Radiožurnāls

No Jelgavas kamaza līdz Heidelbergas mersedesam un atpakaļ. Mācītāja Vara Bitenieka stāsts par 20 gadiem baznīcā, ārpus baznīcas un Imantu Ziedoni kā spēka un iedvesmas avotu.

Mācītājs Varis Bitenieks mūs sagaida savu māju dārzā Ceriņu ielā Aizputē. Pamatīgu teologa izglītību un pieredzi ieguvušais mācītājs šodien strādā nelielajās Valtaiķu un Snēpeles draudzēs. Bijis mācītājs Aizputes Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā (draudze pieder pie Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas), kur panācis baznīcas īpašumtiesību nostiprināšanu un jumta renovāciju. Pirms tam – mācītājs t. s. lielajā baznīcā, kura viņam bija jāatstāj. Bija nobriedušas pretrunas ar LELB oficiālo nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā. Septiņus gadus Varis Bitenieks nostrādāja ceļubūves uzņēmumā, tomēr visu šo laiku – vēl kopš teoloģijas studiju laikiem deviņdesmitajos – Varis ir juties un jūtas kā mācītājs. Ne tāds, kurš “runā uz tautu” no kanceles, bet tāds, kurš sarunājas. Piemēram, par Ziedoni, kuru viņš bagātīgi citē mūsu sarunas laikā, par savu dzimto Aizputi, šķūni, ko uzbūvējis pandēmijas ierobežojumu laikā, vai melno erickiņu, kurš viesojas Vara dārzā.

Kad jūs kļuvāt par mācītāju?

Man ir 47 gadi. Kad beidzu Aizputes vidusskolu, Latvija atguva neatkarību. Es intensīvi dzīvoju līdzi atmodai, demokrātijas dzimšanai. Bija sajūta, ka nu ir jāsāk dzīvot, jābūvē jauna valsts. Vispirms iestājos meža inženieros Jelgavā, bet tur man nepatika. Mācīja tādu novecojušu mehāniku, stāstīja par kamazu un gaziku motoriem. Bija sajūta, ka, ja jau ir jauni laiki, būtu jāmāca par jauno laiku tehniku – par mersedesu motoriem. Un tad, lai savas dzīves laiku netērētu novecojušām lietām (smejas), es izstājos un pēc gada aizgāju uz teologiem.

Vai teologos tolaik jau bija pārgājuši uz “mersedesiem”?

Nu, es jau tad vēl neapjēdzu, ka mersedesa motora princips savos pamatos ir līdzīgs ziliņa vai kamaza motora principam (smejas).

Tas ir bijis liels lēciens – no mežiniekiem uz teologiem…

Tolaik, pirms Jāņa Vanaga, baznīcas vadībā bija arhibīskaps Kārlis Gailītis. Viņš radio aicināja jauniešus iet uz teologiem, jo Latvijai vajadzēs jaunus mācītājus. Biju viens no tiem, kas atsaucās šim aicinājumam. Turklāt, mācoties Jelgavā, saskāros ar tādu paskarbu dzīves realitāti. Studenti pamatīgi dzēra, un man izveidojās priekšstats, ka esmu iekritis kaut kādā bedrē, bet es taču varētu nonākt inteliģentajā Rīgā, mācīties tur.

Varis pēkšņi pagriežas un rāda mums uz mazu putniņu dārzā. Re, melnais erickiņš, viņš te netālu dzīvo. Maziņš, aktīvs, darbīgs, bet savā evolūcijā nav tik attīstīts kā, piemēram, zīlītes. Zīlītēm es ieberu auzas, viņas iet un knābā. Erickiņam tas nepielec – viņš meklē barību tikai pats. Ir patstāvīgs.

