Radiožurnāls

Tas varēja būt 1999. gads. Es – piecpadsmit gadu vecs Baldones vidusskolas skolēns. Mans klasesbiedrs Andrītis tolaik piestrādāja savai vecmāmiņai piederošajā publiskajā pirtī. Tajā pērās kungi un dāmas, attiecīgi – viņš zināja ierādīt īstos vēdlodziņus, pa kuriem varēja “pasauli” redzēt. Lielākoties – maz pieredzējušam prātam neaptveramas un aprisēs neizmērojamas pikantērijas. Savukārt vēdlodziņš vistuvāk saimniecības telpas ārdurvīm veda uz noliktavu. Vēl šodien nesaprotu, kāpēc, lai iekļūtu noliktavā, mums bija jāizmanto miniatūrais lodziņš, nevis durvis, kas vienmēr bija vaļā.

Blakus pirtij starp koku stumbriem bijām uzcēluši būceni. Savus 5 metrus virs zemes. Trepes – stāvas, toties būcenis – gana drošs un iztapsēts ar no Baldones sanatorijas iznestiem paklājiem, jo pēc atmodas sanatorijai tā arī neatradās darošs saimnieks. Netīšām pienāca brīdis, kad jebkuram pusaudzim jāsatiekas ar alu. Kā manifestu par “daru, ko gribu” un “esmu gana pieaudzis”. Lai būtu, kā būdams, pa mazo vēdlodziņu Andrītis, kurš gan bija miesās brangākais, vēsi un ar vingrotāja cienīgu lokanību iekļuva noliktavā, lai izzvejotu pa kādam dzērienam. Izloze krita uz Tērvetes alu. “Senču”. Skan episki un, visticamāk, arī garšos gana atmiņā paliekoši. Un tā tas arī bija.

Mans nesagatavotais organisms apstājās pēc otrā trauka. Vēders sāpēja drausmīgi, galvā skanēja: “Kam to vajadzēja?” Jo īpaši brīdī, kad seniora ātrumā rāpos pa improvizētajām trepēm lejup no 5 metrus augstā būceņa. Trepes, saprotams, bija malkas pagalītes, ekoloģiski pienaglotas pie koka stumbra. Saticis zemi, es biju laimīgākais cilvēks mūžā. Bet alum klāt neķēros vēl labu laiku. Lai arī todien, pie kokiem turēdamies, nolādēju Tērvetes alu, es vēl nezināju, ka šī ražotne drīz kļūs par paraugu daudziem citiem uzņēmumiem. Kā izveidot tādu sistēmu, kurā katrs posms papildina nākamo un “baro” pats sevi, gluži kā barības ķēde? Jaunības dienu iegūto “alus traumu” man bija iespēja dziedēt, satiekoties ar Vitautu Paškausku – Tērvetes alusdarītavas saimnieku.

– Kāpēc tu šo visu dari? Tu esi nopelnījis un varētu mierīgi sēdēt Dobelē pie ceriņu parka un atpūsties.

– Kāpēc es šo visu daru? Tas ir ļoti labs jautājums, ko es ik pa laikam pats sev uzdodu. Pacienājieties pa starpu, ja? (Galds ir noklāts ar foreļmaizītēm, dažādiem sieriem, vītinātām gaļām un – kāda ironija – Tērvetes “Senču” alu – red.) Bet tas ir ļoti labs jautājums, ko sev uzdot, un daudzi citi cilvēki arī tā dara. Man šķiet, ka katram, kaut vai mazdrusciņ, bet kaut kas labs ir jāatstāj aiz sevis. Ja nevari labu izdarīt, tad vismaz neizdari sliktu. 

– Kā tu domā, ko labu esi izdarījis?

– Es nezinu. Mēs esam izdarījuši to, lai Tērvete labi izskatītos, vismaz to, kas ir mūsu rokās. Mēs esam tie, kas uz šīs zemes kaut to ko dara. Tieši uz šīs zemes. Mēs gribam sakopt tik labi, cik vien labi tas ir iespējams. Mēs gribam kopt tā, lai ne tikai jūs visi priecātos par to, ka kaut kas ir labi izdarīts, bet būtu arī veselai rindai ko mācīties. Mēs gribam būt zināmā mērā paraugs daudziem, kā vajag šo zemi kopt. Bet zemes kopšana neizpaužas tikai tā, ka mēs te labi arsim, labi sēsim, un viss. Mēs meklējam, kā pāriet uz jaunām tehnoloģijām. Kā šo zemi pēc iespējas saudzīgāk kopt. Kā tai zemei iedot visu laiku tik, lai mēs varam izņemt daudz. Bet dot vēl vairāk atpakaļ iekšā. Lai no visiem aspektiem zemes auglība pieaugtu.

