Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Pope, Kurzeme

Atvērt muižas durvis

Teksts: Linda Gabarajeva
Atvērt muižas durvis

Dažus kilometrus no manu vecvecāku mājas ir Valdeķu muiža, kuras dīķmalā es šovasar ilgi gaidīju, līdz varēšu pamatīgāk apskatīt ūdensputnu, kuru iztramdīja mana ierašanās. Bērnībā ar draudzenēm braucām uz netālo Rūmenes muižu peldēties. Bet manas skaistākās atmiņas par muižu ir kāds sens vasaras vakars Tiņģeres muižas dārzā. Tās ir atmiņas, kuru pārstāsts vienmēr šķiet nevietā, jo ikdienas valoda padodas. Šķiet, muiža ir vieta ārpus ikdienas, prom no šodienas. Ne gluži lauki, ne pilsēta, kādai citai kārtībai piederoša.

Ja tā padomā, es esmu piedzīvojusi vien muižu ārieni, sēdējusi uz trepītēm, nokāpusi pie dīķa. Bet mans sarunas biedrs Roberts Grinbergs ir atvēris muižas durvis, iegājis muižā un ar apdomu un cieņu pieskāries tās dārgumiem. Roberts ir viens no Popes muižas biedrības dibinātājiem. Viņš ar domubiedriem teju desmit gadus rūpējas par muižas kultūrvēsturiskajām vērtībām, izglīto sabiedrību par Popes muižas vēsturi un šodienu, rīko pasākumus un vēlas, lai muižas durvis būtu atvērtas ikvienam.

Ideja par muižu kā viesmīlīgu un pieejamu man ir jauna un neierasta. Pēc sarunas ar Robertu iedomājos, ka es varētu ne vien apskatīt kādas muižas dārzu un fasādi, bet ieiet muižā un justies droši, jo muižas ir daļa arī mana mantojuma.

L.: Kā tevī radās interese par vēsturi un kultūras mantojumu? Vai tev vienmēr ir bijusi tāda vilkme?

R.: Laikam sākotnēji man bija sentiments pret laukiem. Es vēlējos būt laukos, dabā, pie dzīvniekiem. Pamazām šo autentiskuma sajūtu sāku meklēt mākslā un arhitektūrā. Atceros vienu notikumu, kad laikam arī saslimu ar muižu tematiku. Tas bija vidusskolas laikā, klases ekskursijā bijām Kukšu muižā. Iebraucām jau vēlu vakarā. Muižā mūs sagaidīja, izvadāja, ļāva pašiem visur iet, būt interjerā, kurā citkārt muzejā vajadzētu iet bahilās. Mēs tolaik bijām tīņi, kurus nekas īpaši neinteresēja, bet es tovakar sapratu, cik tas ir kruti, ka mūs ielaiž savās mājās, mums ļauj netraucēti būt muižā. Man kā jaunietim tas izmainīja domāšanu. Atpakaļceļā no Kandavas uz Ventspili mēs par to runājām un teicām audzinātājai, ka tas bija ekskursijas labākais notikums, redzēt, ka var arī tā.

Un kā sākās tavs darbs Popes muižā?

Tu pati esi bijusi Popē?

Es esmu bijusi Popē, bet neesmu izkāpusi no autobusa (smejas). Bet man gribas domāt, ka nākamreiz izkāpšu gan un aiziešu līdz muižai. Bet pastāsti, kā izveidojās Popes muižas biedrība un ar ko jūs nodarbojaties?

Tas bija ap 2013. gadu, es tobrīd dzīvoju Rīgā Ausekļa ielas dzīvoklītī ar studiju biedriem. Bija studiju darbs par mārketingu un izdomāju izveidot Facebook lapu Popes muižai. Liku dažādas arhaiskas bildes, informāciju par muižas vēsturi. Tolaik Popes muiža bija viena no trim muižām Latvijā, kurām bija sava Facebook lapa. Ar laiku cilvēki sāka interesēties, mani uzrunāja vairāki vietējās kopienas cilvēki, kuri vēlējās būt līdzatbildīgi Popes pagasta un muižas procesos. Kopā mēs bijām septiņi vietējie aktīvisti – radošie prāti katrs savā jomā.  2016. gadā izlēmām izveidot biedrību, kurai būtu juridisks spēks.

Un tā pamazām sākām īstenot dažādus projektus. Kā viens no pirmajiem bija talkas, kurās iesaistījām arī vietējos iedzīvotājus. Daudz darba esam paveikuši muižas publiskā tēla, popularizēšanas virzienā. Šobrīd Popes muižu jau zina un pazīst. Esam rīkojuši kultūras pasākumus muižā, kā arī turpinām strādāt muižas restaurēšanas un sakārtošanas labā. Mūsu rīcības virzieni ir dažādi, jo mēs biedrībā esam dažādi. Ir kolēģe no dabas aizsardzības jomas, kura rūpējas par parkiem, dārziem, veic izpēti. Ir vēstures, kultūras virziens. Un ir arī sociālā joma, uzņēmējdarbība. Nesen, piemēram, iebildām pret vēja ģeneratoru izbūvi pavisam netālu no muižas.