Jā… bet teologos man vajadzēja nokļūt, jo tie studiju gadi Rīgā – tas bija vienreizīgs laiks. Tas bija... kā Ziedonis teica – tā manā mūžā nav nekad vēl būts. Tur es trāpījos laikā, kad tiešām mācīja par “mersedesiem”. Tā bija jauna fakultāte, un, kā toreiz rakstīja Juris Rubenis: visas pasaules labākie teologi salido tur. Manu skolotāju vidū bija Juris Cālītis, kuram pateicoties rakstīju bakalaura darbu par teologu Paulu Tillihu. Mans oponents bija Arnis Redovičs (Arnis Rītups ir žurnāla Rīgas Laiks viens no redaktoriem). Universitātē pasniedza arī Jānis Sīkstulis, Leons Taivāns, Harijs Tumans, Visvaldis Varnesis Klīve. Un tieši tāpēc, ka man apkārt bija šādi cilvēki, tas laiks ir bijis neatkārtojams un īpašs.

Kāda bija jūsu bakalaura darba tēma?

Atsvešināšanās un grēks Paula Tilliha (Paul Johannes Tillich, 1886–1965) teoloģijā. Tillihs ir viens no 20. gadsimta grandiem teoloģijā, eksistenciālists. Tā ir man tuva teoloģija. Starp citu, Tillihs bija viens no teologiem, kurš jau 1933. gadā nostājās pret nacistiem, aizstāvēja ebreju jauniešus un par to tika izsviests no universitātes. Emigrēja uz ASV un savus labākos darbus sarakstīja pēckara laikā Amerikā. Tāpēc viņu ne īpaši ciena dzimtenē Vācijā. Par to pārliecinājos studiju laikā Heidelbergas Universitātē.

Vai teoloģijas studijas nesagrauj ticību?

Jā, tam tā jābūt. Kaut kam vispirms jāsagrūst. Tas ir Pāvila stāsts, kur viņš ticības spēkā grib nosargāt seno jūdaismu, uzskatus, kurus taču ir pieņēmuši mūsu tēvi! Un tad viņš kļūst akls, kas ir ļoti dziļš simbols. Šis aklums mums katram var būt ilgāks vai ne tik ilgs, līdz notiek brīnums – atspīdēšana, atmirdzēšana. Un tad var kļūt, piemēram, par mācītāju. Tu saproti, cik muļķīgi un naivi esi domājis, ka esi centies savus šauros uzskatus pataisīt par absolūtu patiesību. Tas ir teoloģijas studiju galvenais ieguvums – tikt pie šīs gara brīvības.
Te man jāpastāsta kāds gadījums no paša dzīves. Reiz, kad biju līdz ausīm iemīlējies un manī auga bailes šo mīlamo cilvēku pazaudēt, jutu, ka visi mani teoloģiskie uzskati un pārliecības iet strupceļā. Pieteicos uz privāto bikti pie mācītāja Jura Cālīša, kurš tikko bija atbraucis no Toronto, un pēc 45 minūšu sarunas šīs bailes un trīsas bija izgaisušas. Pa Brīvības ielu gāju uz kopmītnēm un nevarēju saprast, kāpēc cilvēki man visapkārt izskatās tik nomākti, norūpējušies. Pasaule pēkšņi bija kļuvusi… gaiša un brīnišķīga. “Mostieties!” man gribējās viņiem saukt. Tāds, lūk, brīnums. Tiesa, atstāstot šo gadījumu draugiem, jutu, ka ar katru reizi šis stāsts it kā izbalo, kļūst švakāks. Tāda ir brīnuma daba – tas ir īss mirklis, kas atstāj nospiedumu, bet nav retranslējams.

Cik ilgi jau esat mācītājs?

Mani ordinēja 1999. gadā. Bet pa vidu es septiņus gadus nostrādāju ceļubūvē.

Apnika mācītāja darbs?

Nē, mani faktiski izsvieda, izstūma no baznīcas. Es publicēju vairākus rakstus presē, kuros aizstāvēju mācītājus Māri Santu un Juri Cālīti. Tad mani atstādināja no draudzēm, un es apvainojos. Aizgāju uz ceļubūves uzņēmumu, lai pelnītu ģimenei naudu.

