, izglītības alkām un spītu, pārvarot daudzas tā laika liktās robežas.

Vīgneru Ernesta tēvs Indriķis Vīgners bijis galdnieks, namdaris, kuram tāpēc klaušu laika grūtumi muižu tīrumos gājuši secen, bet dzīve bija nenoteikta, bez savas mājvietas, uz laiku apmetoties sētās, kurās tobrīd strādājis. 

Apprecoties ar Tukuma amatniekmeistara Johana Ernsta Palma meitu Helēnu Julianu Jozefīni, Indriķa dzīve pagriežas labklājības virzienā. Sievas radi – turīgi amatnieki, kurpnieki, krodzinieki – palīdz jaunajam svainim iekārtoties uz dzīvi Kuldīgas apriņķa Kalnmuižas Liekmaņos. Īstā noteicēja ģimenē bijusi enerģiskā Jozefīne, pēc izcelsmes vāciete, un Indriķis savu vārdu nomaina uz vācisko Heinrihu.

Arī bērniem vārdi tiek doti stingrā vācu tradīcijā – pa trīs vārdiem katram. 1842. gadā piedzimst meita Marija Juliana Jozefīne. 1843. pasaulē nāk dēls Johans Heinrihs Dītrihs. 1850. gada 19. janvāra spalgā sala rītā piedzimst pastarītis – Kristofs Johans Ernsts (Vīgneru Ernests). Vīgneru bērniem latviešu aiju dziesmas pie šūpuļa neskanēja, bet Vīgneru Ernests vēlāk spriedis, ka viņa dzimtas uzvārds atvasināts no vācu wiegn – šūpot, aijāt, līgot, tāpēc savas mūzikas recenzijas viņš parakstīja kā Līgošu Ernsts.

Ernesta jeb vēl Ernsta pirmā skola ir Graudupē, divas jūdzes no Kuldīgas, kurā mācās arī viņa vecākais brālis Heinrihs. Abiem Vīgneriem ir vieglas galvas, un skolotājs Goldmanis cenšas pierunāt māti dot zēniem pamatīgāku izglītību. Māte domā, ka bērniem pirmām kārtām jāiemācās vērtīgs amats, kā viņas tēva ģimenē ierasts, jo amatam ir zelta pamats, un pie tā stingri turas. Zēni apgūst gan galdnieka, gan kurpnieka profesijas iemaņas, bet viņus saista mūzika. Māte, priekšzīmīga baznīcas draudzes pārstāve, ieklausās mācītāju bažās, ka, trūkstot labiem ērģelniekiem, cieš dievkalpojumu kvalitāte. Kad ar mērķi – sagatavot labus ērģelniekus Kurzemes baznīcu draudzēm, 1839. gadā tiek dibināta Irlavas draudzes skola, pēc gada to pārsaucot par Skolotāju semināru, māte, ieklausoties savos brāļos, kuri spriež, ka ar ērģelnieka amatu varēšot labi pelnīt, nolemj vecāko dēlu sūtīt skoloties seminārā.

Skolotāju semināra direktors, teologs Sadovskis ir atnācis Kurzemē no Kēnigsbergas. Mācības notiek vācu valodā, un latviešu jaunekļiem, kuri tur mācās, pastāvīgi tiek atgādināts necelt galvu par augstu un palikt savā zemnieku kārtā, bet tas viņos rada tikai spītību un spējāku nacionālā lepnuma atmodu. Irlavas Skolotāju seminārā Heinrihs Vīgners pārtop par Vīgneru Indriķi, kā viņa vārds lasāms arī Rendas vīru kora sastāvā I Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos 1873. gadā.

Pēc Irlavas Skolotāju semināra Indriķis sāk strādāt par ērģelnieku Rendas baznīcā, un katru svētdienu pie brāļa te ierodas arī Ernests. Viņu vilina baznīcai iegādātās jaunās ērģeles. Pamatīgi izpētījis to uzbūvi, zēns lūdz tēvam, lai viņš izgatavo ērģeļu stabules. Ernests kopš astoņu gadu vecuma spēlē vijoli un klarneti, un māte samierinās ar domu, ka labs galdnieks nesanāks arī no jaunākā dēla. Cerībā, ka viņš izskolosies par skolmeistaru, Ernestu palaiž mācīties uz Irlavu.

