Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Kazdanga, Kurzeme

Brīvzemnieka cīņa par latviešu valodu

Teksts: Osvalds Zebris
Brīvzemnieka cīņa par latviešu valodu

No tautasdziesmu vākšanas un vārdnīcas sastādīšanas līdz skolu uzrauga amatam – Friča Brīvzemnieka ceļojums valodas pasaulē. 

Friča Brīvzemnieka (1846–1907, dzimis – Treilands) vārds mums galvenokārt saistās ar tautas folkloras vērtību – dziesmu, pasaku, teiku – vākšanu un apkopošanu, aizsākot to grandiozo darbu, ko vēlāk pabeidza Krišjānis Barons un Ansis Lerhis–Puškaitis. Tomēr līdzās folkloristikai un darbam publicistikā, ir vēl kāds nozīmīgs F. Brīvzemnieka veikums, kas palicis mazāk pamanīts – tas ir viņa kā izglītības sistēmas darbinieka ieguldījums latviešu valodas nosargāšanā skolu pārkrievošanas politikas laikā 19. gadsimta beigās. Tas notika laikā, kad Brīvzemnieks bija tautskolu inspektors Kurzemē, tātad cariskās Krievijas varas pārstāvis, kuram būtu bijis jāveicina pārkrievošanas politika, nevis jārūpējas par latviešu valodu.

Brīvzemnieks – publicists un valodnieks

Kā Brīvzemniekam veltītā izdevumā norāda Latvijas skolu vēsturnieks Andrejs Vičs (grāmata izdota 1925.g.), Treilandus var uzskatīt par tā laika inteliģenci – tēvs bija kroga nomnieks un sava amata vecākais (eltermanis), bet mamma, un pēc viņas pāragrās nāves, arī Friča pamāte, bija vācietes, tāpēc ģimenē bieži skan arī vācu valoda[1]. Fricis ātri un viegli iemācījās lasīt, bija starp labākajiem skolēniem gan savā pirmajā skolā Rokaižu muižā, gan pēc tam – Aizputes apriņķa skolā, kuru vadīja Ludvigs Kēlers. Kēleram bija nozīmīga loma Brīvzemnieka turpmākajā izglītošanā. Kad Friča tēvs naudas trūkuma dēļ gribējis savu atvasi no skolas izņemt, Kēlers mudina to nedarīt, atbrīvo Brīvzemnieku no mācību maksas un sniedz papildus stundas latīņu valodā un matemātikā. Labie pamati ļāva Brīvzemniekam turpināt izglītību Gorku mērniecības skolā.

Mērniecības amats gan Brīvzemnieku nesaista, viņu interesē kas cits – Maskavā viņš sastop Krišjāni Valdemāru un citus jaunlatviešus, un drīz vien sāk publicēt krievu presē atmaskojošus rakstus, kas vērsti galvenokārt pret vācu muižniecību. “F. Brīvzemnieka krievu avīžu rakstu iespaids bija ļoti liels, jo viņos krievu inteliģence un arī valdības vīri pirmo reizi novēroja Baltijas apstākļus citā apgaismojumā, nekā līdz tam. Vācu muižniecība par šiem rakstiem ļoti uztraucās, meklēja pat līdzekļus, kā rakstu nezināmo autoru apklusināt, iesūtīja pretrakstus, sūdzējās pie Maskavas gubernatora, vai iekšlietu ministra,” norāda A. Vičs.

Publicistika tuvināja F. Brīvzemnieku t.s. slavofiliem. Kā savulaik norādījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, Maskavā Brīvzemnieks nonāca slavofilu ietekmē un cerēja, ka ar viņu palīdzību spēs mazināt vācu muižniecības ietekmi savā dzimtenē. “[..] viņš ieradās Maskavā tieši tajā laikā, kad vietējā sabiedrība un slavofili organizēja Viskrievijas etnogrāfisko izstādi un Slāvu kongresu. Izstādes atklāšanā piedalījās arī K. Valdemārs, kuram (un jaunlatviešiem vispār) slavofili garantēja zināmu aizstāvību pret Baltijas vācu muižnieku uzbrukumiem. Viņi publicēja latviešu (arī Valdemāra un Brīvzemnieka) kritiskos rakstus savās ietekmīgajās avīzēs, vērsās pret Rītjūras (Baltijas) provinču separātismu, to administrācijas vācisko raksturu. Tādējādi Maskavas latvieši nokļuva samērā spēcīgā slavofilu un vispār krievu ietekmē, meklēdami te dabīgo sabiedroto pret vāciešiem. Abu sabiedroto mērķi gan bija atšķirīgi — ja jaunlatvieši te cerēja atrast atspaidu savas tautas augšupejai, tad slavofilu mērķis bija unificēt un pārkrievot Krievijas impēriju, iekļaut latviešus lielkrievu jūrā.[2]