Pēc studijām, Heidelbergas un teoloģiskiem disputiem – vai nebija tā, ka mācītāja ikdienas darbs kļuva noplicinošs? Tur taču gandrīz nekas no šīm smalkajām zināšanām nav vajadzīgs.

Ļoti augstu vērtēju Ziedoni, kurš atbild uz šo jautājumu. Visa dzīve rit zināmā ritmā. Kad tev ir 19 un esi iemīlējies, tie ir vieni svarīgie, eksistenciālie jautājumi, nekā tad, kad ir 26 un tu nupat esi apprecējies. Vai 35 gados, kad būvē māju, un 45, kad, iespējams, šķiries. Un šī ritmika nozīmē, ka nav iespējams pieņemt nozīmīgus lēmumus, paveikt kaut kādu iekšēju darbu, iekams apziņa nav tik tālu attīstījusies. Līdz nākamajam posmam ir jāizaug. Lūk, kā šis mans erickiņš – kamēr viņš nebūs tiktāl evolucionējis, lai pats iekārtotos uz dzīvi putnu būrītī, kur esmu viņam sagatavojis auzas, līdz šādām ērtībām viņš netiks. Tas vienkārši ir jāpieņem. Runājot par maniem lielajiem pārbaudījumiem… Piemēram, kad atgriezos no Heidelbergas, jau atkal jutos tā, it ka būtu iekritis bedrē. Man bija ģimene, bērns, alga 72 lati mēnesī un faktiski nebija, kur dzīvot. Tad nu bija jātiek galā pašam, jāizkārpās. Skarbs, bet nozīmīgs dzīves posms. Vēlāk, strādājot baznīcā, bija lērums dažādu problēmu. Esmu bijis iesaistīts četros tiesas procesos, kuros bija jāaizstāv īpašumtiesības pret lielo baznīcu. Un mēs taču tajos uzvarējām! Paralēli tam notika baznīcas jumta atjaunošana, kas bija ļoti sarežģīts, naudas un laika ietilpīgs projekts.

Runa ir par Jāņa baznīcu Aizputē?

