Radiožurnāls

Ja divi, kas dziedājuši korī un Dziesmusvētkos, satiekas, sāk sarunāties par šo un to un sarunās tiek pieminēts vārds Kokars, tad skaidrs, ka tālāk jau panesīsies stāsti par abiem slavenajiem kordiriģentiem. Par to, kā viņi mēģinājumos dresējuši kopkora tūkstošus, un visi – no jauna skuķa baltās zeķēs līdz sirmiem koristiem – pat ar aplaimotu prieku pakļāvušies abu kora dižgaru strādīgajām un pavēlnieciskajām rokām.

Lūk, viens no stāstiņiem no sērijas Kā uzrunā Imantu, domājot par Gido.

Eju pa ielu. Redzu – Kokars nāk, sirmie mati plīvo vien. A man tikko dzejoļu grāmata iznākusi, gribēju uzdāvināt. Skaļi saucu:

– Labdien, godātais Maestro!

– Svei’ki, svei’ki, ja’aunais cilvē’ēk! (Lauzīts šaurais ‘e’, kā to izrunā Gulbenes pusē.)

– Biju jums solījies uzdāvināt savu dzejoļu grāmatu, te nu tā ir!

– Pa’aldies, pa’aldies, ja’unekli, tas labi, ka grā’āmata iznākusi! Bet, iespē’jams, jūs mani jaucat ar brā’āli…

– Vai… piedodiet, atvainojiet, jūs tik līdzīgi…

– Ne’kas, ne’kas, atšķirību viegli pamanīt – brā’ālis dara, kā vēlas, bet es – kā vajag. Dodiet šurp to pantu grāmatu, atdošu viņam rokās!

Lūk, stāstiņš Kordiriģenti i bez diriģēšanas.

Imants piecdesmito gadu sākumā nopircis auto. (Vecs, bet smalks vācu braucamais, ko kāds padomju kareivis kā trofeju bija atdzinis no Vācijas pēc Otrā pasaules kara.) Jāparemontē! Imants autodarbnīcā uzbrauca virs bedres, Gido nāca palīgā remontēt. Abi brāļi bija saģērbušies dungriņos kā īsti mehāniķi, strādā, rokas pacēluši, vienu stundu, ķibinās otru, jau aiziet trešā stunda, bet šie nelien no bedres laukā. Tā nu abi strādā, līdz kāds automehāniķis gājis lūkot.

– Strādājat, rokas nenolaiduši, bez pīppauzēm! Va vellos! Puiši, ņemšu jūs darbā!

 – Mēs e’sam dirigjenti…

 – Va’aram rokas turēt augšā pat visus Dziesmusvētkus. Varam sievieti paturēt, bet nekad kā Hende Hoh[i][1]! Nepadodamies!

 – Kamēr ne’ebūs rezultāta, kādu mēs vē’lamies, turam rokas un panākam savu!

Pat sasniedzot karjeras augstākās virsotnes, abi dvīņubrāļi Kokari turpināja runāt… pa gulbeniskam. Tipiskā situācijā Rīgā ieradies censonis laucinieks cenšas savu dialektu locīt un mainīt, lai iemanītos runāt literārā valodā, lai kāds rīdzinieks augstprātīgi nevarētu pateikt, re, lauķis, tad Kokari – ne’e. Runāja, kā ieraduši, kā runāja ģimenē, kā sazinājās kaimiņi Gulbenes Svelberģī un apkārt.

Šo unikālo izloksni, kas skan ne kā malēniešiem, ne latgaļiem, valodnieki piepulcē Vidzemes sēliskajām izloksnēm, bet rīdzinieka ausij uzsvari, stiepto vai krītošo intonāciju sakritums, īso, pusgaro un garo patskaņu šķīrums skan pavisam... jancīgi un smieklīgi. Taču, ja kāds centās atdarināt vai paķert brāļus uz zoba, paķēmojoties pa kokariskam, abi augustā dzimušie Lauvas draudzīgi nomurrāja, neapvainojās un turpināja runāt, kā ieraduši.

Gulbenes luterāņu draudzes baznīcas grāmatā rakstīts: “1921. gads, augusta sešpadsmitajā (16.) plkst. 11 naktī Vecgulbenes “Svelberģī” – Imants Edgars; 1921. gads. Augusta septiņpadsmitajā (17) plkst. 3 naktī Vecgulbenes “Svelberģī” – Gido Vilmars.”