– Tev ir arī biodegvielas ražotne pie fermām.

– Mums ir viss. Tas koncepts ir tāds: mēs gribam strādāt tā, lai tas, ko tu izņem, tas tev der nākamajai lietai, ko tu paņem no zemes. Nākamā lieta der vēl nākamajai lietai, un pēc iespējas to ciklu cenšamies noslēgt. Un tikai tad, kad tas pienesums jeb tā pievienotā vērtība paliek, kad vairs neko nevari pielikt klāt, tad tu pārdod to projām.

– Tev tāda karaļa domāšana. Tu sēdi, tu esi valdnieks, tu skaties uz šo teritoriju, gribi, lai šī valsts – Tērvete – būtu kā piemērs citām valstīm.

– Kādam vienmēr ir kaut kas jāizdara, lai citus iedvesmotu. Es skatos, ko tu dari – spēlē un dziedi (uz mani – red.) –, un man arī gribas. Ja nevaru skaļi, tad vismaz klusībā varu dziedāt līdzi.

– Kad tu pēdējoreiz akordeonu spēlēji?

– Es tev varu pateikt. 17. jūnijā. Precīzi.

– Cik tev šogad palika?

– Cik man palika? Nu, paskaties – te tak var redzēt! Septiņi simti! (Smejas un iekožas foreļmaizītē – red.) Mūsu veidotais koncepts ir šāds. Ir uz lauka graudi. Saražoji graudus – tie ir kaut kur jāliek. Vari pārdot un uzkraut kuģī. Vari arī kaut ko darīt ar tiem graudiem – uztaisi alu, uztaisi kvasu. Lūdzu. Te tie graudi ir atnākuši. Otra daļa – aizved uz fermu, baro gotiņas, izslauc pienu. Pienu izslauc – lielāko daļu vari aizvest un pārdot, jo rūpnīcas mums pagaidām nav, kur pienu var pārstrādāt. Daļa piena aiziet “Druvas” saldējumam – tas ir no svaiga un kvalitatīva piena. Tas grauds ir jau pārvērties pienā, piens – saldējumā. Tālāk. Tad ir tā ferma. Kā jau visās fermās, ir kūtsmēsli. Jūs varat tos izvest uz lauka, lai tas metāns iet gaisā, iztvaiko un smird, un bojā dabu. Turpretī mēs to visu noķeram un pārstrādājam biogāzē. Visu noķeram. Kur to biogāzi? Griežam turbīnas, ražojam elektrību. Motors darbojas, rodas siltums. Visu siltumu mēs izmantojam. Elektrību ražojam šeit, lai to visu siltumu varētu izmantot alus un kvasa ražošanā un visā tehnoloģiskajā procesā. Ko mēs saražojam, atnāk šeit. No biogāzes paliek tā otra frakcija, kur ir izņemts ārā viss kaitīgais un paliek tikai organika un daži ķīmiskie elementi – fosfors, slāpeklis, kālijs –, un tad to aizved atpakaļ uz lauka, no kā mēs paņēmām graudus. Cikls ir pilnīgi noslēdzies.

– Vai tā ir atziņa, ko iemāca pieredze? Vai tā ir kāda skola, pētījumi, mantots tikums? Esmu līdzīgu pieeju redzējis Izraēlā “Vertigo” kopienā, kurā katrai darbībai ir pamatojums un tiek īstenota stingra zero waste politika. Bet tā tomēr ir viņu izlolota ideoloģija, ko viņi paši ievēro.

– Mēs arī gribam šo ideoloģiju. Paši sākam sajust arī iekšēji, ka daudz ko tērējam par daudz. Varam mazāk tērēt. Kaut vai ūdeni no krāna. Nomazgāji krūzīti, bet, kamēr iesi pēc nākamās krūzītes, ūdens turpina skriet ārā. Es cenšos nekad to nedarīt.