Jā, Sv. Jāņa baznīca ir vissenākā baznīca Kurzemē, liela kultūrvēsturiska vērtība. Pārbūvēta 17. gadsimtā, agrāk te bijusi Piltenes bīskapa pils. Kad draudze mani aicināja kļūt par mācītāju, bija jāsāk ar draudzes garīgo noskaņojumu, ar ēkas piederības dokumentu kārtošanu, ar zemesgrāmatu, bija jādomā par baznīcas arhitektonisko un vēsturisko izpēti. Pamazām ķērāmies klāt un sakārtojām dokumentus, rakstījām projektus finansējuma piesaistei, saremontējām baznīcas jumtu un tiesiski aizstāvējām Aizputes baznīcu savai draudzei. Sākām arī aktīvu sadarbību ar citām draudzēm visā pasaulē. It kā viss ļoti labi un pareizi. Tomēr pēc 20 gadiem mācītāja amatā es atklāju, ka ir vēl arī citas nozīmīgas lietas, ne tikai mācītāja būšana vien. Pērn pabeidzu vides gida kursus, tagad esmu vides gids. Šobrīd mācos vēl arī par tūrisma gidu un jūtu, ka esmu tapis par riktīgu Kurzemes patriotu.
Pirms gada piedzīvoju īpašu brīdi. Aizputes Jāņa baznīcā man bija visai plaša atbildība: jābūt par tulku, par jumta projekta menedžeri, ekskursiju vadītāju. Centos šo baznīcu, tās vērtības parādīt cilvēkiem godīgi. Dažkārt, kad dienā atbrauca divi autobusi ar vairāk nekā piecdesmit cilvēkiem katrā, bija sajūta, ka, lai gan esmu pieradis būt lielas auditorijas priekšā, ir vēl kaut kas svarīgāks, kas jāpiedzīvo vai jāizdzīvo, lai tu vari tā runāt. Šādu mirkli piedzīvoju vides gidu kursos Ziemupē. Mūsu 23 cilvēku grupai katram bija jāpasaka divi teikumi par vietu, no kuras katrs nāk. Pateicu, ka, ja skatāmies vācbaltu vietu leksikonu grāmatas, tad Aizpute ir centrs, no kā vācbaltieši mēra visas citas vietas Kurzemē. Aizpute tātad ir pasaules centrs. Pēc tam puisis no Grobiņas teica, ka Grobiņa ir Liepājas galvaspilsēta; viena dāma sacīja, ka viņa jau piektajā paaudzē ir rojniece. Tas, kā šie cilvēki stāstīja par sevi un vietu, no kuras viņi nāk, man parādīja, ka esmu nokļuvis, kur man jābūt. Visi šie cilvēki no dažādām Kurzemes vietām ir tādi… cīnītāji par Latviju, par savas ģimenes dzīvi kādā no Kurzemes mazpilsētām. Viņi nav padevušies un aizbraukuši, viņiem neiet viegli, bet viņi dara. Viņi pēta dabu, putnus, raksta dzeju, veido sociālās grupas, pēta lokālo vēsturi un runā ar sabiedrību. Viņi ir šodienas īstā Latvija. Tas man lika sajusties kā pirms divdesmit gadiem, kad kopmītnēs ar dažādu fakultāšu studentiem stundām apspriedām lekcijās dzirdēto.
No otras puses, jau kopš studiju laika, arī tad, kad strādāju ceļubūvē, esmu domājis un attiecies pret dzīvi kā mācītājs. Mani uzņēmumā tā arī saukāja – mācītājs. Domāju, ka sirdī esmu arī teoloģijas patriots. 2004. gadā mēs kopā ar Uldi Tīronu, Arni Rītupu un Arturu Hansonu devāmies uz Heidelbergas Universitāti, lai vienoties par to, kurus 30 svarīgākos kristietības darbus vajadzētu latviskot. Tāda, no vienas puses, akadēmiska, bet patiesībā – ļoti svētīga iecere, kas pagaidām gan piepildījusies dažu sējumu apmērā.

Kur šobrīd kalpojat?

Vadu nelielās Valtaiķu un Snēpeles draudzes. Uz dievkalpojumiem, kas notiek reizi mēnesī, katrā no šīm draudzēm nāk 11, 12 cilvēku. Valtaiķos mēs dievkalpojumus noturam gluži kā kādreiz hernhūtieši – mājās pie draudzes priekšnieka, nesen bijām Kazdangas pilī. Jo baznīcu mums 2016. gadā attiesāja. Lai paliktu uzticīgs un godīgs tām idejām, kuras esmu savulaik mācījies un paturējis, no tā saucamās lielās baznīcas nākas distancēties.

Kāpēc?

Piemēram, tāpēc, ka man nav skaidrs – kāpēc sievietes nevar ordinēt par mācītājām? 30 gadu garumā man no citu valstu baznīcām jādzird, ka pie jums Latvijā ir šāda savāda situācija. 30 gadu Latvijā nevar saprast, kādēļ sieviete mūsdienās var būt laba mācītāja, ja vien viņa godīgi dara savu darbu. Heidelbergā bija lekcijas ar teju 200 studentiem auditorijā. Puse bija dāmas, tāpat kā lekcijās Rīgā. Būtiski ir tas, ka prasība pēc labas teoloģiskās izglītības ir gājusi mazumā. Izglītoti cilvēki ir kļuvuši baznīcai nevēlami. Jo viņi ir bīstami. Vajadzīgi pakļāvīgi ļaudis. Un tāpēc mēs ik pa brīdim redzam, ka vēl kāds spilgts mācītājs no baznīcas attālinās. Domāju, ka kādā brīdī baznīcā nav notikušas tās pārmaiņas, kam būtu bijis jānotiek.

