Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Jaunpiebalga, Vidzeme

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Teksts: Inguna Bauere
AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Kāds jauns cilvēks - mazliet vieglprātīgs, mazliet brīvdomīgs, bet noteikti liels sapņotājs, 1871. gada pavasarī pabeidzis Cimzes skolotāju semināru Valkā, rudenī ieradās attālā Vidzemes lauku draudzē Jaunpiebalgā, lai pildītu vietējās skolas vecākā skolmeistara palīga pienākumus. Miķelis Krogzemis, vēlāk saukts par Ausekli. Diemžēl viņš noturējās amatā tikai pāris mēnešus un spītīgs pacēla cepuri. Vai to maz vispār vērts pieminēt? 

Mēs kā sapnī mītam zemes tvaikā.

Kas mēs bijām? Kas mēs būsim laikā?
Neviens nezin; un tas laimo mūs
Kas mēs esam, to mums zināt būs.
/Auseklis/

Ap to laiku, kad gaišu ideālu pārņemtais divdesmitgadnieks Miķelis Krogzemis ieradās Jaunpiebalgā, šis pagasts, lai arī patālu no lielajām pilsētām, tomēr nebija nekāds atpalikušais miestiņš. Skolu lietas šeit jau kopš gadsimta sākuma tika kārtotas neatlaidīgi un lietpratīgi. 1835. gadā būvētais draudzes skolas nams savulaik bija pirmais un vienīgais Vidzemē, un tā ilggadīgais pārvaldnieks (direktors) Pēteris Ulpe – strādīgs, centīgs un apdāvināts vīrs. Arī vietējās pagastskolās darbojās vesela rinda cienījamu skolmeistara amata piekopēju – visi kā viens tepat jaunpiebaldzēni, ietekmīgā draudzes mācītāja Kārļa Ludviga Kēlbranta atlasīti, pārbaudīti un pieņemti darbā. Mācītājs še uzvedās kā vienvaldnieks, jo bez Rankas muižas īpašnieka fon Meiendorfa Jaunpiebalgā nebija iespaidīgu muižnieku, kas turētu paklausībā ļaudis un no kā mācītājs varētu justies atkarīgs. Vietējās grāfam Šeremetjevam piederošās muižas uzraudzīja pārvaldnieki, kuriem nebija liela iespaida uz vietējību. Tāpēc kā centrālā persona visā Jaunpiebalgas draudzē stāvēja mācītājs, kurš skolu un skolotāju lietās uzvedās kā vienīgais un galvenais noteicējs.

Kārlis Ludvigs Kēlbrants (1803-1888) – stingrs, principiāls un gana negants vīrs, kurš sevi turēja par augsti dzimušu, Dieva aicinātu un iesvaidītu Lutera baznīcas sludinātāju, vāciskās kultūras pārstāvi un sargu, Jaunpiebalgā sāka kalpot 1831. gadā (tātad jau četrdesmit gadus skaitīja šo vietu par savu, kad tur ieradās Auseklis). Līdzīgos uzskatos bija viņa amata un ,,troņa” mantinieks dēls Emīls Kēlbrants (1836-1907). Kā savā pētījumā ,,Skolas Jaunpiebalgā un Rankā. 1694-1935” atzīmējis skolotājs un literāts Augusts Rudītis, tad ,,būdami spēcīgi sprediķotāji, nepielūdzami rājēji un tiesātāji, neatlaidīgi mājmācības kontrolētāji un veicinātāji, stingri skolu pārlūki un skolotāju priekšnieki, viņi draudzē izkopa augstu inteliģenci, stingru tikumību, nevainojamu ļaužu sadzīvi, bet to visu, ieturētu zemnieciskas padevības, bijāšanas un muižnieciskās iekārtas dievināšanas garā, greizsirdīgi apsargājot draudzi no ikkatra citāda iespaida. Brāļu draudzes lūgšanas namus viņi cieta kā neizbēgamu ļaunumu, no krieviem un pareizticības vairījās kā no mēra, bet pret latviešu tautiskajiem centieniem vai, kā viņi to teica — jaunlatviešiem, viņi vērsās ar visu savu spēku un saprašanu, nepazīdami še nekādas žēlastības un kristīgas iecietības. Tā viņu acīs bija ne vien muļķība un ālēšanās, bet arī kaitīga kustība, kas apdraud mieru un sabiedrisko iekārtu.”