Vēl arī īstenojām projektu par dzimtu vēstures izpēti. Popes muižas apbūve ir lielākā Latvijā, un tajā dzīvoja gan latvieši, gan lībieši, un ir specifiski tipiskākie uzvārdi, kuri nākuši no Popes muižas, – Teibe, Mežupe, Dubenlāže, Kroje. Mēs veidojām dažādus notikumus, pētot dzimtas, un tas cilvēkus ļoti ieinteresēja, jo bija personiska saistība. Tā bija atslēga, kā mēs panācām lielāku cilvēku interesi, mēs sākām 2018. gadā un arī šovasar bija pasākums. Uzrunājām sabiedrībā zināmus cilvēkus, kuru dzimtas saknes ir Popes muižā, un viņi piekrita nofilmēt video, sakot, ka viņu senči nāk no Popes muižas. Piedalījās Guntars Račs, Baiba Sipeniece-Gavare, Ivars Kalniņš un citi. Mēs pavilkām arī citus pagastus, kuri jau gatavo ko līdzīgu. Popes gadījums ir unikāls arī tāpēc, ka baznīcas grāmatas ir saglabājušās un tās ir digitalizētas. Tagad ikviens, kura dzimta cēlusies no Popes muižas, var ierakstīt savu uzvārdu un uzzināt radu rakstus kopš 18. gadsimta sākuma.

Kas tevi motivē darboties Popes muižas labā?

Tas ir interesanti! Tā vieta ir klusa un aizmirsta, bet tajā ir daudz kultūrvēsturisku pieminekļu, kas vienlaikus ir pamestas ēkas. Būt jaunatklājējam, būt pirmajam, kurš atver durvis, kas četrdesmit gadu ir bijušas aizvērtas, un ieraudzīt, ka tajā lielajā nekārtībā ir, teiksim, detaļa no kādas Baroka laika mēbeles – tas ievelk azartā, un rodas nepārvarama vēlme par to visu rūpēties.

Protams, ir brīži, kad rokas nolaižas un negribas vairs neko, bet tai pašā laikā tomēr ir arī neatlaidība pierādīt, ka to var izdarīt.

Kāda ir plašākas vietējās kopienas iesaiste? Vai popiņi aktīvi piedalās muižas dzīvē?

Mūsu gadījumā muižas kungu mājā jau 81 gadu atrodas Popes pamatskola. Un ir gadījies, ka mēs vēlamies veikt pārmaiņas, sakārtot vidi, bet viņiem ir ierasti un ērti, ka pie skolas ieejas ir, piemēram, aprūsējuši, bīstami slidkalniņi no padomju laika. Tas, ka mēs tos vēlamies novākt, viņiem šķiet kā iejaukšanās viņu ikdienas dzīvē. Bet tā tas bija līdz kādam brīdim. Šobrīd ir jauna vadība skolā, un mēs ar darbu esam iemantojuši viņu uzticību, tāpēc kļūst vieglāk.

Bet arī cilvēki, kuri skolā ir mācījušies, tās vērtības reizēm nesaskata. Piemēram, uz labierīcībām ved 18. gs. baroka laika durvis, kuras ikdienā virinot nepamana, zem kādiem simts krāsas slāņiem klases stūrī stāv rokoko laika krāsns, bet tai nepievērš uzmanību, jo tā visu laiku tur bijusi.

Visvairāk atbalsta esam izjutuši no jomas profesionāļiem. Mēs gribējām par viņu vērtējumu pastāstīt arī vietējiem iedzīvotājiem, izcelt kultūrvēsturiskās vērtības Popē. Uz vienu no pirmajiem pasākumiem mēs uzaicinājām Imantu Lancmani un citus vēstures zinātājus, kuri atbrauca un būtībā vietējiem pateica – jūs dzīvojat unikālā vietā! Popes muižā ir 16 arhitektūras un 11 mākslas pieminekļi. Tas nav nekas pašsaprotams, šī vieta ir vērtība! Un tas nostrādāja.

Bija arī tāds gadījums, kad viena arhitekte, Popes skolas absolvente, savā diplomdarbā veidoja Popes muižas attīstības vīziju ar spa kompleksu un atpūtas telpām. Šo maketu mēs atvedām uz pagasta pārvaldi. Un tad sākās vietējās kopienas šūmēšanās – skolu slēdz ciet, mūs liks ārā no dzīvokļiem. Tāda apdraudējuma sajūta.