Kāda šodien ir mācītāja nozīme nelielā draudzē?

Ir ļoti svarīgi, ka mācītājs ir pieejams, ka var ar viņu aprunāties, padzert kafiju. Mācītājs ir tāds… lokālās garīgās dzīves uzturētājs, kurš čeko līdzi visam, kas notiek viņam apkārt. Tas darbs nebeidzas ar parunāšanu no kanceles vai kristībām. Uzskatu to kā sava veida misiju, jo daudziem tā ir vienīgā reize, kad cilvēki ir spiesti klausīties Dieva vārdu. Sprediķis – draudzei tā ir ļoti nozīmīga kopābūšana. Tas ir enerģiju ļoti paņemošs darbs, jo vide Latvijā ir tāda, kas vairāk ņem nekā dod pretī.
Par mācītāja nozīmi un uzdevumu runājot – nesen Juris Cālītis skaisti šo formulēja kā trīs nozīmīgākos uzdevumus. Pirmais: ja tu cilvēkam ko saki, tad dari to tā, itin kā tavi vārdi būtu spalviņa, nevis veseris, kas sit cilvēku. Otrs – ar Dievu runā nevis kā ar tādu, kurš kaut ko nesaprot, bet kā ar būtni, kurai papildu paskaidrojumi nav vajadzīgi. Trešais – darīt visu ar pateicību. Piemēram, būt pateicīgam par to, ka tāds erickiņš dzīvo. Vai ezis. Ar šīm trim lietām ir gana.

Sacījāt, ka Ziedonis jums bijis un ir īpaši tuvs dzejnieks. Kāpēc?

Kaut vai tāpēc, ka viņam ir fantastiskas lūgšanas. Kapusvētkos es saku šo (skaita no galvas): Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums,/ Kas vienīgā pie mīlestības prasās./ Cits it nekas – ne spēks, ne pienākums –/ Ne graudu ceļ, ne koku zaļās vasās./ Bet tikai tas, ka mīlestību lūdz/ Uz visām pusēm, tikko acis vaļā./ (Tā arī žēlojas un raud, un sūdz,/ Tāpēc ka pietrūkst kaut kas zemē zaļajā.)/ To nevar atdabūt ne spēks, ne naids,/ Ne taisnība, kad pienākas un prasām./ Ne arī izmisums vai žēlīgs vaids,/ Bet tikai: stāvi te starp zaļām vasām.
Arī tāpēc, ka Ziedoņa dzeja spēj izmainīt cilvēku. Es gribu jums pateikt vēl vienu, ko mēdzu teikt kapusvētkos un kuru man cilvēki ir lūguši atsūtīt, lai pārlasītu vēlreiz (skaita no galvas): Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,/ Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs./ Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem/ Tā atkal mani projām aizmazgās./ Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos./ Varbūt kādreiz – tik acis piemiegsies./ Un kādos vientulīgos brīžos trijos/ Trīs acumirkļi garām ies:/ Nekas. Neko. Nekam./ Trīs mazi sprīži,/ Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz./ Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši/ Tik maziņi, ka tikai viņus redz./ Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,/ Kā iedur dadzis, trejžuburu ass./ Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot./ Un arī garāmejot – nebija nekas.
Te man gribētos ko nocitēt no Svētajiem Rakstiem. Tas ir šodienas lozungs baznīcas gadagrāmatā. “Visi Dieva iedvesmotie raksti, ieskaitot Imantu Ziedoni, ir noderīgi mācībai. Grēka atmaskošanai, labošanai, audzināšanai, taisnīgumam.”

Kurš to saka?

To raksta apustulis Pāvils vēstulē Timotejam [2Tim3:16]. Viņš taču saka – visi Dieva iedvesmotie raksti. Tātad arī Ziedoņa.