No šī saprotams, kāpēc laikā, kad tautiskās atmodas viļņi Vidzemē šur tur jau sitās krietni augstu, Jaunpiebalgā valdīja miers un klusums. Līdz to iztraucēja mūsu varonis. Miķelis jebšu Mikus Krogzemis, turpmāk saukts par Ausekli. Jauns un iedvesmas pārpilns, straujš un gana spītīgs, bez liekas pazemības un ar pašcieņu, kas monolītajam Kēlbranta tēvam, saprotams, bija kā skabarga mīkstajā sēžamvietā.  

Agri 1871. gada rudenī uzsācis skolotāja gaitas, Krogzemis jutās spiests atstāt iemīļoto amatu jau pirms Ziemassvētkiem. Viņa īsais, bet spožais darba cēliens Jaunpiebalgā pētīts gana daudz. Kas tad noskaidrojies pētījumos? Pirmkārt, tas, ka jaunais censonis, ne īsti latviska paskata jauneklis ar tumšiem, cirtainiem matiem un šaurām, brūnām, kaismīgi dedzīgām acīm, bijis ļoti sirsnīgs un jauks skolotājs, kurš nemitīgi atradies savu audzēkņu vidū – kopā lēkājis stundu starpbrīžos, kopā lasījis grāmatas un deklamējis priekšā savus sacerējumus, iesaistīdams bērnus sarunās par latviešu centieniem izrauties no vāciskās ietekmes. Latvietis nav zemāks par vācieti! Ja jaunā paaudze neklusēs par savām tiesībām, tauta uzplauks un sazaļos kā spēcīgs daudzžuburu ozols!

Ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību,
Un sīkstu, nemirstīgu tautību,
Tad noej klausīt latvju skolas sienās,
Kā jauno audzi māca šinīs dienās.
Ja dzirdi šādus vārdus: tēvija,
Un mīļā, dārgā, svētā Latvija,
Tad cerēt vari gan uz brīvību.

Mikus dega nepacietībā paplašināt vietējo ļaužu skatu apvāršņus, modināt kopības jūtas, tautisko pašapziņu, izkopt sabiedrisko dzīvi – dziedāja korī, uzstājās ar runām, organizēja teātra izrādi, kas gan ,,neaizgāja gaisā” draudzes varas vīru pretspara dēļ (pagastvecis Pēteris Ducens uzskatīja, ka teijātera spēlēšana atraušot ļaudis no kārtīgas pienākumu pildīšanas viņu saimniecībās, tamdēļ tā kaitīga un nevēlama).

Tai pat laikā tas pats Ducens rūpējās, lai jaunpiebaldzēni un apkārtnes ļaudis tiktu pie gara gaismas, nododot lietošanā vienu jaunu skolas namu pēc otra. 1870. gadā tika iesvētīta Pēterskola un Jēkabskola, bet nākamajā rudenī, kad Jaunpiebalgā uzturējās Auseklis, tapa gatavi Mārtiņskolas un Jānskolas nami. Vai šeit, šajā lieliskajā rosībā, radās iedvesma krietni vēlāk publicētam dzejolim, kura vārdu autoru šodien diezin vai daudzi zinātu nosaukt?

Dar’ man, tēvis, pastaliņas,
Pērc man staltu cepurīt’,
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā ieti man gribas.

Pieloc, māsiņ, skolas somu
Bagātiemi gabaliem:
Vidū maizes riecientiņu,
Apkārt dziesmas, pasakas.

Bāliņ, še tev ganu taure,
Tautas dziesmu vācele,
Eji tur, kur Meža māte
Lakstīgalai dziesmas māc’.

Man jāieti skoliņāi
Gudras ziņas iekrāties,
Pieaugt tautas mīlestībā,
Īstā gara brīvībā.

Lielis tapšu, tad es būšu
Tautas zemes arājiņš.
Tālas jūras braucējiņis,
Kara zirgu jājējiņš.  

