Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Grobiņa, Kurzeme

Dzīve sāpju un gaismas paralēlēs. Zenta Mauriņa

Teksts: Laima Kota
Ilustrācijas: Evelīna Ozola
Dzīve sāpju un gaismas paralēlēs. Zenta Mauriņa

Viena no XX. gadsimta latviskās kultūrvides virsotnēm ir Zenta Mauriņa – rakstniece, kas latviešu literatūrā aizsāka esejas žanru, kultūrfilozofe, viena no retajām, kuras darbi akceptēti arī Rietumos. Sava laika izcilākā Eiropas literatūras un latviešu kultūras pazinēja un popularizētāja, viena no līdz šim svešvalodās visvairāk tulkotajām un pasaulē zināmajām latviešu rakstniecēm, kas triumfāli aizstāvēja doktora disertāciju un 1938. gadā kļuva par Latvijā pirmo sievieti – filozofijas doktori, kuras mantojumu topošie zinātņu doktori pēta arī mūsdienās. Pie visa paveiktā kritiķi Mauriņu vēl dēvēja arī par vācu gara aģenti, pārmeta svešu domu patapinājumus, pārspīlētu dižgaru kultu, patosu, samākslotību, retoriku, stila banalitāti, dekoratīvismu un pārmērīgu pozēšanu, pat piedēvēja tieksmi uz perversitāti un kritizēja viņas metodi veidot kompilācijā no citu darbiem pašas filozofiju, kuru, un to nācās atzīt pat nelabvēļiem, vienmēr raksturoja drosme, trāpīgums, noteiktu uzskatu formulējums, zināma nemaldības un pat izredzētības sajūta. Kā izcila runātāja viņa darbojās Mūrmuižas Tautas augstskolā, topot par tautas sabiedriskās domas audzinātāju un veidotāju, pulcināja iejūsminātu atbalstītāju pulku, bija sabiedrības uzmanības centrā. Latviju un latviešu rakstniecību viņa uzlūkoja no sava laika Eiropas kultūras augstumiem, atgādinādama, ka latvieši nav vieni kaut kur provincē, bet ka arī mēs esam neatņemama pasaules daļa.

Tik grūti formulēt, kas šīs spožās personības dzīves veikumā bijis galvenais, bet, manuprāt, ir divi iemesli, kāpēc latviešiem būtu jāzina Zenta Mauriņa.

Literāri kritiskajos darbos Mauriņa kā svarīgu aspektu pēta arī rakstnieka personību, bet esejā ceļu uz Mauriņu atļaušos meklēt, par karti izmantojot arī viņas dzīves pieturas īpatnības.

Lai Mauriņas daiļradē paveikto pēta speciālisti, bet manas malā stāvētājas un dzīves pagriezienu vērotājas pieredze čukst, ka, iespējams, paši latvieši savulaik Mauriņu būtu kritizējuši vēl vairāk, iespējams, nebūtu piedevuši viņas spožo veiksmi, veidojot akadēmisko karjeru… ja vien… ja vien Mauriņa būtu... ēm, kā lai pasaka, – vesela. Ja viņa būtu fiziski vesela, ja Universitātē lasīt lekcijas ierastos ar savām kājām, gan jau arī tad viņu mēģinātu sīkmanīgi… knābāt vai pat noēst. Ir mums precedenti.

Ja ir teikts, ka dižam kokam liela ēna, tad par Mauriņas ēnu varētu nosaukt viņas slimību. Piecu gadu vecumā Zentiņa saslima ar poliomielītu, pat pēc izmisīgām vecāku pūlēm ārstēt, līdz mūža galam viņa nespēja staigāt. Ir saprotams, ka Mauriņas mūžs bija fizisku sāpju pilns. Tieši sēžot ratiņos, piesieta zemei, atkarīga no pavadoņa viņa tiecās uz nesasniedzamo paralēli, uz ideju debesīm, kur centās pašķirt gara gaismas aizkaru. Citādi nekā – iespējams, ja būtu sveika un vesela, būtu iemācījusies rokdarbus un dzīvotu laimīgu izglītotas sievietes dzīvi.

Lai pārvarētu nevarību, Mauriņa lika veselajai miesai strādāt, ciešanas pārkausējot radošā enerģijā. Visa viņas dzīve bija cīņa ar sāpēm. Slimība un sāpes kā malka Mauriņas garīgā darba ugunij. Pasaulē ir daudz zināmu piemēru, kad slimība pārvērš dzīvi un faktiski piespiež tapt un sevi veidot pārcilvēciskiem spēkiem.

Piemēram, gleznotāja Frīda Kalo, pēc autoavārijas gadu nogulējusi ieģipsēta, sāka gleznot, bet ratiņkrēslā sēdošā Mauriņa – lasīt!

