Radiožurnāls

57.150335827546925, Katram no mums ir vismaz pāris fundamentālas bērnības atmiņas. Vienam tā ir vecmāmiņas vārītā makaronu piena zupa, otram – vectētiņa garāžas smarža, citam – kāds dzejoļu krājums vai grāmata. Pieaugot šīs atmiņas sāk balēt, izplēn, līdz paliek vien pēcgarša – tāls pavediens, kas uzjundī vien reizēs, kad kāds netīši pavelk atmiņas valdziņu. Ar mani līdzīgs gadījums notika Usmā. Kad jautājām Usmas tautas nama vadītājai, par kuru usmenieku būtu prātīgi uzrakstīt rakstu, viņa bez minstināšanās pavēstīja: “Vitauts Ļūdēns taču! Viņš ir viscaur mūsējais.” Un tad tas notika.

Mana eidētiskā atmiņa – tēlainās atmiņas līmenis – sāka raidīt sen nejustus signālus. Bērnības smaržas, notikumi un ainas sāka uzburt laimīgas bērnības uzplaiksnījumus. Un kaut kur šajos uzplaiksnījumos bija vieta arī Vitautam Ļūdēnam. Bet – kur tieši, to es, protams, nespēju noformulēt. Tikai minēt, ka, visticamāk, kāda no viņa dzejoļu grāmatām allaž bija man pa rokai, lai arī nespēju nosaukt nevienu konkrētu tēlu vai notikumu viņa dzejoļos. Bet viņa grāmatas tur bija – tepat blakus tikai man zināmā nojausmas un sajūtu līmenī. Tā kā atmiņu uzplaiksnījums bija tik spēcīgs, kļuva neērti (kaut vai pašam pret sevi), ka neko vairāk kā sajūtu par Ļūdēnu nezinu. Mēģināsim šo noslēpumainības plīvuru notraust. 

Ļūdēna kunga kapa vietu Usmas kapsētā uzgājām salīdzinoši ātri. Uz tās atrodamas viņa paša rakstītas rindas: “Visas manas dzejas siltums ir no tavām mīļām rokām.” Šīs rindas veltītas viņa sievai Veltai. Usmas tautas nama vadītāja Elana Jurgena atceras, ka dzejnieks bijis ļoti laipns, atvērts sarunām ar bērniem, kurus cienājis ar konfektēm. Zināmas līdzības paralēles varam vilkt ar Imantu Ziedoni, kuram arī paticis parunāties ar skolēniem, kas uz ielas viņu atpazinuši. Viņi abi zināja, ka bērni ir mūsu nākotne, tāpēc tiem jāpievērš vislielākā uzmanība. Ļūdēna darbu saraksts izrādās gana iespaidīgs: 15 dzejoļu krājumi, 18 dzejoļu krājumi bērniem, pāris lugu, bet dziesmas ar Ļūdēna vārdiem radījuši 36 komponisti. Populārākā droši vien ir “Līvu” (mūzikas autors Juris Pavītols) revolucionārā dziesma “Vairogi”. Arī citu komponistu vārdi komentārus neprasa: Pēteris Vasks, Pēteris Plakidis, Pauls Dambis, Maija Einfelde, Selga Mence, Vilnis Salaks, Romualds Jermaks un daudzi citi. 

Un tad uzrodas detektīva cienīga interese – kāpēc Vitauts Ļūdēns vienmēr ir bijis... tikai blakus? Kāpēc viņa vārds nav notikumu epicentrā? Pirmā versija – laikam jau ambīciju trūkums. Otrā versija – gan jau citi bija spožāki. Bet – nē! Tad jau nebūtu neviena no 33 dzejoļu krājumiem – kuram gan būtu interese publicēt garlaicīgus dzejolīšus? Iedziļinoties pieejamajā informācijā, burtiski acīs duras vēl kāds personvārds. Edvarts Virza. Vitauta mātes brālis. “Straumēnu” autors. Absolūts revolucionārs, kurš 1916. gadā kļuva par Jukuma Vācieša komandētā 5. Zemgales strēlnieku pulka dzejnieku, radīdams poēmas par saviem cīņu biedriem. Kara laikā viņš rakstīja sabiedrotajiem par postījumiem Vidzemē un Kurzemē, latviešu strēlnieku bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Virza kļuva teju par pēckara tautas balsi – ar saviem rakstiem mudinot latviešus turēties kopā, cīnīties par savu nacionālo kultūru, ienīst ienaidnieku. Tāpat viņš bija viens no tiem, kuri kopā ar pagaidu valdību 1919. gada janvārī devās uz Liepāju. Savdabīgā veidā Virza kļuva par nesalauztās Latvijas brīvības simbolu. Otrā pasaules kara laikā viņš nomira, bet padomju varai šāds “aktīvists” bija jāslēpj, tāpēc līdz 1985. gadam par viņu nerakstīja un viņa darbus neizdeva. Ak jā, piemirsu atzīmēt, ka 1935. un 1936. gadā Virza tika nominēts Nobela balvai literatūrā. Un kā gan tas varētu patikt Padomijai?