Kā divi brāļi, uzvarot Dziesmu karos, iekarojot Rīgu ar kora dziesmām, iemantoja ne tikai akadēmiskās pasaules, bet arī tautas mīlestību? Varētu atbildēt īsi, ka viņi bija pasionāras personības. Tieši tā! Turklāt abus raksturoja vitāls, neviltots lauku sirsnīgums ar milzīgu pienākuma apziņu un ārkārtīgu gribasspēku. Abu brāļu raksturu veidoja sirsnīgs cilvēcisko īpašību kopums ar izteiktām līderu izpausmēm, un abi spēja pacelt latviešu kora mūziku nebijušos augstumos. Kokaru unikalitāte slēpjas savienojumā ar lauku puišu atklātību, lielisku humora izjūtu, izglītotu cilvēku šarmantumu un aizrautību iedvesmot arī uz… dzīves svinēšanu, kad darbs padarīts godam. Kad dziesma izskanējusi ideāli. 

Abiem sasodīti paveicās piedzimt kā vienšūnas dvīņiem, kur vecākais – Imants – apveltīts ar loģisko, bet pastarītis Gido – ar intuitīvo, ar emocionālo bagātību. Imants ar stingru, valdniecisku raksturu, Gido – romantisks, piekāpīgāks. Vismaz tā abi, acis miegdami un koķetējot, žurnālistiem intervijās interpretēja savu kopā darbošanos. Abi šo ideālā cilvēka līdzsvaru noturēja līdz pat aiziešanai Dziedāto dziesmu dārzos. Imantam tuvāki bija Plakidis, Karlsons, bet Gido – Kalniņš, Barisons, zināmā mērā romantiķi latviešu kormūzikā.

Taču ir viena lieta, kas noteikti jāuzsver! Abi gandrīz līdz simt gadu vecumam dzīvojot ar pilnu krūti – spēja vadīt un noturēt Dziesmusvētku tūkstošu dziedātāju kopkori. Labprāt arī oficiāli brāļu devumu kormūzikas attīstībā dēvē par brāļu Kokaru fenomenu.

No kurienes leģendārajos brāļos bija iedegta kordziesmas dzirksts, tāds talants iedvesmot ikvienu dziedātāju un tūkstošbalsīgu kopkori? Var mēģināt izskaidrot, bet laikam jau pastāv kāda liktenīga, laimīga zvaigžņu sakritība. Varbūt tāpēc, ka abi bija palēnām stiprinājuši gara un arī miesas mugurkaulu, ja tā var teikt – neizšāva enerģijas pulveri pa zvirbuļiem? Brāļi Kokari bija lauku darbos norūdījušies puiši, fiziski ārkārtīgi spēcīgi, turklāt viņiem nepiemita nekā no  pilsētnieku uzpūtīguma. Abi ilgi brieda un audzēja arī gara izturības muskuļus, mācījās, izglītojās, strādāja par skolotājiem un lēnām sarietināja dzīves pieredzi.

Reizēm kļūst žēl zaļo, vēl jauno censoņu, kas, slavas alkstot, uzlec uz Mežaparka estrādes, plātās rokām, bet kori nevar saturēt kopā. Kad Imants ar savu Cēsu kori “Beverīna” ieradās Rīgā, uzvara jau bija kaldināta, slīpējot balsis, simtiem reižu atkārtojot un mēģinot, lai skanētu ideāli un absolūti: “Man ir absolūtā dzirde. Tā arī dzie’iedāsiet – absolūti tī’ri!”

“Korī nevar būt nekādas demokrātijas! Tikai diriģenta diktatūra!”

“Koris sāk skanēt pat klusējot. Tāpēc korim uz skatuves jāuznāk ar vēju!”

“Uz mēģinājumu drīkst neierasties tikai savas nāves gadījumā!”

Imants: “Es esmu vecākais, es zinu labāk!” Gido klusējot pamās un, aci piemiegdams, atjokos: “Bet es esmu labākais…”

Padarītā daudz, taču kā grandiozākais Kokaru paveiktajā ir jāatzīst skolotāju koru kustības aizsākšana, tā ieviļņojot jauno paaudzi dziedāšanai. Skolotāji visā Latvijā sanāca dziedāt novadu koros un kļuva par piemēru saviem audzēkņiem.

Imanta dibinātais “Ave Sol” kamerkoris ar trīsdesmit dziedātājiem bija pilnīga novitāte, tāda kora nebija nekur pasaulē. Līdz tam visi kori bija lielie, ar simt+ dziedātāju. “Ave Sol” kā radošā Kokaru laboratorija, kad visa pasaule uzzināja par latviešu kora īpašo skanēšanu. “Ave Sol” starptautisko lauru daudzumā joprojām ir nepārspēti.

Imants ir arī Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētku iniciators, organizators un virsdiriģents.

Dibinot vīru kori “Dziedonis” un popularizējot vīru dziedāšanu, Imants latviešu vīru dzīslās lika atjaunoties un uzmudināja sākt vārīties testosterona garaini!