Atšķirībā no filozofiskām mācībām, kas liek nodoties pašanalīzei un sevis izķidājošai sapratnei, nojaušu, ka Mauriņa piepildīja savas dzīves galveno uzdevumu – viņa sevi veidoja, kādu pati vēlētos ideālā variantā. Stipru! Neatkarīgu! Bezbailīgu! Kopš jaunības viņa spītēja savai fiziskajai nevarībai, tēva iedvesmota zināja, ka ar savu dzīvi, lai kāda tā būtu, jātiek galā pašai. Gluži vīrišķīga iezīme. Nevis meklēja stuti, kaktiņu un uzturētāju, bet, par spīti ļenganajām kājām, uz rokām balstoties, sevi izcēla no gultas, nolika uz krēsla, pēc tam – ratiņos, atvēra savu privātskolu, nolēma, ka pati pelnīs naudu, ka studēs. Tiem laikiem netipiska parādība! Kaut atzinīgi rakstīja par eksaltēti romantisko Poruku, nekāda Kukažiņa, kas padevīgi samierinās ar pasaules un likteņa sasviestiem stikliem kurpēs un nosalst zem egles, Mauriņa nebija: “Visu gaidīt no pasaules – slinkums, trulums, nekrietnība. Arvien vēl pārāk daudz gaida no Dieva un pārāk maz apzinās, cik daudz jāveic paša spēkiem.” Nudien, ja viņa nodarbotos ar pašžēlošanu, mums nebūtu Eiropā zināmās Mauriņas, būtu ratiņos kluknējoša nabaga Zentiņa, kaktiņā pastumts dzīves pabērns.

Studiju laikā pastāvīgi trūka naudas, bet viņa nekad nerunāja ne par ciešanām, ne izsalkumu, pārtika no tējas un sausas rupjmaizes, kaut grūti, bet pati klāja gultu un mazgāja grīdu.

Mauriņa atzina, ka visu, ko devusi draudzība, mīlestība, darbs, ceļojumi, viņa guvusi, uzņemoties lielas ciešanas: “No sāpēm – fiziskām un psihiskām – nav jābaidās, ja tikai tās paplašina apvārsni.” Viņai bija trīs svarīgākie ārstēšanas līdzekļi: miers, ticība, pacietība.

Kad Mauriņa ar izglītojošām lekcijām devās braucienos pa Latviju, viņu apņēma klausītāju apbrīnas siltums. Tautas apbrīnu varētu uztvert kā balvu par sevis dzelžainu audzināšanu. Skaisti vārdi, bet neesmu satikusi nevienu, kas vēlētos ar likteni noslēgt šādus līkopus. Mauriņa nesaudzēja sevi līdz pēdējam brīdim: kā var gulēt un vaidēt – jāstrādā taču!

Otrs un pats galvenais iemesls, kāpēc mums būtu Mauriņa jāatceras, ir tieši šis – viņa heroizē darbu! Mauriņa visu dzīvi bija nesaudzīga savam fiziskajam vārgumam, tāpēc mierinājumu meklēja darbā: “Nav jābēg no sāpēm, tās jāpārvērš enerģijā, skaistumā, radītāja darbā.” Pat slimības laikā, kad vairs neklausīja rokas, mocīja bezmiegs, viņa nespēja rakstīt, tomēr diktējot turpināja darbu: “Mācīsimies klusi strādāt savu darbu. Jāiegriežas sevī un jāpārdomā, kas mūsos īsts un patiess.”

Visupirmā vērtība ir darbs, jo, pēc Mauriņas domām, “latvietim darbs identificējas ar dzīvi. Latvietis, kas nestrādā, ir pretrunā ar sevi”. Kā nākamo vērto viņa min… zemi, “jo, ja arī latvieti neviens nemīlē, (..) tad zeme to vienmēr mīl”. Iepretī pilsētas troksnim tiek godināts klusums, kuru latvietis spēj baudīt laukos. Mauriņa uzskatīja, ka intensīva darba priekšā atkāpjas visas slimības: “Radīšana – vislielākā atbrīvošanās no ciešanām, bet vislabākā aptieka – tā ir laba grāmata.”

Tieši ēteriskā, romantiskā, patosa pilnā Mauriņa esejās sniedz mierinājumu darbīgiem nemiera gariem un gluži vai netiešā veidā sniedz izskaidrojumu dzīves jēgai. Mauriņa raksta un runā par strādāšanu, dod izskaidrojumu, kāpēc latvietim gribas nenogurušam ņemties, kāpēc latvietim ir gods strādāt fizisku darbu, kam ir rokās paņemams rezultāts: uzrakstīta grāmata, izcepta maize, izkulta labība, iekopts dārzs un sakopta, daiļa telpa un vide.

Tāpēc laikā, kad mūsdienu patērētājsabiedrība, lai dzēstu garlaicību, tiek mudināta tikai izklaidēties un baudīt, visi, kas strādā, kam rokas + kājas + galva, lai zina, ka strādāt nav patoloģija. Zenta Mauriņa šo iezīmi ir atradusi kā vienu no latviskās identitātes atslēgām.