1871. gada 8. novembris kļuva Auseklim liktenīgs. Mārtiņskolas nama iesvētīšanas diena. Uzkāpis runātāja krēslā, dedzīgais jauneklis teica runu, izvērsdams Bībeles vārdus no Daniela grāmatas: ,,Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums, un kā kas daudzus veduši uz taisnību, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” Viņš slavināja mācītājus un skolotājus, kas tautu ved pie gaismas, izceldams gādību par skolām un tautas izglītību. Vai nocietās, nepieminējis tautiskos centienus, kas viņam tik svarīgi, vēsture klusē. Ļoti iespējams, ka nenocietās gan. Katrā ziņā runa, kas sanākušajiem īsti gāja pie sirds, mācītājā Kēlbrantā sacēla sašutumu. Uztraukti un neapvaldīti viņš uzsaucis ļaudīm, lai Krogzemim neticot, viņš melojot, jo pats Luters esot apliecinājis, ka cilvēku taisnot varot tikai Dieva žēlastība, ne darbi un nopelni…

Tā paša gada 29. novembrī iesvētīja arī Jāņa skolas namu, un Auseklis atkal uzstājās par šo pašu tēmu, no sirds pūlēdamies savu iepriekšējās reizes sakāmo izskaidrot un pierādīt, ka nav domājis nevienam uzbrukt, tikai runājis no prieka pilnas sirds par rosīgo pagasta un draudzes darbu glītošanās laukā. Viņš gribēja izlīdzināt un dzēst nepatīkamo konfliktu, rādīdams laipnu vaigu pat neiecietīgajam mācītājam, taču šie centieni izrādījās velti, jo, kā saka, kauliņi jau bija mesti.

Kādā no nākošajām svētdienām, dievkalpojuma laikā pildīdams ērģelnieka pienākumu, jaunais skolotājs pavirši pārlūkoja pa rokai gadījušos avīzi, kur pēkšņi ieraudzīja sludinājumu, ka Jaunpiebalgas draudzes skolai tiek meklēts jauns palīgskolotājs. Tātad Kēlbrants uz savu roku, neko nejautādams un nepaskaidrodams, bija Ausekli notiesājis un sodījis, padarot par apsmieklu un aizmuguriski atlaižot no darba?! Ērģeles, uzņēmušas varenu skaņu, pēkšņi apklusa, spēlētājs lēni piecēlās un, platiem soļiem šķērsodams baznīcas eju, piegāja un nometa nelaimīgo avīzi mācītāja degunpriekšā un augstu paceltu galvu devās cauri baznīcēnu rindām, lai uz visiem laikiem aizcirstu aiz sevis Jaunpiebalgas dievnama durvis…

Notikumus mazajā Jaunpiebalgā ar mazo skolotāju Miķeli Krogzemi no mūsdienām šķir pusotrs gadu simts. 19. gadsimta trīsdesmitajos jau iepriekš pieminētais Augusts Rudītis rakstīja: ,,Gan tiesa, ka pēc Ausekļa aizdzīšanas viņa aizdegto gaismas lāpu centās visādi apslāpēt un dzēst, bet viņa nekad nenodzisa. Gadu simteņu maiņās Jaunpiebalgā bij brīnišķīgs izglītības alku pavasaris. (..) Tautiskā apziņa še skaidra un spēcīga. Ausekļa gars še noskaidrojas un tīrās ar nebijušu spēku un sparu. (..) Jaunpiebalga kādreiz padzina Ausekli fiziski, garīgi viņš vienmēr še bijis un būs, tāpat kā viņš ir visā mūsu tēvzemē, mūsu Latvijā.”

Lai nu tā būtu. Kaut nu! Mums šodien ir Ausekļa iela teju katrā lielajā pilsētā, jo Jaunpiebalga bija tikai dzejnieka un tautiskās atmodas cīnītāja ceļa sākums. Bet vai mūslaiku jaunie ļaudis zina, kas bija Auseklis Latvijai?

Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,
To turi ciet’ ar visus savu sirdi!
Tev šeitan stipras saknes droši tur;
Kā niedra būsi svešā malā tur,
Ko mazais vējiņš iespēs samaitāt…

Raksta tapšanu atbalsta: Jaunpiebalgas novada pašvaldība (2021)