– Vai šo metodi, tīri teorētiski, mēs varētu attiecināt arī uz sabiedrību un tās sadarbības iespējām?

– Noteikti jā. Dažādos līmeņos. Man patīk tendence, ko es šodien dzirdu radio, televīzijā un presē, kur par to runā. Man šķiet, ka visi to sāk saprast. Tagad ir tāds brīdis, kad nosvērsies svaru kausi. Atpakaļ vairs nenosvērsies. Mēs varam iet tikai uz priekšu un kļūt visādos veidos taupīgāki. Vai vajag piecus uzvalkus skapī? Diez vai. Liela daļa cilvēku par to domā.

– Jā, bet es domāju tādu sabiedrības modeli, kurā katram ir savi uzdevumi un tie palīdz veidot sabiedrību kā kopienu. Kas palīdz eksistēt sabiedrībai kā kopumam.

– Mēs ejam uz to. Bet līdz tam – es neteikšu, ka vēl mazs solītis jāsper. Visiem jābūt līdzīgai domāšanai. Jūtu, ka jūs pareizi darāt, un man arī gribas darīt tāpat. Diemžēl ir ļoti daudzi, kas par to nedomā. Kaut gan, kas attiecas uz lauksaimniekiem, ja paskatāmies desmit gadu griezumā, ir būtiski mainījusies viņu domāšana. Piemēram, ķīmiju kādus desmit vai piecpadsmit gadus mēs lietojam vismaz divas reizes mazāk nekā kādreiz.

– Braucot pie tevis, mēs mašīnā spriedām par gudrību. Ka tu vari būt gudrs, zināt daudz faktu, vēsturi, likumus un pantus, bet tas automātiski nenozīmē, ka esi inteliģents.

– Nē. Absolūti piekrītu! Ko līdz izglītība, ja nav saprašanas? Tev var būt desmit izglītības, bet tā saprašana neveidojas.

– Labi. Bet vai katrs cilvēks var būt saimnieks?

– Nevar. Neceri un nedomā. No simts varbūt kādi desmit var būt labi saimnieki. Ir ļoti daudz un smagi jāstrādā.

– Mēs tagad te sēžam – liela ražotne, darbinieki, tehnoloģijas... Kas ir pirmais? Sapnis, koncepts, “lielā bilde”? Vai tā darīšana, un tad jau skaties, kas iznāk? 

– Sapnis ir pirmais. Tev visu laiku jāredz, kur tu gribi aiziet. Ja tu to neredzēsi, tad provēsi šitā, tā, vēl šitā, un tu visu laiku rausties. Tev ir jāatrod virziens, kurā tu gribi doties, jāsaprot, kur tu ej, un tad tu esi pieņēmis lēmumu. Ja kaut kas iet nepareizi, uzreiz koriģējam. Stratēģija ir jāredz – tai ir jābūt. Ņem, šito pagaršo (rāda uz kanapē maizīti ar gaļas tartaru – red.).

– Uz kuru vietu tev gribas aizbraukt?

– Esmu visu Latviju izbraucis, un man visas vietas patīk. Vakar izbraucu līkumu Ķeguma pusē. Cilvēki – skaisti. Sakoptas mājas. Izbraucu kādus desmit kilometrus no lielās šosejas. Skaistas mājas atradu. Un tu redzi – šeit dzīvo cilvēki, kam patīk atrasties tajā vietā. Ap viņu māju ir kārtība. Ceļgalā ir iestādītas puķes, kas skaisti zied, un man kļūst labāk. Man nekādu saistību ar to vietu nav, bet es paskatos – un redzu skaistumu.

– Par ko tu sapņo?

– Tieši vakar un vēl šorīt ar sievu par šo runājām. Pirmā doma – ceļot. Jo tie ir tavi iespaidi, kurus neviens nevarēs atņemt. Tas būtu labs plāns. Otrs – vai tad tagad ir slikti? Vai tagad jau nav tas sapnis? Tu vari celties no rīta un iet darīt, ko vēlies. Man šodien ir viegli. Es daru, ko es gribu, tiekos ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlos, ir vēl jauni projekti, ko mēs darīsim šeit, Tērvetē. Un tas ir tas. Kas var būt labāks? Es pieceļos un daru, ko gribu. Ko es šodien uzskatu par pareizu.

Raksta tapšanu atbalsta: Tērvetes novada pašvaldība (2021)