Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Ventspils novads, Kurzeme

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Teksts: Roberts Grinbergs

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Savulaik ietekmīgās vācbaltu muižnieku Bēru (Behr) dzimtas plašais īpašums Piltenes apgabalā – bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijā, kas vēsturiski dēvēts par Bēru stūri jeb Bēru kaktu (Behrsche Ecke), – mūsdienās veido ļoti nozīmīgu daļu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma – sava laika modernākie mākslas piemēri atspoguļojas gan arhitektoniski izcilos muižu ansambļos Zlēkās, Popē, Ugālē un Ēdolē, gan greznos dievnamos. Bēru dzimtas Kurzemes īpašumu centru – viduslaikos būvētā Ēdoles pils – uzskata par vienīgo mūsdienās apdzīvoto bīskapa pili Latvijas teritorijā, savukārt zudušo Zlēku muižas apbūvi Latvijas teritorijā vērtē kā ievērojamāko agrīnā baroka piemēru.

Bēru dzimtas atstāto mantojumu, mērot skaitliskā izteiksmē, veido 39 valsts nozīmes mākslas un 29 valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi, starp kuriem ir gan Ugāles baznīca ar senākajām ērģelēm Baltijā, gan arī Popes muiža, kas ar 16 valsts nozīmes arhitektūras un 11 valsts nozīmes mākslas pieminekļiem veido Latvijā lielāko valsts nozīmes muižas apbūvi. Tajā ietilps gan Latvijā vienīgā aleja, kam noteikts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, gan arī Medību pils, kas uzskatāma par senāko dzīvojamo ēku Ventspils novadā.

Tāpat arī Latvijas vadošo muzeju krājumos un ekspozīcijās nozīmīgu vietu ieņem Bēru dzimtas atstātās relikvijas – zudušo muižu arhitektoniskie un mākslinieciskie elementi, piemēram, Rundāles pils muzejā Bēru dzimtas vēsturei ir veltīta atsevišķa telpa ar ekspozīciju, kuras pamatā ir Ulriha barona Bēra (1923–2011) un viņa sievas Dorotejas fon Bēras dāvinājums ar 22 dzimtas portretiem.

Bēru dzimtas 113 725 ha lielajā Kurzemes īpašumā plašāko teritoriju – 58 080 ha – aizņēma Popes muiža, kas bija otra lielākā muiža Kurzemē[1]. Popes muižas teritorijā ietilpa arī lībiešu apdzīvotā Baltijas jūras piekrastes daļa ar Pizes, Lielirbes un Lūžņas ciemu, kas veido nozīmīgu daļu no 2018. gadā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautās lībiešu kultūrtelpas. Nozīmīgu ekspozīcijas daļu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kas ataino Kurzemes lībiešu materiālo kultūru un dzīvesveidu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, veido no Popes muižas piekrastes ciema Lūžņām 1971. gadā pārvietotās “Dēliņu” sētas ēkas, no kurām vecākā – klēts – būvēta 1819. gadā.

Bēru dzimtas kultūrvēsturiskā mantojuma vērtību savstarpējo sasaisti un saglabātību ir iespējams noteikt tikai kontekstā ar dzimtas vēsturi un tās Kurzemes īpašumu veidošanās attīstību un pārvaldību. Un tieši īpašumu pārvaldības principi, kas raksturojami starpkultūru komunikācijā starp muižas īpašnieku un tā dzimtļaudīm – zemniekiem –, visspilgtāk rāda noskaņu, kas valdījusi Kurzemē vairāku gadsimtu laikā.

18. gs. otrajā pusē muižu īpašnieki savu zemnieku tikumisko dzīvi, sadzīvi un darba organizāciju centās uzlabot ar muižas likumiem. Par Latvijā vecāko zināmo šāda veida likumu dokumentu uzskata barona fon Bēra Ugāles muižas likumu krājumu “Uggualas Teesas Grahmata”, kas izdota Jelgavā 1770. gadā.


Šādi likumi bijuši arī Popes muižai. Tie nav datēti, rakstīti latviešu valodā, un, vadoties pēc satura, veidoti pēc Johana Georga Bēra 1770. gadā izdoto Ugāles muižas likumu parauga. Popes muižas likumu autors ir Johans Ulrihs fon Bērs – muižas īpašnieks no 1766. līdz 1799. gadam. Likumi nosaukti par “tēvišķīgām pamācībām” un pauž apgaismības laikmeta muižniecības ideju – rūpēties par zemniekiem kā gudram tēvam par nesaprātīgiem bērniem. Krājums, kurā ir 42 panti, kalpoja kā Popes muižas sava veida lokālais civilkodekss, kriminālkodekss un pamācību apvienojums.