Paralēli publicistikai un dzejas darbiem, kas parādās latviešu preses izdevumos, sava drauga K. Valdemāra mudināts, F. Brīvzemnieks ķeras pie latviešu – krievu – vācu vārdnīcas sastādīšanas. Vārdnīca iznāk 1872. gadā un kļūst par pirmo latviešu pašu sastādīto vārdnīcu (tās tapšanā bija iesaistīti arī Laubes Indriķis, Krišjānis Kalniņš, Andrejs Spāģis). Šajā laikā top arī izcilajam krievu zinātniekam Mihailam Lomonosovam veltīta brošūra “Augsti krievu vīri iz zemas kārtas.” (izdota 1874.g.). Vērtējot šo publikāciju, J. Stradiņš uzsver F. Brīvzemnieka motivāciju grāmatas sacerēšanai.  “Jā, Brīvzemnieks ir vēlējies iepazīstināt latviešus ar Lomonosovu, izcilu cilvēku, lielā mērā autodidaktu, kas nācis no tālas Krievijas nomales, veicis ievērojamus darbus un atklājumus, un reizē ar to iepazīstināt latviešus ar krievu kultūru un zinātni. Bet Lomonosovs Brīvzemniekam pirmām kārtām vajadzīgs kā katalizators, pašu latviešu rosinātājs izglītības centienos.”

Brīvzemnieks – folklorists

1968. gadā, vienlaikus ar Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu, F. Brīvzemnieka dzīvē sākas jauns posms – folkloras materiālu vākšana. Uz to viņu mudina K. Valdemārs, bet oficiālu “komandējumu” uz Baltiju noformē Maskavas universitātes, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība. “Brīvzemnieks ar vislielāko enerģiju ķeras pie jaunā uzdevuma. Viņš apbraukā Kurzemi, pēc tam sūta skolotājiem un citiem darbiniekiem uzaicinājumus, raksta aizrādījumus latviešu laikrakstos, – saviļņo visu mūsu cik necik apzinīgo tautas daļu. Sāka plūst materiāli uz Maskavu. Sūtīja skolotāji, rakstveži, saimnieki, pat vienkārši strādnieki. Latviešu tautas dvēsele bija izsaukta darbā,” raksta A. Vičs.

Šī darba rezultāts: 1873. gadā iznāk latviešu tautas dziesmu krājums, 1881. gadā – latviešu tautas parunas, mīklas, buramvārdi un materiāli par tautas medicīnu, 1887. gadā nodrukāts latviešu teiku un pasaku krājums. Ap šo laiku Brīvzemnieka rīcībā bija aptuveni 155 tūkstoši folkloras vienību, un tālāk apjomīgo darbu turpina K. Barons (tautas dziesmas) un A. Lerhis–Puškaitis (teikas un pasakas).

Brīvzemnieks – izglītības darbinieks

Tuvināšanās slavofiliem pavēra iespējas, taču ar laiku radīja arī sarežģījumus. Saņēmis piedāvājumu doties uz Kurzemi kā tautskolu inspektoram, Brīvzemnieks ilgi šaubās. Ir skaidrs, ka darba devējs no viņa sagaidīs pārkrievošanas politikas iedzīvināšanu praksē, taču Brīvzemnieks pats ir latviešu valodas un kultūras pusē. Šeit jau atkal liela loma bijusi Brīvzemnieka draugam K. Valdemāram, kurš viņu pārliecinājis, ka vairāk varēs panākt iesaistoties, nevis paliekot tikai kā vērotājam. “Brīvzemnieks, dodamies uz dzimteni, droši vien neparedzēja, ka vēlāk viņam būs jāiztur sīva cīņa ne pret vāciem, bet gan pret krieviem,” norāda A. Vičs.

Un, kā varam lasīt vairāku Brīvzemnieka laikabiedru atmiņās, šajā darbā viņš bez svārstīšanās jau no paša sākuma (par inspektoru Brīvzemnieks kļūst 1887. gadā) ir latviešu valodas pusē. Piemēram, literatūrkritiķis, pedagogs un literatūras vēsturnieks Teodors Zeiferts atceras tikšanos ar F. Brīvzemnieku, kurš tolaik dzīvoja Torņakalnā. Abi runājuši galvenokārt par to, kā mazināt pārkrievošanas politikas sekas un meklējuši veidus, kā skolu bibliotēkās uzkrāt grāmatas latviešu valodā. “[..] mūsu domas par skolu grozījās galvenā kārtā ap jautājumu: kā skolnieki šai pārkrievošanas laikā uzaudzināmi par īstiem, krietniem, patriotiskiem latviešiem? Lai nesaceltu aizdomas, ārīgi jāievēro viss, ko oficiāli prasa. Visi stundu rādītāji, saraksti, žurnāli sastādāmi vienīgi krievu valodā. Arī krievu valodas mācībai jāpiegriež vērība, bet gan īpaši pie vairāk apdāvinātākiem. Tiem nekaitētu krievu valodu iemācīties tādā mērā, ka var lasīt krievu rakstniekus. Saprotams, ka īpaši šiem labi jāpazīst arī latviešu literatūra. Mazāk apdāvinātos pārāk mocīt ar krievu valodu būtu veltīgas pūles; tie pieradināmi lasīt viegli saprotamus rakstus latviešu valodā. Grūtības dara latviešu skolas bibliotēkas ierīkošana: par līdzekļiem, kas ienāk no sabiedrības puses, jāpērk vismaz puse krievu grāmatu. Še atrodama izejā tādā veidā, ka sabiedrība (pagasts) neizsniedz skolai naudu bibliotēkas ierīkošanai, vai paplašināšanai, bet dāvina skolai taisni grāmatas; no tāda dāvinājuma nevar prasīt, lai tas pastāvētu, kaut arī tikai pa daļai, no krievu grāmatām. Skolotājam turamas arī paša bibliotēka grāmatas, kuras privāta kārtā izsniedzamas lasīšanai vairāk attīstītiem skolniekiem.”