Un tad atceramies, ka Vitauta Ļūdēna dzejā tiek paustas bažas par ētisko un estētisko vērtību saglabāšanu, par tautas un cilvēces likteni. Tāpat viņš sakārtojis Edvarta Virzas un Virzas sievas Elzas Stērstes krājumus. Tātad – noteikti mātes brāļa ietekmēts. Šis, protams, ir tikai mans minējums, jo atriezties laikā nav iespējams, blakus pasēdēt – ne tik. Pajautāt Ļūdēna studiju biedram Mārim Čaklajam arī nevar. Tiesa, tuvāk atmodas laikam Ļūdēna nerimstošā un patriotiskā darbošanās tiek atalgota ar Ojāra Vācieša prēmiju bērnu dzejā, Viļa Plūdoņa prēmiju, Triju Zvaigžņu ordeni, 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, Nacionālo bruņoto spēku goda zīmi un Nacionālās aizsardzības akadēmijas atzinības zīmi. Tās pēdējās divas, iespējams, tāpēc, ka Ļūdēns deviņdesmitajos gados pasniedza Latvijas ģeogrāfiju Nacionālo bruņoto spēku mācību centra karavīriem. Stingrais mugurkauls bija pārcietis Padomju okupācijas laiku. Brīvā Latvijā Ļūdēns paguva nodzīvot vēl divdesmit gadu. Lai cik ironiski tas būtu – 2022. gads bija Ļūdēna 85 gadu jubilejas gads. Ceru, ka kādā Rakstnieku vai Mākslinieku savienības saviesīgā vakarā viņš tika pienācīgi pagodināts. 

Mans detektīva instinkts mazliet nomierinās, pieņēmis, ka mana hipotēze par radniecību ar revolucionāru varētu būt īstais iemesls Vitauta Ļūdēna nosacītai aizmirstībai. Bet vēl joprojām neatrisināts ir jautājums par manas eidētiskās atmiņas spējo uzbudinājumu! Un tad es uzeju Māra Čaklā recenziju par kādu Ļūdēna dzejoļu krājumu bērniem. Tas saliek visu pa plauktiņiem. 

“Ļūdēna bērnu dzejas pasaule ir īpaša maiguma, bērnu dienu neatsaucamā siltuma pilna. Tā ir viena no skaistākajām mūsu klasikas tradīcijām. Vienīgi mūsu bērnu literatūras klasiķi pa ceļam paguva arī bērnības sociālās trepītes atklāt. Arī daļa Vitauta Ļūdēna bērnu dzejas tēlainības mūsu klasikas impulsētas – ķēniņiene arī, plata, ar mazmeitiņu, princesīte “drusku līka”, varavīksnes un lietutiņi, rasas lāses, meldri un vēji. Bet ir šai dzejā kas savs ļūdēnisks jau pašā sākotnē, tēlainības aizmetnī. Kaut arī Vitauta Ļūdēna bērnu dzeja ir visai skanīga, skanisko elementu kā vērtību viņš nekad nav ne pārspīlējis, ne līdz galam izsmēlis. Viņa individualitātes spēks ir bērnu uztverei tuva tēlainība.” 

Tātad tas maigums, tēlainība un neatsaucamais bērnības siltums ir atslēga! Tas ir TAS kāda parautais pavediens, kas aizved nesaprotamā mulsumā un apjukumā, kad vienlaikus gribi gan bērnišķīgi priecāties, gan mazliet smeldzīgi samīļoties ar tiem, kuri maigumu un siltumu sniedz šodien – nu jau pašiem esot vecākiem. Un ne jau kāds specifisks dzejolis, tēls vai atpazīstams grāmatas nosaukums ir atmiņas pamatā – tas ir bērnības vieglums, kas, izrādās, man nemanot, runājis arī caur Vitauta Ļūdēna dzeju. Un es nezinu vai mūsdienās bērnu dzeja vairs tā strādā. Bet tā noteikti ir daļa no mana 1984. gada, kad “zāle bija zaļāka”. 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Ventspils novada pašvaldība