Bēru dzimtas saimniekošanas prakse Kurzemē varētu būt uzskatāms piemērs, lai kliedētu sabiedrībā valdošo mītu par zemnieku verdzības gadiem, jo, atskatoties pagātnē, redzam, ka, pateicoties muižnieku gādībai, tiek būvētas un atvērtas skolas zemniekiem, kas turklāt Bēru dzimtas muižās ir vienas no pirmajām Kurzemē. Būtiska nozīme ir arī dievnamiem, kuru arhitektūra un interjerā esošā māksla nes Eiropas līmeņa gaumi. Tādēļ nozīmīgi muižu iedzīvotāju viedokļa veidotāji un apgaismības ideju nesēji tālāk bija vietējo draudžu mācītāji. Dažkārt tie pildīja arī būtisku lomu vietējo kultūras tradīciju un kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē, saglabāšanā un apzināšanā.

Viens no redzamākajiem Bēru dzimtas muižās ir bijis Zlēku draudzes mācītājs Johans Georgs Bitners (Johan Georg Büttner, 1779–1862), kurš reizē bijis arī dabas pētnieks. Zlēku muižas draudzē kalpojis no 1803. gada līdz 1862. gadam. Daudz laika veltījis vietējo muižas ļaužu skološanā un bērnu audzināšanā. 1834. gadā izdevis latviešu valodā paša izstrādātā ortogrāfijā veidotu “ABC priekš Zlēkas skolas”, kas ir viena no pirmajām ābecēm latviešu valodā.

Bitners bijis arī aizrautīgs 18. gadsimta racionālās lauksaimniecības atbalstītājs un kartupeļu stādīšanas un uzturā lietošanas aizsācējs. Savukārt viņa dēla Georga nopelns bijis saistāms ar 1844. gadā izdoto pirmo plašāko latviešu tautasdziesmu izdevumu “Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”, kurā ietvertas 2854 tautasdziesmas no kopumā aptuveni pieciem tūkstošiem Bitnera savākto.

Tikpat nozīmīgu devumu zemnieku izglītošanā sniedzis arī Popes, Angermindes, Pizes draudžu mācītājs Johans Samuels Hilners (1754–1835). 1796. gadā, būdams mācītājs Popes muižas draudzēs, izdevis liturģiskas tēzes “Tee Gabali tahs kristigas Mahzibas ko saprohtami darriti us zeenihgu Pohpes un Anzes waldineeku apgahdafchanas”. 1815. gadā izdevis rokasgrāmatu kristīgās reliģijas apmācībai jauniešiem sākumskolā. Arī mācītāja dēls Ulrihs Kristiāns Hilners (1784–1825) gājis tēva pēdās un turpinājis Popes muižas draudžu vadīšanu, kā arī publicējis rakstus. Popes muižas mācītāju Hilneru dinastiju turpināja Kārlis Johans Juliuss  Vilhelms Hilners (1813–1868), kuru pēc tēva nāves savā ģimenē pieņēma Popes muižas īpašnieks Karls Oto Bērs. Līdzīgi kā viņa tēvs un vectēvs, arī Hilners jaunākais veidojis publikācijas, un viena no tām “Die Liven an der Nordküste von Kurland” ir par Popes muižas piekrastes ciemu pamatiedzīvotājiem lībiešiem, kas izdota 1846. gadā.  

Kā redzams, šie Bēru muižu baznīcu draudžu garīdznieku centieni muižu zemniekus pievērst izglītībai nav bijuši bez rezultāta, jo starp Popes muižas piekrastes ciemu iedzīvotājiem ir īpaši izceļams kāds lībietis – Jānis Princis (1796–1868), kurš bijis autors otrajam latviešu valodas oriģināldzejas krājumam, kas iznāca Jelgavā 1845. gadā ar nosaukumu “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas, sadomātas no bijušā Pizes baznīcas ķestera Jāņa Pinc un no viņa vecākā dēla Jāņa”. 

Tāpat Jānis Princis juniors (1821–1904) kopā ar tēvu lībiski tulkojis Mateja evaņģēliju, viņš kopā ar tēvu un brāli Pēteri bija viens no lībiešu rakstu valodas aizsācējiem.

Ar šiem uzskatāmiem piemēriem skaidri redzams, kā no muižas nestās Eiropā tobrīd sen zināmās apgaismības idejas sasniedz vietējos zemniekus arī Kurzemē. Pēcāk tas sāk vainagoties ar zemnieku vēlmi un iespējām kļūt pašiem par zemes īpašniekiem un saimniekiem. Arhīvu krājumi, tajos atrodot daudzos 19. gs. beigu baronu Bēru parakstītos līgumus ar zemniekiem par zemes izpirkšanu, apstiprina, ka piepildīt sapni – kļūt par saimnieku – ir izdevies ikvienam kārtīgam un skolotam muižas zemniekam, kam vien pietika dūšas un apņēmības

 

[1] Dundagas muižas 102 400 ha plašais īpašums bija lielākais Baltijā.

 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Ventspils novada pašvaldība