Tikko piecpadsmit gadu vecs, ieradies Skolotāju seminārā, Ernests piedzīvo vilšanos. Skolotājs Jānis Bētiņš (pats bijis viens no pirmajiem semināra audzēkņiem) atzīst, ka zēnam ir pilnīgi neattīstīta muzikālā dzirde. Dziedāšana viņam patiešām nav padevusies jau kopš bērnības. Svētdienās baznīcā māte vienmēr pieteikusi ieklausīties, kā dzied citi bērni, bet Ernests bijis rūcējs. Spītīgā neatlaidībā viņš seminārā stundām ilgi sēž pie ērģelēm un ar fanātisku neatlaidību cenšas iegaumēt katras skaņas augstumu. Ar absolūto dzirdi apveltītais skolotājs Bētiņš negrib ticēt, ka Ernests to izkopis, neatlaidīgi un mērķtiecīgi ar sevi strādājot.

1867. gadā Vīgneru Ernests beidz Irlavas Skolotāju semināru, noslēguma eksāmenā nekļūdīgi nospēlēdams Fēliksa Mendelsona Ērģeļsonāti. Septiņpadsmitgadīgā jaunekļa spēle pārsteidz un aizkustina eksaminācijas komisiju. Tās vidū ir vietējās vācu muižniecības pārstāvji. Grāfs Medems mecenāta jūtu uzplūdā apsola piešķirt Vīgneram stipendiju tālākām studijām. Ernests ir kā spārnos, sapņo par izpildītāja karjeru, lasa grāmatas par slavenu virtuozu panākumiem un dienām sēž pie ērģelēm, lai sagatavotos augstskolas eksāmeniem. Iestājas Rendas mācītāju pansionātā, kur var apgūt ģimnāzijas kursu. Reizē tā ir arī viņa pirmā skolotāja prakse.

Sapņi iegūt augstskolas izglītību tomēr izgaist, jo grāfs Medems pēkšņi nomirst. Ernestam jādomā par maizes pelnīšanu. Sākumā tas ir palīgskolotāja darbs Vandzenē, Skrundā, bet no 1869. gada Vīgneram izdodas dabūt skolotāja vietu Snēpelē. Viņš ir ļoti dedzīgs, bet arī stingrs un nepiekāpīgs. Brālis Indriķis vēstulē no Rendas apjautājas: «Vai tu neesi pārāk bargs?»

Kad 1869. gadā jaundibinātā Latviešu biedrība aicina uzrakstīt un iesūtīt tai tautas pasakas un tautas ziņģes, sakāmvārdus un vēl citus pie tautas būšanas un ieradumiem piederīgus mutvārdus, kā viens no pirmajiem šim aicinājumam atsaucas deviņpadsmitgadīgais Snēpeles skolotājs Vīgneru Ernests. Tajā pat vasarā, par izbrīnu daudzām lauku māmiņām – dziesmu zinātājām, viņš apbraukā Kurzemes miestiņus un pagastus, klausās dziesmas un pieraksta meldijas. Tā ir pavisam jauna lieta, kas aizrauj Ernestu, un viņu saviļņo atklāsme, cik skaistas ir dzimtajā pusē tautas dziedātās meldijas.

1870. gadā Dobelē notiek Kurzemes dziesmu svētki. To dvēsele ir Vīgnera skolotājs Jānis Bētiņš, kodols – Irlavas Skolotāju semināra koris. Svētkos piedalās Bētiņa orķestris, kurā Ernests spēlē pirmo vijoli. Atceroties šos svētkus, Vīgners 1926. gadā raksta: «Klusā, saulainā dienā uz tribīnes tautas dēli un tautas meitas staltās rindās. Soprāni – baltos, alti – zilos tērpos. Aiz viņiem vīru balsis. Visos svinīga līksme, pacilātība. Pacelt skatu uz augšu, atliekt muguru – tā sajūta radās un palika katrā dziedātājā un klausītājā. Tauta svinēja savus dižos svētkus savā atmodas rītā.»

Jāņa Bētiņa enerģiskās Kurzemes novada koru un orķestru organizēšanas iedvesmots, Vīgners ir pilns apņēmības mācīties un kļūt par profesionālu diriģentu. Deviņu vīru lielais Rendas koris, ar kuru viņš kā diriģents piedalījies dziesmu svētkos Dobelē un kurā otro basu dzied viņa brālis Indriķis, Rendas ērģelnieks, turpina cītīgi strādāt un gatavoties lielajam notikumam – I Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem, iecerētiem 1873. gadā.