Brīvzemnieka vēstulēs K. Valdemāram lasāms[3], kā viņš cenšas augstāk stāvošos pārliecināt par to, ka visus priekšmetus krievu valodā mācīt nav iespējams, kā strādājot Rīgā viņš piesaista skolām nacionālā garā noskaņotus latviešu skolotājus un cenšas vilcināt uz pārkrievošanu orientētu reformu ieviešanu.

Tomēr pārkrievošanas politika iet savu gaitu, un latviešu valoda skolās skan aizvien mazāk. “Skolas nu bija tik tālu pārkrievotas, ka tanīs mācīja, sākot no pirmās dienas, visus priekšmetus krievu valodā, izņemot mātes valodu un ticības mācību luterāņiem. Latviešu valoda pilsētas tautskolās bija neobligatoriska, un tai bija ierādītas nedēļā tikai trīs stundas. Ar šādu stāvokli krievu inspektori vēl nebija apmierināti: viņi gribēja mātes valodu pavisam no skolas izdzīt, lai skolās varētu ielikt par skolotājiem krievus no iekškrievijas guberņām, kas neprot ne vārda latviski,” F. Brīvzemniekam veltītajā atmiņu krājumā raksta skolotājs J. Cīrulis. Viņš uzsver, ka latviešu valoda skolās bijusi iespējama vienīgi ticības mācības dēļ: “[..] luterāņiem jāprot lasīt mātes valodā, jo baznīcās jādzied no dziesmu grāmatas.” Izmantojot ticības mācību kā argumentu, Brīvzemnieks izstrādājis argumentētu pieprasījumu par latviešu valodas saglabāšanu skolās un pārliecinājis savus kolēģus īpaši šī jautājuma iztirzāšanai sasauktā konferencē. Kā atceras J. Cīrulis, pēc konferences Brīvzemnieks bijis īpaši pacilāts: ““Priecājaties,” viņš teica, “latviešu valodas nīdējiem neizdevās izmest latviešu valodu no skolas”,” raksta J. Cīrulis.

Friča Brīvzemnieka dzimtās mājas – Rokaižu krogs[4], kas atradās netālu no Aizputes – ir izzudušas, to vietā uzstādīts piemiņas akmens. Aizputē, pie mājas, kur pagājusi Brīvzemnieka bērnība un jaunība, pateicoties viņa daiļrades pētnieces, literatūras skolotājas Mirdzas Birznieces iniciatīvai, ir uzstādīta piemiņas plāksne. “Vienubrīd aptvēru, ka mūsu pilsētā nekas neliecina par Friča Brīvzemnieka klātbūtni. Tāpēc griezos izpildkomitejā ar rosinājumu uzstādīt piemiņas plāksnīti,” stāsta M. Birzniece, kura ir ieguldījusi milzīgu darbu sava izcilā novadnieka dzīves un darbības pētīšanai. Šie pētījumi varētu kļūt par pamatu tam, lai apzinātu, izprastu un novērtētu F. Brīvzemnieka “ceļojumu” valodas pasaulē – no viņa ieguldījuma latviešu valodas kopšanā līdz etnogrāfisko vērtību saglabāšanai. 

[1] Fricis Brīvzemnieks: rakstu krājums. Sakopojis A. Vičs. Rīgā: Latvijas Nacionalo skolotāju centrs, 1925.

[2] Stradiņš J. Latviešu tautas atmodas darbinieku zvaigznājā. Latvijas Vēstnesis, 21.02.1997., Nr. 54/55.

[3] Skat.: Fricis Brīvzemnieks: rakstu krājums. Sakopojis A. Vičs. Rīgā: Latvijas Nacionalo skolotāju centrs, 1925.

Brīvzemnieka cīņa par latviešu valodu