Bet tās ir leģitīmas bailes, jo muižu var padarīt arī ļoti elitāru un vietējiem nepieejamu. Kāda ir jūsu vīzija? Vai jūs Popes muižu redzat kā pieejamu un atvērtu ikvienam vai drīzāk paredzētu ierobežotai cilvēku grupai?

Popes muiža ir unikāla, jo tā ir pašvaldības īpašums, un mūs interesē muižu padarīt publiski pieejamu. Visi mūsu mērķi ir sabiedriskajam labumam. Viens no pirmajiem projektiem bija ar vietējo iedzīvotāju iesaisti lēmumu pieņemšanā par muižas vīziju. Jo mēs arī nezinām, kāda būs Popes skolas nākotne, iespējams, ka mazā skolēnu skaita dēļ kādreiz skolu nāksies slēgt, tāpēc mēs domājam arī par to, ko darīt pēc tam. Vietējie to nevēlas dzirdēt, lai gan tā ir reāla situācija daudzviet Latvijā, kad mazās lauku skolas tiek slēgtas. Mēs uzskatām, ka jāsāk par to domāt šodien.

Kādi ir juridiskie izaicinājumi darbā Popes muižā?

Šobrīd aktuāls jautājums ir tas, ka vairākas no ēkām, kas ir arhitektūras pieminekļi, ir bezsaimnieka manta, kas nepieder nevienam. Tas nozīmē, ka neviens nevar ēkās ieguldīt līdzekļus, lai tās sakārtotu, atjaunotu vai izglābtu. Arī mēs kā biedrība neko nevaram darīt. Mēs vairākkārt esam lūguši pašvaldību sakārtot īpašumtiesības, lai ēkas kāds varētu iegādāties un sakārtot, teiksim, uzlikt jumtu. Bet pašvaldībai nav intereses, viņi to redz kā apgrūtinājumu. Taču mēs mērķtiecīgi gājām uz to, lai šo jautājumu sakārtotu, rakstījām VARAM, Valsts kontrolei, un šīs institūcijas tiešām palīdzēja, norādīja uz situāciju pašvaldībai. Tagad mēs esam tie sliktie (smejas). Bet rezultāts ir, jo ministrija virzīja likumprojektu par to, ka bezsaimnieka īpašumi nonāk pašvaldības īpašumā, ja atrodas uz pašvaldības zemes. Gaidām, ka no janvāra šis likums stāsies spēkā.

Kādi ir biedrības šābrīža mērķi? 

Ir nemainīgi virsuzdevumi: turpināt attīstīties, popularizēt, pētīt un saglabāt Popes muižu. Bet pārējais ir pēc iespējām. Dažkārt mums nav bijis tādu konkrētu mērķu gada sākumā, mēs tveram iespējas un tās izmantojam. Vienu gadu restaurējām vairākas kultūrvēsturiskas mēbeles, kad arhitekts Pēteris Blūms bija Popē un stāstīja, ka viņa mājās ir mēbeles no Popes muižas. Pēc gada viņš saka, ka ir gatavs mēbeles dāvināt muižai. Tiek atrasts restaurators un mēbeles atgriežas. Un tas aizņēma veselu gadu. Mēs to nebūtu ierakstījuši nevienā plānā.

Šobrīd mums ir VKKF finansējums, lai digitalizētu Popes muižas karti, kas ir Latvijas Valsts vēstures arhīva krājumā lielākā – vairāk nekā 8 x 8 m liela karte, kas sastāv no četrām daļām. Latvijā tik lielu attēlu nevar ieskenēt, tāpēc mēs dosimies uz Tartu Arhīvu, lai to digitalizētu.

Kā šobrīd paiet tavas dienas?

Šobrīd ir tāds interesants laiks. Es nesen esmu pārcēlies uz Zemgali un saimniekoju Lielvircavas muižā, turot rūpi par kultūrvēsturisko mantojumu, kas sevī ietver vairāk nekā 400 oriģinālus 19. gs. interjera priekšmetus, ko baronu fon Klopmanu dzimta ir uzticējusi Jelgavas novada pašvaldībai uz 25 gadiem. Tas gan nenozīmē, ka es pametu Popes muižu, es tāpat esmu iesaistīts Popes muižas darbībā, bet savu ikdienu pavadu Lielvircavā. Un, esot Jelgavas novadā, izjūtu diametrāli pretēju attieksmi no pašvaldības pret muižām un kultūrvēsturisko mantojumu. Jelgavas novada pašvaldības īpašumā tādas ir septiņas – visas sakārtotas, saglabātas un attīstītas, bet Ventspils novadā ir viena vienīga Popes muiža, ar kuru pašvaldība nespēj tikt galā. Tādēļ man ir prieks šobrīd izbaudīt šo labās prakses piemēru un mācīties no tā!

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Ventspils novada pašvaldība