1872. gadā iznāca Jāņa Cimzes Dziesmu rotas I daļa, bet gadu vēlāk – jaunā Vīgneru Ernesta, parakstīta ar pseidonīmu Līgošu Iernsts, pirmais latviešu tautas dziesmu apdaru krājums Latvija, kurā ievietotas četrbalsīgas apdares a cappella vīru korim. Te pirmo reizi parādās apdare dziesmai Pūt, vējiņi! Sākums mūsu slavenākajai tautas dziesmai ir Vīgneru Ernesta apdarē. 1874. gadā iznāk viņa kora dziesmu krājuma Latvija otrā burtnīca.

Pēc pirmo lielo Dziedāšanas svētku skurbās pacilātības Ernestam vairs nav miera. Viņam ir sapnis stāvēt Dziesmu svētku lielā kopkora priekšā kā diriģentam. Svētkos viņš ir saticies ar latviešu studentiem, kas mācās Maskavas augstskolās. Pēc viņu stāstiem par turienes dzīvi Renda liekas klusa, Snēpele šaura. Ernests grib studēt. 1873. gada rudenī ar mātes radu saziedoto ceļa naudu Ernests Vīgners dodas uz Maskavu un kļūst par pirmo latviešu studentu Maskavas Konservatorijā. Tas notiek vēl divus gadus, pirms Pēterburgas Konservatorijā iestājas Andrejs Jurjāns.

Vīgners Konservatorijā mācās klavieru klasē, otrajā mācību semestrī tiek pārcelts uz obojas klasi. Trīs gadus pie Pētera Čaikovska apgūst harmoniju. 1884. gada decembrī Vīgneru Ernests sarīko Maskavā atvadu koncertu, kurā skan arī latviešu tautasdziesmu apdares.

1885. gada pavasarī viņš atgriežas Rīgā un aktīvi iesaistās kultūras dzīvē – dibina savu kori, rīko koncertus, organizē mūzikas un dziedāšanas kursus, raksta koncertu recenzijas. Dodas folkloras ekspedīcijās pa dažādiem Latvijas novadiem, lai pierakstītu apdziedāšanās dziesmas. Gatavojoties III Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1888. gadā, publicē padomus par dziesmu dziedāšanu, izdod mācību grāmatu Sagatavošanas kurss kora dziedāšanā, kas iznāk trīs daļās.
1888. gadā Vīgneru Ernests ir III Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, 1895. gadā – IV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. Trešajos Dziesmu svētkos pirmo reizi tiek atskaņota viņa nozīmīgākā kompozīcija Trimpula (Kā Daugava vaida) ar Ausekļa vārdiem.

Četrus gadus (no 1896. līdz 1920.) Vīgneru Ernesta dzīve otrreiz saistīta ar Maskavu. Viņš vēlreiz iestājas Konservatorijā, šoreiz kā brīvklausītājs Ludviga Bētiņa ērģeļu klasē. Šajā laikā viņa galvenais darba lauks ir pedagoģija, fonoloģijas izpēte un metodikas veidošana, strādājot Elizabetes Jengaličevas meiteņu ģimnāzijā un vairākās mūzikas skolās pasniedzot dzirdes mācību. 1918. gadā Vīgneru Ernests izveido Maskavas Muzikāli pedagoģisko Fonoloģijas (dzirdes mācības) institūtu, kurā tiek gatavoti jaunie mūzikas skolotāji.
1920. gadā, atgriežoties Rīgā, viņš nodibina Rīgas Fonoloģijas institūtu un ir tā vadītājs līdz mūža beigām 1933. gadā.

Vīgneru Ernesta sapnis stāvēt lielā Dziesmu svētku kopkora priekšā piepildījās vairākkārt. Viņš bija arī VI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, kuri notika 1926. gadā, Goda virsdiriģents. Vīgneru Ernesta dziesmas un viņa latviešu tautasdziesmu apdares skanēja III, IV, VII, VIII, XI, XIV, XVI un XX Dziesmu svētkos. Pie viņa populārākajiem skaņdarbiem, vairākkārt iekļautiem Dziesmu svētku programmās, pieder Līgo dziesmas (sešu melodiju virkne), tautasdziesmu Strauja, strauja upe tecēj, Man pazuda kumeliņis, Irbīte, šūpļa dziesmas Aijā žūžū un, protams, Pūt, vējiņi apdares.
1926. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Vīgneru Ernesta ārējā un personības pievilcība atsaucās arī uz viņa personīgo dzīvi. Trīs laulības, kurās dzimuši septiņi bērni. Viens no viņiem – slavenais diriģents Leonīds Vīgners, kura dēls komponists Ivars Vīgners jaunās skaņās turpināja vectēva iesākto mūzikas ceļu. 


Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta: Kuldīgas novada pašvaldība