Brāļus mīlēja cilvēki visā Latvijā, kur vien abi vadīja mēģinājumus. Sievietes mīlēja brāļus Kokarus, saprotiet, kā gribat…

Tieši Imants Kokars Raimonda Paula dziesmu “Manai dzimtenei” pacēla himniskā augstumā.

Imants saviem audzēkņiem Konservatorijā deva diriģēt skaņdarbus, kurus pats bija izpētījis un izstudējis. Ikvienai mūzikai piemīt forma, un Imants, pēc rakstura kā matemātiķis, bija šīs formas atklāšanas meistars. Viņam viss notīs bija atzīmēts ar krāsām – kura balss kurā brīdī jāizceļ: tenori vienā, soprāni citā, alti un basi katrs savā krāsā.

Katru gadu 16. augustā tuvākie Kokaru draugi brauca uz Buļļiem, kur svinēja Imanta jubileju, kas plūstoši pārgāja Gido dzimšanas dienā. Imants cienāja ar paša saķertajiem vēžiem, bet Gido delikatese bija vārītas cūku pupas.

Gido bija drosmīgs un nacionāli noskaņots jauns cilvēks, bet tika no padomju varas sodīts kā kordiriģents. Sagrēkoja 1962. gadā, kad Gido Latvijas Universitātes jauktais koris “Daina” svinēja desmit gadu jubileju ar trim koncertiem, atskaņojot padomju varai rīklē kunkuli radošos – Tālivaldi Ķeniņu, Aspaziju, Akurateru, Raini. Vēl Pētera Barisona dziesmu ar Kārļa Ieviņa vārdiem “Zilie sapņu kalni” nodziedāja divas reizes, bet dziesmu ar Jāņa Akuratera vārdiem “Latvijā” – trīs reizes. Latvija. Latvija… Latvija! Tam laikam neiedomājama drosme! Kad vakarā, ballītē, koris vēl arī uzrāva “Gaudeamus Igitur”, tad Gido tika padzīts no Universitātes un kora. Partijas komiteja norādīja, ka padomju studenti nedrīkstot dziedāt buržuāzisko korporeļu dziesmas. Gido tomēr sakoda zobus, izturēja un uzvarēja – nodibinot jaunu kori “Daile”!

Dziesmusvētki 1985. gadā Gido bija otra reize, kad viņš cieši sevi saņēma rokās, jo  nodevu dziesmu “Deņ pobedi “[2] nācās diriģēt tieši viņam. Estrādē toreiz maršēja kareivji. Taču Gido nodiriģēja, koris nodziedāja, lai varētu skanēt “Pūt, vējiņi!”…

Imants Kokars kā Konservatorijas rektors zināja, kā tikt galā ar partijniekiem. Noderēja ne tikai prasme saprasties ar ikvienu, bet arī Lielā Tēvijas kara dalībnieka apliecība, lai padomju blata sistēmā Konservatorijai gan izsistu celtniecības materiālus, gan iegādātos labus mūzikas instrumentus. Rektora kabineta atvilktnē viņš turēja mazu Ļeņina galvas skulptūriņu. Ja ieradās kāds biedrītis no partijas, Imants to izcēla uz galda.

Kad Imanta vairs nebija, Gido šķita, ka tagad viņš no abiem ir atbildīgs par Dziesmusvētkiem, plānoja aizraujošu programmu, nāca ar ierosinājumiem nākamajiem svētkiem, pat mācās virsū ar galīgi trakām idejām. Gido sapņoja dzirdēt Dziesmusvētkos Zigmara Liepiņa “Svētī debesīs šo zemi”, ko savulaik bija dzirdējis mūziklā.

***

Kad Mežaparka estrādē 2011. gada augustā uz skatuves nosacītā komandtiltiņa sparīgā solī, uzvilcis baltu kapteiņa žaketi uzkāpa saulē nosauļojies Gido, viņš bārstīja jociņus, dalīja smaidiņus, tēvišķi koķetēja ar vadītāju un atdeva tai savu kapteiņa naģeni, visi silti smaidīja, bet, kā tikai viņš pacēla savas izteiksmīgās rokas, šķita, ka tās pieplūst pilnas ar tūkstoš zelta balsu pavedieniem, bet dziedātāji pie vārdiem "Dievs, svētī Latviju, Dievs, svētī mūsu Latviju…" aizkustinājumā un neredzamas enerģijas apburti dziedāja, un visiem bira laimes asaras.

Tādi brāļi – balsu burvji – mums doti reizi simts gados.

P. S. Ik gadu augustā Gulbenes novada Ozolkalnā notiek koru meistarklases, kur skan abu slaveno novadnieku visiemīļotākās dziesmas.

 

[1] Rokas augšā! (vācu val.). Uzsauciens pretiniekam padošanās gadījumā.

[2] Uzvaras diena (krievu val.).

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Gulbenes novada Kultūras pārvalde